“Hūvikveienas aprūpes nams, runā Kārena.”
“Hallo, sveicināti, Kāren. Šeit Holgers Munks.”
“Sveiks, Holger. Kā klājas?” Maigā balss telefonā lika Munkam gandrīz nosarkt; viņš bija domājis, ka uz zvanu atbildēs viena no vecākajām aprūpes māsām, kā tas notika visbiežāk.
Ūūū, Holger, tev ir jauns džemperis? Ūūū, Holger, jauna žakete? Ūūū, Holger, vai tu esi apgriezis savu bārdu?
“Hmm, paldies, viss kārtībā,” Munks atbildēja. “Diemžēl, man nāksies jūs atkal palūgt izdarīt vienu lietu manā labā.”
“Labi, stāstiet, kas uz sirds, Holger.” Sieviete telefona otrā galā iesmējās.
Viņi jau vairākus gadus bija pavirši paziņas. Kārena bija viena no aprūpes nama darbiniecēm, kur viņa māte sākotnēji atteicās uzturēties, bet tagad, likās, bija iedzīvojusies.
“Ir atkal trešdiena.” Munks smagi nopūtās.
“Un jūs nekādi nevarat ierasties?”
“Nē, diemžēl ne,” viņš noteica. “Esmu izbraucis no pilsētas.”
“Skaidrs,” Kārena nosmējās. “Es paskatīšos, vai kāds no aprūpes nama nevar viņu aizvest. Ja nē, tad es pasūtīšu taksometru.”
“Pats par sevi saprotams, ka es par to samaksāšu,” Munks zibenīgi piebilda.
“Neuztraucieties.”
“Paldies, Kāren.”
“Viss ir kārtībā, Holger. Vai varam cerēt, ka jūs ieradīsieties nākamtrešdien?”
“Noteikti ieradīšos.”
“Lieliski. Iespējams, ka mēs tad redzēsimies, ja?”
“Pilnīgi iespējams.” Munks ieklepojās. “Liels jums paldies, un, khm, nododiet viņai sveicienus.”
“Protams.”
Munks nospieda zvana beigu pogu un atkal apsēdās uz soliņa. Kāpēc tu neuzaicini viņu uz randiņu? Tas taču nebūtu tik traki. Vai uz tasi kafijas? Vai uz filmu kinoteātrī?
Viņš izmeta šo domu no galvas tajā pašā mirklī, kad iepīkstējās telefons, lai paziņotu par saņemtu e-pasta ziņojumu. Kādreiz viņš bija ar abām rokām un kājām pretī visiem šiem pārmodernajiem mobilajiem, kuros bija apvienots viss iespējamais – kā viņš vispār varētu kaut uz mirkli atslēgties no tā visa? Bet tagad viņam mobilais tīri labi patika. Atverot e-pasta ziņojumu, viņš pasmaidīja, tas bija kārtējais izaicinājums no krieva Jurija, ar kuru viņš bija iepazinies pirms pāris gadiem internetā. Visas pasaules nūģi pulcējās Math2.org ziņojumu dēļa vietnē. Jurijs bija profesors no Minskas, kam bija nedaudz pāri sešdesmit. Munks nesauktu viņu par savu draugu – galu galā, viņi tā arī nebija tikušies aci pret aci, taču viņi bija apmainījušies e-pasta adresēm un laiku pa laikam aizrakstīja viens otram. Viņi mēdza runāt par šahu un paretam mēdza viens otru izaicināt ar “cietajiem riekstiem”, kā tas bija arī šoreiz.
Traukā ieplūst ūdens. Katru minūti ūdens apjoms palielinās dubultīgi. Trauks ir pilns vienas stundas laikā. Cik ilgā laikā trauks piepildās līdz pusei? J.
Munks atkal aizsmēķēja un, īsu brīdi padomājis, atrada atrisinājumu. Ha, ha. Viņam patika Jurijs. Viņš pat pieļāva, ka kādreiz aizbrauks viņu apciemot – kāpēc gan ne? Viņš nekad nebija bijis Krievijā – kāpēc gan nevarētu satikties ar cilvēkiem, ar kuriem viņš bija iepazinies internetā? Šādā veidā viņš bija iepazinies ar vairākiem cilvēkiem: mrmichigan40 no ASV, margrete_08 no Zviedrijas, Birrrdman no Dienvidāfrikas. Kas par to, ka šaha un matemātikas nūģi, galvenais, ka tādi paši cilvēki kā viņš, – kāpēc gan nē? Izplānot ceļojumu un satikt jaunus draugus – tas viss taču ir izdarāms! Viņš taču nebija tik vecs, vai ne? Un kad viņš bija pēdējo reizi devies ceļojumā? Viņš nejauši ieraudzīja savu atspīdumu telefona ekrānā un nolika telefonu sev blakus uz soliņa.
Piecdesmit četri. Tas skaitlis nevarēja būt pareizs. Viņš jutās daudz vecāks. Tajā dienā, kad Marianne pateica par skolotāju no Hūrumas, viņš bija novecojis par desmit gadiem. Viņš bija no visa spēka centies saglabāt mieru. Viņam vajadzēja to paredzēt. Garās darba dienas un viņam tik raksturīgā izklaidība. Vienmēr par kaut ko aizdomājies, arī tajos retajos brīžos, kad viņš bija mājās. Galu galā, viņš bija nojautis, ka tas labi nebeigsies, taču tagad un pie tam šādi? Sieva bija pilnīgi mierīga, likās, ka viņas runa bija iestudēta. Viņi esot iepazinušies lekciju laikā. Apmainījušies ar kontaktinformāciju un turpinājuši sazināties. Esot parādījušās jūtas vienam pret otru. Viņi esot pāris reižu satikušies paslepus, taču viņa vairs tā negribēja dzīvot, negodīgi. Beigās viņš bija zaudējis savaldību. Viņš, cilvēks, kas nekad nebija pret nevienu pacēlis roku. Viņš ierēcās un trieca vakariņu šķīvi pret sienu. Kliedza un trenkāja viņu pa māju. Viņš joprojām izjuta kaunu par savu uzvedību. Mirjama bija raudādama izskrējusi no savas istabas. Toreiz viņai bija piecpadsmit, tagad divdesmit pieci, un viņa gatavojās iziet pie vīra. Piecpadsmit gadu vecumā viņa nostājās mātes pusē. Tas arī nebija nekāds pārsteigums. Visu šo gadu laikā, cik daudz laika gan viņš bija pavadījis mājās kopā ar viņām?
Viņš negribēja atbildēt uz Mirjamas ziņu: tā bija tik īsa un bezpersoniska, tā simboliski attēloja viņu attiecības tagad un toreiz, šī ziņa padarīja situāciju vēl smagāku – it kā nepietika ar to mapi nomātajā automašīnā.
Atsūtīsi vēl pāris tūkstošus? Nolēmām uzaicināt brālēnus un māsīcas. M.
Par kāzām. Nekādu problēmu, viņš atbildēja un pielika smaidiņu, bet tad to nodzēsa. Viņš skatījās, kā telefons nosūta īsziņu, un iedomājās par savu mazmeitu Marionu. Neilgi pēc mazās piedzimšanas Mirjama viņam, acīs skatīdamās, bija paziņojusi, ka nav pārliecināta, ka viņš jebkad ir pelnījis redzēt savu mazmeitu. Par laimi, viņa mainīja savas domas. Šie mirkļi ar mazmeitu tagad bija visdārgākais, kas viņam piederēja. Stundas, ko viņš pavadīja kopā ar mīlīgo un ļoti tiešo Marionu, bija spilgts gaismas stars viņa, ja godīgi, ļoti nomācošajā ikdienas dzīvē, jo īpaši pēc viņa nosūtījuma uz Hēnefosu.
Pēc šķiršanās viņš ļāva Mariannei paturēt māju. Tajā brīdī likās, ka tā vajag. Citādi Mirjamai nāktos pārcelties un pamest savus draugus un savu skolu, un rokasbumbas komandu. Viņš iegādājās mazu dzīvokli Bisletā, kas bija pienācīgi tuvu viņām un pietiekami tālu no darba. Pēc nosūtījuma saņemšanas viņš savu dzīvokli paturēja un pašlaik īrēja studijas tipa dzīvokli Ringveienā, kas nebija tālu no Hēnefosas policijas iecirkņa. Visa viņa iedzīve vēl joprojām atradās kartona kastēs. Viņš sev līdzi bija paņēmis ļoti maz – viņš bija cerējis, ka pēc sabiedrības protestu norimšanas varēs drīzi atgriezties galvaspilsētā, bet bija pagājuši gandrīz divi gadi, un viņš joprojām bija šeit, un kastes joprojām bija neizpakotas, jo viņš nevienā no dzīvokļiem nejutās kā mājās.
Pietiks sevi žēlot. Ir cilvēki, kuri ir daudz nelaimīgāki par tevi.
Munks nodzēsa cigaretes izsmēķi un iedomājās par mapi savā mašīnā. Maridalēnā kāds nejaušs suņa staidzinātājs bija uzgājis kokā pakārtas sešgadīgas meitenes mirstīgās atliekas. Viņš sen nebija strādājis pie šādas lietas. Nebija nekāds pārsteigums, ka Grenlannē viss gāja juku jukām.
Viņš