Vienā pusē varēja saskatīt basketbola laukumu. Denijs atcerējās dienu, kad tēvs pieskrūvēja stīpu stabam, kas ierakts blakus dzīvojamās mājas asfaltētajam piebraucamajam ceļam. Kaimiņu bērni apskauda Deniju un nemitīgi gribēja improvizēto basketbola grozu izmantot.
Denijs apturēja automobili, izkāpa un aizcirta durvis. Sarūsējušās eņģes nočīkstēja.
Ārdurvīs – tās šķita no senlaicīga ozolkoka un piederīgas kādai Spānijas pilij – parādījās Gelvins ar sievu. Namatēvs bija uzvalkā un kaklasaitē, un sieva ar taisnajiem, melnajiem, mirdzošajiem matiem, lielajām brūnajām acīm un apburošo smaidu teju apžilbināja viesi. Nez kāpēc šī nelielā auguma slaidā sieviete atgādināja Penelopi Krusu, tikai dažus gadus vecāku. Mugurā viņai bija pieguļošs tumšzils tērps, kas izcēla vidukli un krāšņās krūtis. Nešķita, ka viņa ir jau tik veca, ka varētu būt māte koledžas beidzējai.
Abiem aiz muguras lēkāja un vaukšķēja divi nelieli tumšpelēki suņi bez apmatojuma un ar milzīgām sikspārņu ausīm.
– Loko! Torito! – sieviete uzsauca. – Piedodiet. Viņi uzskata, ka ir jāaizsargā mūs un jāaizstāv. Es esmu Selina.
Denijs bija gaidījis, ka durvis atvērs kalpotājs, virssulainis livrejā, nevis paši saimnieki. Viņš stādījās priekšā un pasniedza namamātei vīna pudeli metāliski mirdzošā sarkanā dāvanu maisiņā, ko kāds bija atstājis viņa dzīvoklī pirms pāris gadiem, kad viņš vēl aicināja cilvēkus ciemos.
Selina izvilka pudeli no maisiņa un slavēja izvēlēto šķirni, it kā tas būtu dārgs Bordo vīns, nevis dzēriens par astoņiem dolāriem un deviņdesmit deviņiem centiem, paņemts “Tirgotāja Džo” veikalā no plaukta precēm ar atlaidi. Bet tas nebija arī “Čaks” par diviem dolāriem.
– Šatonefdipapa! – Toms izdvesa. – Cik jauki. – Viņš pamāja uz slepus uzsmaidīja Denijam. – Sarkanais, vai ne?
– Īsti nezinu, – Denijs smaidīdams atbildēja.
– It kā es prastu atšķirt kaut kādu tur Šato no “Velša” vīnogu sulas, vai ne? – Gelvins sacīja. – Taču smalkā etiķete skaidri tāda, ka tas ir franču vīns. – Viņš uzlika roku Denijam uz pleca un vedināja iekšā. Selina paņēma viņa mēteli.
– Tava meita ir virtuvē, palīdz mūsu pavārei, – namamāte skaidroja.
– Viņa to prot?
– Ebija ir fantastiska palīdze! – Selinas balsī ieskanējās pārmetumi. – Viņa prot visu. Brīžiem šķiet, ka man ir otra meita. Piedod, bet atpakaļ tu viņu nedabūsi. – Smaids likās žilbinošs. – Mēs viņu paturēsim sev.
– Mums ir pievilcīgs ilgtermiņa iznomāšanas plāns, – Denijs atbildēja.
– Selina allaž ir gribējusi vēl vienu meitu, – Toms paskaidroja. – Pēc diviem dēliem viņai šķiet, ka ir to pelnījusi. – Sieva jokodamās iedunkāja viņu. – Vai atbrauci bez problēmām? – Toms jautāja.
– Ja nebūtu globālās pozicionēšanas sistēmas, es vismaz pāris reižu nepareizi nogrieztos no jūsu piebraucamā ceļa, – Denijs attrauca. Viņa automobilis ar šādu navigācijas iekārtu gan nebija aprīkots.
Gelvins izplūda smieklos.
– Iesim apsveicināties ar meitenēm. – Suņi pa ceļam uz virtuvi pinās viņiem gar kājām.
– Tādu šķirni es nekad vēl neesmu redzējis, – Denijs atzina. – Kas tā ir?
– Meksikāņu kailais suns, – Selina paskaidroja. – Ārkārtīgi reta šķirne. Suns bez apmatojuma. Senie acteki uzskatīja, ka tam piemīt maģiskas spējas dziedināt.
– Ak tā?
– Un ēda tos, – Toms piebilda.
– Muļķības, – Selina attrauca. – Kāpēc tu vienmēr tā saki?
– Tā ir taisnība, – Gelvins nerimās. – Spāņi ir rakstījuši par bagātīgiem mielastiem un paplātēm ar kailajiem suņiem.
Es kaut kur lasīju par to.
– Nuja. – Selina paošņāja gaisu. – Atvainojiet… Šķiet, ka viņas ir piededzinājušas ķiplokus. – Namamāte aizsteidzās prom pa gaiteni.
– Varbūt tie garšoja pēc vistas, – Denijs prātoja.
Gelvins ieaurojās smieklos.
– Es izdarīšu tev milzu pakalpojumu un neteikšu Selinai, ka tu tā izrunājies.
– Pateicos.
– Un to vīnu nemaz nevajadzēja gādāt.
Denijs paraustīja plecus.
– Nekādu problēmu.
Sazvērnieciski pieklusinājis balsi, Gelvins atzinās:
– Man patīk “Tirgotāja Džo” veikals. Vai esi kādreiz dzēris “Čaku” par diviem dolāriem? Nemaz nav tik slikts.
9
“Pieķerts.”
Denijs pasmaidīja, taču nejutās patīkami.
Viņš nebūt nemēģināja uzdot deviņus dolārus vērtu brūvējumu par divsimt dolāru dārgu Bordo vīnu, tomēr radās iespaids, ka viņš ir mēģinājis blēdīties. “Un kā Gelvins zina par šo veikalu? Ja cilvēkam pie mājas ir standartiem atbilstošs basketbola laukums, viņš nepērk vīna pudeles par diviem dolāriem. Bet varbūt Gelvins pūlējās parādīt, ka ir pavisam parasts cilvēks? Taču tikpat labi iespējams, ka viņš draudzīgi zobojas par mani.”
Lai kā būtu, Gelvins saprata, kur Denijs iegādājies dāvanu. – Mūsu meitenes ļoti daudz laika pavada kopā, tādēļ es iedomājos, ka mums jāiepazīstas tuvāk, – viņš sacīja.
Kaut kur mājā kāds vingrinājās klavierspēlē. Klasikas skaņdarbs tika izpildīts labi, taču ne perfekti. Tad atskanēja Ebijas smiekli, uzvēdīja ķiploku un, visticamāk, ceptas vistas smarža.
– Man patīk jūsu māja, – Denijs teica. – Lielisks plānojums. – Pateicoties Selinai. Viņa strādāja kopā ar arhitektu un pieņēma visus lēmumus. Es neiejaucos.
“Protams,” Denijs nodomāja. “Tev tikai vajadzēja noskaitīt piecdesmit miljonus dolāru.”
– Ebija stāstīja, ka jūs dzīvojat pašā Bostonā.
– Jā.
– Laimīgie! Bekbejā, vai ne? Es vienmēr esmu gribējis dzīvot tieši tur. Kājām iet uz darbu. Baudīt ainavu. Apkārt koledžas meitenes šortiņos…
– Nebūtu slikti.
– Selinai patīk priekšpilsētas. Un es paklausīgi daru, kā man liek. – Toms izteiksmīgi paraustīja plecus.
Virtuve izrādījās iespaidīga, lielāka par jebkuru redzētu restorāna virtuvi. Uz āķiem karājās vara katli, darba virsmas bija darinātas no melna akmens. Telpa bija aprīkota ar vairākām iebūvētām cepeškrāsnīm un milzīgu, spīdīgu, tumši sarkanu gāzes plīti ar vara rotājumiem. Denija tēvs bija Velflītā uzbūvējis māju informācijas tehnoloģiju magnātam, kurš sev vēlējās tādu pašu La Cornue firmas plīti.
Velvētie griesti un rokām tēstās sijas mudināja domāt, ka tie tapuši viduslaiku pilij. Pabružātā kaļķakmens grīda šķita pārklājusies