– Tev. – Ebija no kaudzītes izvilka vēstuli un nometa uz galda. Šādas krēmkrāsas aploksnes lietoja Laimena akadēmija. – Laikam kārtējais rēķins. Vai mēs atkal kavējam maksājumus?
– Mums viss ir kārtībā, – Denijs attrauca. – Uztraukumam nav pamata. Vai vakariņas ēdīsi? Ir palikušas dažas garneles un garie makaroni, ja vēlies. Varbūt uzvārīt makaronus ar sieru?
– Nē, paldies, – Ebija atteica mīlīgā tonī. – Es paēdu pie Gelviniem.
– Lieliski. – Denijs mēģināja izklausīties priecīgs. Pēdējā laikā meita itin bieži vakariņoja kopā ar Dženas ģimeni. “Un ko meitenei var pārmest? Mūsu vakariņām divatā parastā iezīme ir saspringums un ieildzis klusums. Un tomēr…” – Man rīt paredzēta tikšanās ar viņiem.
Ebija palocīja galvu.
– Zinu. Tev viņi noteikti iepatiksies.
– Sveika, Ebij! – Lūsija spēra soli uz priekšu un viegli ieknieba meitenei vaigā. – Cik skaistas kurpes! Torija Bērča?
Piepeši Ebija apmulsa, taču vienlaikus jutās glaimota.
– Laikam.
Agrāk Denijs uztraucās par to, kā meita sadzīvos ar viņa draudzeni, bet izrādījās, ka abas lieliski satiek. Varbūt tāpēc, ka Lūsija nekad nemēģināja ieņemt Sāras vietu. Vai tāpēc, ka Ebija alka pēc citas mātes. Bet varbūt tāpēc, ka Sāra apprecēja vīrieti, kas Ebijai nepatika.
– Burvīgas! – Lūsija nebeidza jūsmot.
– Jaunas? – Denijs noprasīja.
Ebija pietvīka, tad teatrāli palūkojās apkārt un pajautāja:
– Vai te tiek uzņemts “Brīnumaino pārvērtību” šovs? Varbūt tagad es drīkstu iet uz savu istabu un pildīt mājasdarbus?
– Pagaidīsi, – Denijs aizrādīja. – Mēs neesam beiguši sarunu.
Sakrustojusi rokas uz krūtīm un sakniebusi lūpas, Ebija skaidri parādīja, cik ļoti vēlas šo sarunu turpināt.
– Es jautāju, vai tās kurpes ir jaunas.
Meitenes ciešais un ilgais skatiens mudināja domāt, ka viņa apsver atbildi. Tad viņa sacīja:
– Tā ir dāvana no Gelviniem, skaidrs?
– Ļoti jauki, – Lūsija noteica, mēģinādama kliedēt vētru, un sāka rosīties ap ēdamgaldu, kas bija nokrauts ar grāmatām, papīriem un reklāmas bukletiem. Turpmākajā strīdā viņa negrasījās iesaistīties.
– Dāvana? Kam par godu?
– Kam par godu? – Ebija iepleta acis. – Es šo pēcpusdien Neitikas tirdzniecības centrā stāvēju kā muļķe un skatījos, kamēr Džena iepirkās, jo man nav ne kredītkartes, ne naudas. Iespējams, viņai palika manis žēl.
– Žēl?
– Viņai ir sava platīna American Express kredītkarte, bet man nav pat debetkartes!
– Cik šausmīgi! Kā meitene var rādīties cilvēkos, ja viņai nav platīna kredītkartes? – Ebija kvēloja negantās dusmās, bet klusēja. Denijs turpināja: – Ja tu gribēji kaut ko nopirkt, varēji piezvanīt man. Tev tas ir labi zināms.
– Un tu pateiktu “nē”.
– Varbūt arī ne. Bet tu vismaz būtu pajautājusi.
– Jā, tas tik būtu piedzīvojums! “Sveiks, tēt! Es tikko ieraudzīju visbrīnišķīgākās Torijas Bērčas zīmola kurpītes pasaulē, un Džena tādas jau nopirka. Vai iedosi divsimt dolāru?” Un tu teiktu “jā”? Smiekli nāk. Esi taču godīgs vismaz pret sevi!
– Divsimt dolāru? – Denijs izdvesa. – Tev taisnība, sasodīts! Es noteikti iebilstu.
– Redzi nu.
Tātad meitai nebija pretenziju pret dāvanām no Gelviniem.
– Jūs pēcpusdienu pavadījāt tirdzniecības centrā? Kā tad palika ar mājasdarbiem?
– Man nebija līdzi klēpjdatora.
– Kāpēc?
– Tu runā par datoru, kas sver vismaz tūkstoš mārciņu!
– Pagājušajā gadā tu to staipīji līdzi un nemaz nesūdzējies.
– Un aizpagājušajā gadā, aizaizpagājušajā un vēl pirms tam. Tas dators ir no dinozauru laikmeta, un tam ir vieta antikvāro lietu veikalā.
Denijs tik tikko valdīja smieklus un sacīja:
– Ja tev vajadzīgs jauns klēpjdators, mēs varam to apspriest. Un ielūdz kādreiz Dženu ciemos pie mums. Tad jūs varbūt izpildīsiet mājasdarbus.
– Tu nopietni? – Ebija neticīgi lūkojās uz tēvu.
– Ja baidies, ka būšu traucēklis, tad es tikmēr varu iziet no mājas un strādāt kafejnīcā vai citur.
– Tu tiešām nesaproti?
– Ko es nesaprotu?
– Tavuprāt, es gribētu atvest Dženu uz šo… nabagmāju, kurā mēs dzīvojam? – Ebija noprasīja. Denijs vairs nespēja apslāpēt smieklus. – Tas nav nekāds joks! – meitene iesaucās.
– Protams, nav, mīļā, – Denijs noteica. Kad Sāra vēl bija vesela un nebija šķīrusies no otrā vīra, viņas dzīvoja vecā Viktorijas laikmeta mājā ar sešām guļamistabām Čestnathillā. Nams piederēja Sāras vīram, partnerim lielā Bostonas juridiskajā firmā. Tagad meitenei nebija ne mātes, ne viņas otrā vīra, ne veclaicīgas mājas. Denijs piegāja tuvāk un mēģināja apskaut meitu, bet viņa atgrūda tēva rokas. – Es tikai gribu, lai tev pietiek laika izpildīt mājasdarbus. Šis patiešām ir svarīgs gads. Tu to lieliski zini. Rudenī tu pieteiksies koledžām, un…
– Nopietni? – Ebija sastingusi izgrūda. – Nopietni? – Un tad viņa nokliedza: – Es tam neticu! – Pagriezusies uz papēža, meitene ieskrēja savā guļamistabā un aizcirta durvis.
Lūsija pacēla galvu no ēdamgalda un skumji pasmaidīja. Vārdi būtu lieki. Bija žēl gan tēva, gan meitas, un situācija bija pagalam sarežģīta. Viņas laulība ar arhitektu bija izjukusi, bet abi palika draugi, un dēls jau studēja Boudina koledžas otrajā kursā. Šādas scēnas viņa savulaik piedzīvojusi ne reizi vien.
– Neviens nav teicis, ka ar pusaudžiem būs viegli, – viņa nočukstēja, saglaudusi Denija matus.
6
Lūsija pamodās agri un uzvārīja abiem kafiju. Denijs stundu kārtīgi rakstīja, iekams Ebijas istabā izdzirdēja mūziku – dobjus hiphopa basus, kuru dēļ vibrēja grīda. Vēl pavisam nesen meita modās ar salkanu Teiloras Sviftas vai kādas līdzīgas dziedātājas balādi. Tagad viss, ko viņa klausījās, šķita vienāds – kā robota radīta mūzika ar frāzēm par “gulēšanu uz grīdas klubā”.
Pēc divdesmit minūtēm viņš sēdēja pie ēdamgalda, lasīja laikrakstu The Boston Globe un malkoja kafiju no milzīgas baltas krūzes ar rotājumu “Es © tēti” nevienmērīgā piecus gadus vecas meitenes rokrakstā. Ebija dāvanu sagatavoja kādas draudzenes dzimšanas dienā, kas bija sarīkota kādā keramikas darbnīcā Bruklainā, kur bērni rotāja gatavas krūzes. Tas notika pirms desmit gadiem, taču Denijs visu atcerējās kā pavisam nesenu gadījumu.
Ebija peldmētelī iznāca no vannas istabas, garaiņu mākoņa ieskauta. Mati joprojām bija mikli. It kā nelikdamās zinis par tēva klātbūtni,