Vīrietis ar ērgļa tetovējumu sparīgi parāva adīto cepuri uz leju un devās iekšā stacijas galvenajā vestibilā. Šo vietu viņš neizvēlējās, tomēr piedāvātā samaksa bija tik liela, ka viņš piekrita. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā klients bija viņu atradis, taču kādu dienu viņš saņēma multivides īsziņu ar foto, veicamo uzdevumu un naudas summu. Un, kā vienmēr, viņš bija atbildējis ar “OK”, bez jebkādiem papildu jautājumiem. Par to, ka tas ir neparasts uzdevums, nebija nekādu šaubu, neko tādu vēl viņš nebija darījis, tomēr laika gaitā bija iemācījies neiedziļināties, izdarīt, kas darāms, un iekasēt samaksu.Tikai tā šajā kriminālajā pasaulē varēja izdzīvot un uzturēt nevainojamu reputāciju. Lai gan pasūtīto uzdevumu skaits kritās vienlaicīgi ar samaksas apjomu, laiku pa laikam parādījās kāds īpašs pasūtījums. Kā šis. Savāds uzdevums – jā, pat ārkārtīgi ekscentrisks – , bet ļoti labi apmaksāts, un šajā brīdī viņa darāmo darbu sarakstā bija algas čekas saņemšana.
Uzvalka žakete, auduma bikses, lakādas kurpes, biznesmeņa portfelis, džemperis ar nolokāmu apkakli. Pat brilles ar parastiem stikliem. Vīrietis ar ērgļa tetovējumu izskatījās pēc absolūta sevis pretstata, un tā tas arī bija domāts. Viņa profesijā nekad nevarēja zināt, kad policijai vajadzēs pilnīgu visu pieejamo videokameru ierakstu pārskatu, tāpēc bija ļoti svarīgi nekrist acīs. Viņš izskatījās pēc grāmatveža vai uzņēmēja, un, lai gan nevienam tas neienāktu prātā, vīrietim ar ērgļa tetovējumu rūpēja viņa izskats. Neviens nekad neteiktu, ka viņš ir labi kopts priviliģētās sabiedrības daļas pārstāvis; viņam patika savs skarbais izskats, tetovējumi un ādas jaka. Šīs pretīgās bikses berzējās gar cirkšņiem, un viņš jutās kā īsts stulbenis šaurajā žaketē un ar tām idiotiskajām, spīdīgajām brūnajām kurpēm kājās. Nav svarīgi, pacieties un dari, kas jādara. Nauda, kas viņu gaidīja vienā no depozītu seifiem, bija tā vērta. Pilnīgi noteikti vērta. Viņš jau kādu laiku bija tukšā, un šī nauda bija tieši laikā. Būs iespēja uzdzīvot. Viņš viegli pasmaidīja aiz sev tik neierastajām brillēm un mierīgā, bet piesardzīgā gaitā soļoja pa stacijas ēku.
Pirmo ziņu viņš bija saņēmis apmēram pirms gada, un pēc tās sekoja arī citas. Multivides ziņa, kurā bija fotogrāfija un summa.
Pirmajā reizē pasūtījums bija licies tik nedzirdēts un ekscentrisks, ka viņš uztvēra to kā joku, tomēr tik un tā izdarīja to, kas bija prasīts. Un saņēma norādīto summu. Tāpat arī nākamajā reizē. Un aiznākamajā. Un pēc tam jau viņam bija vienalga, par ko viņam maksā.
Viņš apstājās pie Narvesen kioska un iegādājās laikrakstu un cigarešu paciņu. Pavisam parasts vīrietis, kas brauc mājās pēc birojā pavadītas darba dienas. Kārtējais garlaicīgais grāmatvedis. Viņš pasita laikrakstu azotē un devās depozīta seifu virzienā. Apstājās pie ieejas un nosūtīja ziņu.
Esmu klāt.
Viņam nenācās ilgi gaidīt uz atbildi. Kā vienmēr, tā pienāca nekavējoties. Viņa mobilais nopīkstēja, saņemdams īsziņu ar depozīta seifa numuru un atvēršanas kodu. Viņš pāris reižu pārlaida acis visapkārt un tikai tad gāja meklēt vajadzīgo seifu. Cepuri nost Oslo centrālās stacijas priekšā: tās dienas, kad nācās tikties mazās un šaurās ieliņās, lai nodotu atslēgas, bija beigušās. Tagad vajadzēja tikai kodu. Vīrs ar ērgļa tetovējumu ievadīja kodu un izdzirdēja klikšķi, kad seifs atvērās. Tajā, kā ierasts, atradās jau labi zināmā brūnā aploksne. Viņš izņēma aploksni no seifa un centās apkārt nekur neskatīties, lai nepievērstu sev lieku uzmanību, jo šeit visur bija kameras, un, atvēris portfeli, veikli ieslidināja tajā aploksni. Viņa mutes kaktiņos parādījās neliels smaids, kad viņš pamanīja, ka tā bija daudz biezāka nekā citkārt. Viņa pēdējais uzdevums. Bija laiks mest mieru. Viņš atstāja seifus aiz muguras, devās augšā pa kāpnēm, cauri stacijai, iegāja Burger King ēstuvē un ieslēdzās kabīnē vīriešu tualetē. Viņš atvēra portfeli un izņēma no tā aploksni; viņam nebija viegli apvaldīt savu sajūsmu. Ieraudzījis aploksnes saturu, viņš atplauka platā smaidā. Šeit bija ne tikai norunātā summa 200 kronu banknotēs, kā viņš vienmēr norādīja, bet arī mazs maisiņš ar baltu pulveri. Vīrietis ar ērgļa tetovējumu atvēra caurspīdīgo maisiņu, uzmanīgi nogaršoja tā saturu, un viņa smaids kļuva vēl platāks. Viņam nebija ne jausmas, kas bija viņa klients, bet viens bija skaidrs: klienta sakari un pieejamā informācija bija nevainojami. Tikai cilvēki, kas ļoti labi pazina vīrieti ar ērgļa tetovējumu, zināja par viņa lielo patiku pret šo vielu.
Viņš izņēma savu mobilo un nosūtīja parasto atbildi.
OK. Paldies.
Parasti viņš nekad neteica paldies, šis galu galā bija tikai bizness, nekā personīga, taču šoreiz – pēc tāda bonusa – viņš nevarēja noturēties. Atbilde pienāca pēc pāris sekundēm.
Izpriecājies.
Vīrs ar ērgļa tetovējumu smaidīdams atlika aploksni ar maisiņu atpakaļ portfelī un atgriezās stacijas galvenajā vestibilā.
7. nodaļa
Mīa Krīgere sēdēja uz akmens, uz viņas garajiem, kraukļmelnajiem matiem bija uzvilkta balta adīta cepure ar bumbuli, un viņa pati bija ietinusies segā. Bija dienas vidus. Aptiekā viņa bija dzirdējusi cilvēkus runājam, ka šogad pavasaris Trondelāgā esot ieradies agri, bet viņai joprojām bija auksti un viņa nebija sajutusi nekādu agrā pavasara siltumu.
Vēl bija palikušas sešas dienas. Seši tukši laukumi virtuves kalendārā, un viņa juta, ka vairs nevarēja sagaidīt 18. aprīli.
Nāve nav bīstama.
Pēdējo dienu laikā viņa kļuva aizvien vairāk pārliecināta par šīs frāzes patiesīgumu. Zinot, ka pavisam drīz viņa būs brīva. Savas siltās vējjakas kabatā viņa atrada pāris tablešu un norija tās ar alkoholu no pudeles, ko bija paņēmusi līdzi, izejot ārā. Mīa pasmaidīja pie sevis un vērsa skatienu uz jūru. Tur gar horizontu garām paslīdēja zvejas laiva. Aprīļa saule iekrāsoja mākoņus zeltainā krāsā, un ūdens zem akmeņiem vizēja. Viņa bija daudz domājusi šajās dienās. Par saviem mīļajiem vai, precīzāk, par cilvēkiem, kas viņai kādreiz bija mīļi. Viņa bija palikusi viena pati, un viņa vairs neplānoja te ilgi uzkavēties. Šajā pasaulē. Šajā realitātē, kā teica viņas vecmāmiņa. Mīa smaidīja un iedzēra malku no pudeles.
Sigrīda vienmēr bija visiem patikusi. Sigrīda ar saviem garajiem, blondajiem matiem. Kas skolā labi mācījās. Kas spēlēja flautu, spēlēja rokasbumbu un ar visiem bija draugos. Mīa neņēma ļaunā, ka Sigrīdai tika visa uzmanība. Sigrīda nekad neizmantoja to savā labā; viņa nekad neteica neko sliktu par nevienu. Sigrīda vienkārši bija absolūti fantastiskā Sigrīda, taču ikreiz, kad vecmāmiņa pavilka Mīu sāņus un nočukstēja, ka viņa ir īpaša, viņa bija jutusies neaprakstāmi labi.
Tu esi ļoti īpaša, vai tu to zināji? Visi pārējie bērni ir labi bērni, bet tu zini lietas, Mīa, vai ne? Tu redzi to, ko citi mēdz palaist garām. Par spīti tam, ka vecmāmiņa nebija viņas īstā vecmāmiņa, viņa vienmēr bija jutusi, ka viņām ir kas kopīgs. Kāda saikne vai dvēseļu radniecība. Varbūt tāpēc, ka viņas bija līdzīgas. Varbūt tāpēc, ka viņa pret Mīu izturējās vairāk nekā pret draugu, sabiedroto, kas ir tikpat savāds. Vecmāmiņa stāstīja Mīai stāstus par savu dzīvi un ļoti bieži lika Mīai sarkt. Par daudzajiem vīriešiem viņas dzīvē, ka nekad nevajag no viņiem