– Izbeidz, tēt! Selina ir Dženas mamma. – Ebija pacēla Laimena akadēmijas sūtīto krēmkrāsas aploksni un grasījās atplēst. Denijs nevēlējās, lai meita izlasa atgādinājuma vēstuli un satraucas, taču nealka arī strīdēties, tādēļ neko neteica.
– Bet šorīt tu neesi pie Gelviniem, vai ne? – Denijs nespēja apvaldīt smaidu.
Kad viņi ar Sāru pirmoreiz augļa monitorā ieraudzīja bērniņa sirdsdarbības atspoguļojuma līkni, viņš svinīgi nosolījās, ka nemūžam nelietos banālās un paredzamās, taču vecāku ļoti iemīļotās frāzes. Piemēram: “Kamēr tu dzīvo zem mūsu jumta, viss notiks pēc mana prāta.” Vai: “Tāpēc, ka es tā teicu.” Un: “Man vienalga, ko dara citi bērni.”
Viņš ielika pienu atpakaļ ledusskapī, piepeši izdzirdēja spalgu, apslāpētu kliedzienu un pagriezās.
Ebija nobālējusi drebošā rokā turēja vēstuli no skolas vadības. Papīrs čaukstēja.
– Neuztraucies tā, – Denijs mierināja. – Čeks mazliet kavējas. Man vajadzēja naudu iztērēt citiem mērķiem.
Meitene raudāja tikpat izmisīgi kā toreiz slimnīcas palātā, kad nomira Sāra. Gandrīz bez skaņas, tikai paretam ieelsojoties, lai ievilktu plaušās gaisu vai nožagotos. Acis bija ieplestas, mute vaļā. Sejā vīdēja šoks. Asaras straumēm ritēja pār vaigiem.
Denijam sažņaudzās pakrūte. Ebija, protams, pārspīlēja, taču viņš negribēja meitu sāpināt.
– Būgij, – viņš klusi iesāka, piegāja meitai klāt un aplika rokas ap pleciem. – Mīļumiņ, kas noticis? – Tad viņš palūkojās uz vēstules tekstu un teju vai pamira. Lai visu saprastu, pietika ar dažiem fragmentiem: “..diemžēl jāinformē .. mums nav izvēles .. nekavējoties nesaņemsim maksājumu .. ieraksti Ebigailas lietā .. palīdzēsim pārcelt uz citu skolu ..”
Ja Laimena akadēmija nesaņems sešpadsmit tūkstošus dolāru līdz piektdienas pieciem pēcpusdienā – tātad trīs dienu laikā —, Ebijai šīs skolas durvis būs slēgtas.
Denijs cieši apskāva meitu. Viņai smagi cilājās krūtis, un karstās asaras dedzināja tēva pieri.
– Paklau, – viņš klusi, bet apņēmīgi nočukstēja, – nekas tāds nenotiks, ja?
No aizžņaugto vārdu straumes lielāko daļu Denijs nesaprata. Vienīgie skaidrie bija “visi mani draugi” un “tēt”.
Kliedziena brīdī viņa bija savilkusi muti tieši tāpat kā piedzimšanas mirklī, kad medmāsa izņēma viņu no akušieres cimdotajām rokām, prasmīgi ietina sedziņā un nolika uz apsildāmā galda. Tad šis sešas mārciņas smagais zīdainis savilka pirkstus dūrēs un pirmo reizi mūžā skaļi ieraudājās, it kā paziņojot: “Es esmu šeit!”
Tanī sekundē Denijs atskārta, ka vienmēr darīs visu, kas ir viņa spēkos, lai aizsargātu šo mazulīti.
– Mīļā, – viņš sacīja, – pat nedomā par to! Dzirdi? Tas nenotiks! Es apsolu.
Diemžēl viņš apzinājās, ka tādam iedrošinājumam nav pamata un solījumi ir tukši. “Interesanti, vai to saprot arī Ebija?” viņš prātoja.
7
Arī agrāk – iepriekšējā semestrī – Denijs bija kavējies ar mācību maksu. Toreiz kasieris bija atļāvis norēķināties pēc vairākām nedēļām. Varbūt viņš no administrācijas bija saņēmis norādījumu būt iecietīgam, jo Ebija vasarā bija zaudējusi māti.
Acīmredzot līdzjūtībai Laimena akadēmijā ir robežas.
Denija rīcībā nebija instrumentu, lai ietekmētu skolu. Vīrs, kura fondā strādāja Sāra un kurš bija Laimena akadēmijas pilnvarnieku padomē, pirms diviem gadiem nomira no sirdstriekas.
Tādēļ Denijs izlēma uzrunāt skolas vadību.
– Man gadījusies pavisam muļķīga problēma, kuras risināšanā varbūt varētu palīdzēt jūs, – viņš sacīja Lallijai Torntonei, kad beidzot bija viņu sazvanījis. – Šķiet, es esmu nokavējies ar samaksu par šo semestri, un lielākoties tā ir likviditātes problēma, naudas apgrozīšana un tā tālāk. Nedēļas laikā es visu nokārtošu.
Apklusis Denijs gaidīja, ka direktore pateiks kaut ko uzmundrinošu. Pēc ilgāka brīža viņa noprasīja:
– Un?
– Es iedomājos, ka jūs varētu aizlikt par mani kādu vārdiņu pie kasiera.
– Piedodiet, bet es nesaprotu.
– Redziet, es saņēmu vēstuli par to, ka Ebijai būs jāizstājas, no Laimena akadēmijas, ja kasieris līdz piektdienai nesaņems čeku. Brīdinājums likās vairāk nekā stingrs.
– Diemžēl es neesmu īsti pārliecināta, vai saprotu, kāpēc jūs zvanāt man, Gudmena kungs. Šī lieta jums jākārto ar kasieri, nevis ar vidusskolas direktori.
– Ar viņu es jau runāju…
– Tā man ziņoja. – Tonis piepeši kļuva ledains. – Ceru, ka neprasāt kādu īpašu attieksmi pret jums.
– Ne jau īpašu attieksmi… drīzāk piekāpšanos. Iejūtību varbūt.
– Man ļoti žēl, Gudmena kungs. Es labprāt jums palīdzētu… Pasakiet, lai Ebija, tiklīdz būs iestājusies jaunā skolā, atsūta man vēstuli un izstāsta, kā viņai klājas. Man viņa patiešām ir iepatikusies.
Ja arī Denijs saņemtos un lūgtu aizdevumu no Lūsijas, viņai tādas naudas nemaz nebūtu. Viņa tik tikko savilka galus, tātad šī iecere bija jāatmet.
Viņa vecāki dzīvoja pieticīgi – joprojām tajā nelielajā namā Velflītā Masačūsetsas štatā, Keipkodas pussalā, kur uzaudzis arī Denijs. Tētis bija celtnieks un namdaris, kārtīgs, taču viegli aizkaitināms vīrs. Viņš necieta nepiedienīgu uzvedību un nepiedeva pārkāpumus, taču saviem strādniekiem maksāja vairāk nekā jebkurš cits brigadieris. Tiklīdz kādam radās problēmas, viņš steidzās palīgā, aizdeva naudu un nekad īpaši nesekoja tam, kad parāds tiek samaksāts.
Vecuma dēļ aizejot no darba, viņš bija palicis bez sevišķiem ietaupījumiem un kopā ar māti iztika no pensijas.
Nebija ne ģimenes, ne draugu, no kā Denijs varētu aizņemties naudu.
Denijs mēģināja atcerēties, kāpēc negribīgi pieņēmis Tomasa Gelvina aizdoto naudu ekskursijai uz Itāliju. “Lepnums? Tas noteikti vairs nebūtu pārāk būtisks arguments.” Viņš iztēlojās svarus, kur vienā kausā ir lepnums, līdzīgs jēlam, pulsējošam violetam iekšējam orgānam bez formas, un otrā – Ebijas prieks. Meita šai fantāzijas ainā bija maza, tikai autiņbiksītēs, un gardi smējās. Šī apaļvaidze ātri guva virsroku pār pulsējošo masu. “Vai gan varētu būt citādi? Ja man būtu dārglietas, es nekavējoties tās ieķīlātu. Ja man būtu kaut kas vērtīgs, es to pārdotu bez domāšanas. Ja es pazītu Viniju Aispiku, tad tūdaļ aizņemtos sešpadsmit tūkstošus… Steidzami ir jāatrod nauda. Vienalga, kur un kā.”
8
Vestona atradās desmit jūdžu attālumā no Bostonas, un tur dzīvoja lielākā daļa bagāto bostoniešu. Daži nami vairāk līdzinājās pilīm, greznākās slēpa plaši mežu masīvi, un virzienu uz tām palīdzēja meklēt vien norāde vai pastkastīte.
Iebrauktuvei Gelvinu īpašumā Denijs pastūrēja garām trīs reizes un to pat nepamanīja. Tur nebija ne laternu, ne akmens kolonnu, ne pīlāru vai kādas plāksnītes. Izrādījās, ka vienīgā robežzīme ir neliela alumīnija pastkaste ar uzkrāsotu numuru.
Viņš