4
Denijam izkalta mute.
– Atcelt izdošanu tāpēc, ka esmu par pāris mēnešiem nokavējis termiņu?
– Pirmkārt, nevis “dažus mēnešus”, bet gadu un trīs mēnešus…
– Labi, labi…
– Tu taču zini, cik sarežģīts ir stāvoklis industrijā. Izdevēji trako elektronisko grāmatu dēļ un pēdējā laikā izmanto jebkuru ieganstu, lai lauztu līgumu.
– Vai tad šis sarežģītais stāvoklis izdevējdarbībā nav vienmēr?
Mindija skumji iesmējās.
– Luīza Penimena velti laiku netērē.
– Tātad tie nav tikai draudi? Viņa tiešām nopietni vēlas lauzt līgumu?
– Nopietnāk vairs nevar būt, – Mindija attrauca.
Mindija Levitāna viņam par Džeja Gūlda biogrāfiju bija sagādājusi daudz lielāku avansu, nekā varēja cerēt. Droši vien arī tāpēc, ka viņa pirmā grāmata “Kenediji no Bostonas” iekļuva Pulicera balvas konkursa finālistu sarakstā, lai gan pārdošanas rezultāti nemaz nebija tik izcili. Balva tā arī palika neiegūta.
Nācās atzīt, ka viņa ideja bija sasodīti laba. Un Mindija ar izdevējiem runāja spilgtām frāzēm. Savā elektroniskā pasta vēstulē viņa norādīja: “Neviens vairs nezina, kas ir Džejs Gūlds. Neviens arī nebija dzirdējis par to olimpieti, kas notriekts Otrajā pasaules karā, tomēr “Nesalauztais” kļuva par bestselleru. Un neviens nebija dzirdējis par sērijslepkavu, kurš apdraudēja Čikāgu, taču tas neatturēja lasītājus pirkt “Velnu Baltajā pilsētā”. Galvenais ir raits stāstījums.”
Un Denijs prata stāstīt. Džejs Gūlds bija dzelzceļu karalis, spekulants, streiklauzis un viens no bagātākajiem vīriem Amerikā, prata ļaunprātīgos nolūkos izmantot slepenu informāciju un meistarīgi kukuļot, blēdīties un melot un lielījās, ka ir “ienīstākais cilvēks Amerikā”.
Savu cenu piedāvāja izdevniecības Random House, HarperCollins un Simon & Schuster, tomēr Luīza no “Trijstūra” pārsolīja visus. Summa likās pievilcīga – līdz brīdim, kad piecpadsmit procentus vajadzēja atskaitīt Mindijai un atlikumu sadalīt uz trim gadiem, kas bija paredzēti grāmatas uzrakstīšanai. Turklāt lielu nolīgtā honorāra daļu plānots izmaksāt tikai pēc tam, kad parādīsies tirāža mīkstajos vākos, tātad vismaz gadu pēc pirmajiem eksemplāriem cietajos vākos. Bet Denijs nesūdzējās, jo darīja to, kas pašam patīk, un varēja iztikt – ja dzīvoja taupīgi un neplānoja ceļojumus uz Karību jūras salām.
Un tad piezvanīja bijusī sieva Sāra, tikko saņēmusi biopsijas rezultātus. Pirms tam mamogrāfija neko neuzrādīja. Viņa pati viendien krūtī bija sataustījusi tikai nelielu karstu punktiņu, kas šķita apsārtis. Āda likās cieta un stingra kā apelsīna miza. Limfmezgli bija palielināti. Ārsts mierināja, ka tas varētu būt kukaiņa kodums, un izrakstīja antibiotikas.
Ārsts kļūdījās. Ar infiltratīvu krūts vēzi slimai sievietei izdzīvošanas izredzes ir minimālas. Sāra bija vientuļā māte un jutās pārbijusies.
Pirms mirkļa Denijs bija pētījis informāciju par Lielo dienvidrietumu dzelzceļnieku streiku tūkstoš astoņsimt astoņdesmit sestajā gadā, bet pēc sarunas ar Sāru sāka internetā meklēt ziņas par estrogēna receptoriem. Sāras otrais vīrs bija pieņēmis darbu kādā Manhetenas firmā, un abu šķiršanās bija briesmīga. Tas puisis izrādījās muļķis, un to beidzot saprata arī Sāra. Viņai bija vajadzīga Denija palīdzība.
Turpmāk viņš itin bieži pusdienoja Danas-Farbera vēža centra kafejnīcā.
Un pirmoreiz daudzu gadu laikā viņš patiešām bija vajadzīgs meitai, lai sniegtu drošības izjūtu, vestu uz deju pulciņu, teātra mēģinājumiem un pie draudzenēm palikt pa nakti. Gaidīdams piebāztajā deju studijas telpā, viņš lasīja par ķīmijterapiju, apstarošanu, hipertermiju, aprikožu kauliņiem un B17 vitamīnu.
Džejs Gūlds novirzījās prioritāšu saraksta beigās.
Jo viņš, lai cik interesanta personība būtu, nebija tik svarīgs kā Denija meita un bijusī sieva, kuru viņš turpināja mīlēt arī pēc tam, kad viņas mīlestība izrādījās zudusi.
– Denij?
– Jā?
– Mums jāizlemj, kā rīkoties. Cik ātri tu varēsi man nogādāt simts vai simt piecdesmit lappuses? Varbūt izdosies atrunāt Luīzu no līguma laušanas.
– Tu domā, ka vēl viss nav zaudēts?
– Iespējams. Kas zina? Tā ir mūsu vienīgā kārts. Tātad?
Līdz pirmajām simts lappusēm vēl bija krietni tālu, un mēneša laikā viņš tādam apjomam tikai pietuvosies. Bet līguma laušanu viņš nedrīkstēja pieļaut, jo tad apsīktu arī ienākumu straumīte.
Viņš norija siekalas.
– Darīšu visu, kas manos spēkos, – viņš atbildēja.
5
– Sliktas ziņas? – Lūsija sarauca pieri un skumji pasmaidīja.
– Ļoti.
Denijs izstāstīja visu, ko bija teikusi Mindija, tāpat par satikšanos ar skolas direktori un negaidīto aizdevumu no Tomasa Gelvina.
– Ak tā, – Lūsija novilka. – Ļoti dāsni. – Aizrautību viņas balsī nemanīja. Draudzene nodūra galvu.
– Lūsij? Skatīsimies patiesībai acīs.
– Tu esi pārliecināts, ka tā ir laba ideja?
– Un kāpēc nav?
– Ir ļoti savādi, ja nepazīstams cilvēks apmaksā tavas meitas ekskursiju.
– Piekrītu, tas ir neparasti. Bet rīt mēs esam ielūgti pie viņa uz vakariņām.
– Rītvakar es strādāju. Protams, ja mani vispār kāds ir aicinājis. Vai Ebijai par to ir zināms?
– Diez vai.
– Nenovērtē pusaudzes par zemu! Viņas ievēro visu. Un prot manipulēt. Tici man! Arī es savulaik tāda biju.
– Iespējams.
– Es uzskatu, ka nav gudri aizņemties naudu no tik tikko iepazīta cilvēka. Vajadzētu vismaz uzmanīties.
– Zini, kas patiešām nav gudri? Prasīt piecus tūkstošus dolāru par skolnieces ekskursiju uz Itāliju! Un uzskatīt, ka vecākiem tāda summa nesagādā nekādas problēmas.
– Tu tikai tagad to saprati?
– Nē, bet mani tas kaitina. Un es nezinu, kā tas ietekmēs Ebiju.
– Tātad patiesībā mēs runājam par Ebijas jauno draudzeni.
– Manu meitu no Gelviniem mājup ved latīņamerikānis šofera formastērpā. Un tas nav īsti pareizi.
– Pret to man nebūtu iebildumu.
– Viņa ir bērns! Un tas nav viņas ierastais dzīvesveids.
– Tieši tā. Ebija to lieliski apzinās, tātad galvu nezaudēs. – Kā iespējams to tik droši apgalvot? Ja tev kāds apvaicājas, vai pie T krekla apkakles piešūtā etiķete nekairina ādu, tu piepeši sāc just, ka patiešām kairina, un nespēj vairs nomierināties.
– Tātad dzīvošana pie tēva, kurš tevi dievina, bet nav kļuvis par miljardieri, ir neciešama?
Nočīkstēja