Māsa, draudzene un meita.
Dzimusi 1979. gada 11. novembrī. Mirusi 2002. gada 18. aprīlī.
Ļoti mīlēta. Vienmēr mūsu sirdīs.
Mīa Krīgere atgriezās dīvānā un palika tur, līdz sajuta, ka tabletes sāk iedarboties. Padara viņu nejutīgu. Izveido aizsargapvalku starp viņu un pasauli. Viņai to tagad ļoti vajadzēja. Bija pagājušas gandrīz trīs nedēļas, kopš viņa bija pēdējo reizi paskatījusies uz sevi, un vairs to nevarēja atlikt. Bija jāiet dušā. Vannas istaba bija otrajā stāvā. Viņa bija no tā izvairījusies, cik ilgi vien varēja, negribēja sevi redzēt tajā lielajā spogulī, ko mājas iepriekšējais īpašnieks bija pielicis pie durvīm. Viņa taču gribēja atrast skrūvgriezni. Noņemt to nolāpīto spoguli. Viņa jau tā jutās slikti, nebija nekādas vajadzības vēl par to atgādināt, taču viņai nebija spēka. Nebija spēka nekam. Tikai tabletēm. Un alkoholam. Šķidrais Valium plūda viņas vēnās, mazi smaidiņi viņas asinsritē, mīlīga aizsardzība pret visiem ērkšķiem, kas jau tik sen bija peldējuši viņā. Viņa saņēmās un uzkāpa pa kāpnēm augšā. Viņa atvēra vannas istabas durvis un gandrīz pārbijās, kad ieraudzīja spogulī sava auguma atspulgu. Tā nebija viņa. Tā bija kāda cita sieviete. Mīa Krīgere vienmēr bija bijusi tieva, taču tagad viņa bija izkāmējusi. Viņa vienmēr bija veselīga. Vienmēr stipra. Bet tagad viņa bija pārvērtusies teju par ēnu. Novilkusi džemperi un džinsus, viņa nostājās spoguļa priekšā vienā apakšveļā. Viņas apakšbikses vaļīgi nokarājās. Ne uz vēdera, ne uz gurniem vairs nebija ne miņas no miesas. Viņa uzmanīgi pārvilka ar roku pār izspiestajām ribām; tās bija skaidri sataustāmas, pilnīgi visas bija saskaitāmas. Viņa piespieda sevi pieiet tuvāk spogulim un pamanīja spoguļa rūsganajā, sidrabainajā virsmā savu acu atspīdumu. Cilvēki vienmēr ievēroja viņas acis. Kāds bija reiz teicis: “Mīa, tev ir visnorvēģiskākās acis pasaulē”, un viņa joprojām atcerējās, cik lepna bija sajutusies. Tas skanēja tik labi: “norvēģiskas acis”. Laikā, kad viņa gribēja iederēties, nevis atšķirties. Sigrīda vienmēr bija tā skaistākā; iespējams, tas izskaidroja, kāpēc tas izklausījās tik labi. Mirdzošas, zilas acis. Tagad tās bija tālu no mirdzēšanas. Tās izskatījās gandrīz nedzīvas. Dzīvīgums un mirdzums bija zudis, acu baltumi bija pieplūduši asinīm. Viņa noliecās pēc biksēm, atrada kabatā vēl divas tabletes, pabāza muti zem krāna un norija tabletes. Tad viņa atkal ieskatījās spogulī un mēģināja iztaisnoties.
Mana mazā indiāniete, tā viņu sauca vecmāmiņa. Un viņa tik tiešām tā izskatījās – izņemot zilās acis. Amerikas indiāniete. Kiovas vai siu, vai apaču cilts indiāniete. Bērnībā viņa vienmēr bija aizrāvusies ar indiāņiem; nebija ne mazāko šaubu, kurā konflikta pusē viņa nostātos. Kovboji bija sliktie, un indiāņi bija labie. Kā klājas, Mīa Mēnesstars? Mīa piespieda seju pie spoguļa un ar mīlestību atcerējās savu vecmāmiņu. Viņa paskatījās uz saviem garajiem matiem. Tik gari tie sen nebija bijuši. Kad viņa iestājās Policijas koledžā, viņa tos nogrieza īsus un tā arī palika. Viņa negāja pie friziera, bet grieza tos pati, vienkārši paķēra šķēres un šķibīja nost. Lai pierādītu, ka viņai bija vienalga, kā viņa izskatās. Lai izrādītos. Viņa arī nelietoja dekoratīvo kosmētiku.“Tev ir no dabas dots skaistums, manu mazo indiāniet,” vecmāmiņa bija teikusi vienu vakaru viņu mājās Osgordsstrannā, kamīna priekšā pinot Mīas matus. “Vai tu redzi, cik skaisti ir tavi plakstiņi, cik smalkas ir tavas garās skropstas? Vai redzi, cik perfektu tevi ir radījusi daba? Mums nav jākrāsojas, lai iepatiktos puišiem. Tie nāks, kad būs īstais laiks.” Viņa bija indiāniete, kad bija kopā ar vecmāmiņu. Un norvēģiete skolā. Vai tas nebija perfekti? Mīai piepeši kļuva slikti no tabletēm; ne vienmēr tās sniedza aizmirstību un labsajūtu. Laiku pa laikam tā notika, jo viņa nemaz neskatījās, kādas tabletes jauc kopā. Viņa ar vienu roku atbalstījās pret sienu, kamēr pārgāja nelabums, tad vēl reizi ieskatījās spogulī, liekot sev vēl nedaudz pastāvēt pie spoguļa. Paskatīties uz sevi. Pēdējo reizi.
Vēl desmit dienas.
Astoņpadsmitais aprīlis.
Viņai nebija īpaši svarīgi, kā viņa aizies no šīs pasaules. Viņas dzīves pēdējais mirklis. Vai tas sāpēs. Vai būs grūti ļauties nāvei. Viņa neticēja stāstiem par to, ka īsi pirms nāves acu priekšā aizzib visa dzīve. Bet, ja nu tā ir taisnība? Taču tam nebija nozīmes. Mīas Krīgeres ķermenis bija viņas dzīves stāsta apzīmogots. Spogulī viņa redzēja visu savu dzīvi. Indiāniete ar norvēģu acīm. Gari, melni mati, ko viņa agrāk grieza nost, bet tagad tie plūda pāri viņas smalkajiem, baltajiem pleciem. Viņa aizlika matus aiz auss un pētīja rētu pie kreisās acs.Trīs centimetru garš iegriezums, rēta, kas nekad pilnībā nepazudīs. Viņa bija pratinājusi aizdomās turamo par slepkavību, kad Akeras upē tika atrastas jaunas meitenes no Latvijas mirstīgās atliekas. Viņa nebija uzmanījusies, bija palaidusi garām nazi; laimīgā kārtā viņa bija paspējusi novirzīties, un nazis bija saudzējis aci. Pēc tam viņa vairākus mēnešus bija valkājusi acs aizsargu; viņa bija ļoti pateicīga Ulevolas slimnīcas ārstiem, kas parūpējās, lai viņa nezaudē redzi tajā acī. Viņa pacēla savu kreiso roku spoguļa priekšā un paskatījās uz pirkstu, kas bija zaudējis pirkstgalu. Kārtējais aizdomās turamais, ferma ārpus Mosas, uzmanīgi, suns! Rotveilers bija ķēries pie rīkles, bet viņa bija laikus pacēlusi roku. Viņa joprojām juta suņa zobus uz saviem pirkstiem, atcerējās, kā dažās sekundēs viņu bija pārņēmusi panika, līdz viņa izvilka pistoli no maksts un iešāva slepkavnieciskajam sunim galvā. Tad viņa pievērsa skatienu mazajam taurenītim, ko bija uztetovējusi uz gurna tieši virs apakšveļas maliņas. Viņa bija deviņpadsmitgadīga meitene Prāgā, kas jutās kā sieviete ar bagātu dzīves pieredzi. Viņa bija iepazinusies ar spāņu puisi, tā bija īslaicīga vasaras aizraušanās, viņi bija izdzēruši pārāk daudz Becherovka balzama, un abi bija pamodušies ar tetovējumiem. Viņas tetovējums bija mazs taurenis violetā, dzeltenā un zaļā krāsā. Mīai gribējās pasmaidīt. Viņa bija vairākas reizes apsvērusi iespēju tikt vaļā no tetovējuma, jo kaunējās par savu jaunības idiotismu, taču tā arī nekad nebija to izdarījusi, un tagad tam jau vairs nebija nekādas nozīmes. Viņa noglāstīja smalko sudraba rokassprādzi uz labās rokas locītavas. Tā bija iesvētību dāvana, viena – Sigrīdai un viena – viņai. Rokassprādze ar sirds, enkura un iniciāļa piekariņiem. Uz viņas rokassprādzes bija burts M. Sigrīdai bija burts S. Tonakt, kad ballīte bija beigusies un viesi devušies mājās, viņas sēdēja kopīgajā guļamistabā savās mājās Osgordstrannā, kad Sigrīda bija piepeši ierosinājusi samainīties ar rokassprādzēm.
Tu ņem manu, un es – tavējo?
Kopš tās dienas Mīa nekad nebija rokassprādzi ņēmusi nost.
Tabletes viņu bija apdullinājušas vēl vairāk; viņa gandrīz vairs nespēja sevi spogulī saskatīt. Viņas ķermenis bija kā rēgs; likās, ka tas ir kaut kur tālu prom. Rēta pie kreisās acs. Mazais pirkstiņš, kam trūka divu augšējo locītavu. Čehu taurenis tieši virs apakšveļas maliņas. Kaulainas rokas un kājas. Indiāniete ar skumjām, zilām, gandrīz nedzīvām acīm… un tad viņa vairs nespēja skatīties savā atspulgā, viņa novērsa acis no spoguļa, ļodzīgām kājām iegāja dušā un stāvēja zem siltā ūdens tik ilgi, kamēr tas sāka tecēt ledaini auksts.
Kāpjot ārā no dušas, viņa vairījās ieskatīties spogulī. Kaila viņa nogāja lejā uz dzīvojamo istabu un noslaucījās kamīna priekšā, kuru neviens nebija aizkūris. Iegāja virtuvē un ielēja sev vēl dzeramo. Atrada atvilktnē vēl tabletes. Viņa tās sakošļāja, kamēr saģērbās. Tagad viņa bija vēl vairāk apdullusi. Tīra gan no ārpuses, gan pavisam drīz arī no iekšpuses.
Mīa uzlika galvā adītu cepuri, uzvilka vējjaku un izgāja ārā. Viņa gāja lejā uz jūru. Apsēdās uz akmens un ļāva acīm veldzēties pie horizonta. Apcere pie jūras.