Septiņi zvani no Oslo policijas galvenās pārvaldes Grenlannē. Divi no bijušās sievas. Viens no meitas. Divi no aprūpes nama. Kā arī neskaitāmi teksta ziņojumi.
Holgers Munks nolēma vēl kādu brīdi ignorēt pasauli un ieslēdza radio. Viņš atrada radiostaciju NRK Klassisk, atvēra logu un aizsmēķēja cigareti. Cigaretes bija viņa vienīgais netikums – vēl bez pārtikas, saprotams, – tomēr tās vilināja daudz spēcīgāk. Holgeram Munkam nebija ne prātā jebkad atmest smēķēšanu – vienalga, cik daudz likumu politiķi izdomātu pieņemt un cik daudz SMĒĶĒT AIZLIEGTS paziņojumu tie izliktu visā Norvēģijā, tostarp arī uz viņa iznomātā auto paneļa.
Bez cigaretes viņš nespēja padomāt, un par visu visvairāk šajā pasaulē Holgeram Munkam patika domāt. Likt lietā savas smadzenes. Nospļauties par ķermeni, galvenais, lai smadzenes kustas. Radio atskaņoja Hendeļa “Mesiju”, kas nebija Munka iecienītākā mūzika, bet tā viņam netraucēja. Viņš vairāk bija Baha cienītājs; viņam patika mūzikas matemātiskā puse, nevis visi tie emocionālie komponisti: Vāgnera agresīvais āriešu temps, Ravela impresionistiskā jūtu ainava. Munks tieši tāpēc klausījās klasisko mūziku, jo gribēja izvairīties no visām šīm cilvēciskajām emocijām. Dzīve būtu daudz vienkāršāka, ja cilvēki būtu matemātiski vienādojumi. Viņš ātri pieskārās savam laulības gredzenam un iedomājās par Mariannu, savu bijušo sievu. Jau bija pagājuši desmit gadi, bet viņš nevarēja saņemties novilkt gredzenu. Viņa bija zvanījusi. Ja nu viņa…
Nē. Tas noteikti būs par kāzām. Viņa gribēja runāt par kāzām. Viņiem abiem bija meita Mirjama, kas drīzumā svinēs kāzas. Bija daudz praktisku sīkumu, ko pārrunāt. Tas arī viss. Holgers Munks ar knipi izlidināja cigareti pa logu un aizsmēķēja nākamo.
Es nedzeru kafiju, alkoholam pat virsū neskatos. Nu, es taču varu uzsmēķēt vienu sasodītu cigareti!
Holgers Munks savā mūžā bija piedzēries tikai vienu reizi, četrpadsmit gadu vecumā, dzerot sava tēva ķiršu brendiju ģimenes vasaras kotedžā Larvikā, un kopš tās reizes nebija alkoholam pat pieskāries.
Viņam vienkārši nebija nekādas vēlmes dzert. Nebija un viss. Viņš nekad nedarītu neko tādu, kas varētu bojāt viņa smadzeņu šūnas. Nekad mūžā. Bet nu smēķēšana un dažreiz kāds burgers, tā bija pilnīgi cita lieta.
Viņš apstājās Shell degvielas uzpildes stacijā pie Stav Gjestergardas un pasūtīja burgera komplektu ar šķiņķi, ko viņš notiesāja, sēžot uz soliņa ar skatu uz Trondheimas fjordu. Ja viņa kolēģiem palūgtu diviem vārdiem raksturot Holgeru Munku, tad viens no tiem noteikti būtu “nūģis”. Otrs vārds varētu būt “gudrs” vai “par daudz gudrs”. Bet noteikti nūģis. Resns, draudzīgs nūģis, kas nelieto alkoholu, kam patīk matemātika, klasiskā mūzika, krustvārdu mīklas un šahs. Iespējams, nedaudz garlaicīgs, taču ļoti spējīgs izmeklētājs. Un taisnīgs priekšnieks. Kas par to, ka viņš nekad nepievienojās saviem kolēģiem uz kādu alu darba dienas beigās vai nebija devies ne uz vienu vienīgu randiņu kopš tā brīža, kad sieva aizgāja pie skolotāja no Hūrumas, kuram katru gadu pienācās astoņas atvaļinājuma nedēļas un kuram nekad nevajadzēja nakts vidū celties augšā un kaut kur doties, ne vārda nesakot par galamērķi. Visi zināja, ka Holgeram Munkam ir pats augstākais atrisināto noziegumu rādītājs policijā. Visiem patika Holgers Munks. Un tik un tā viņš bija nonācis Hēnefosā.
Es tevi nepazeminu amatā, es tevi vienkārši nosūtu strādāt citur. Un vispār, priecājies, ka tev vispār vēl ir darbs.
Todien aiz Mikelsona biroja durvīm Grenlannē viņš gandrīz bija uzteicis darbu, bet laikus apķēries. Ko tad viņš darītu? Strādātu par apsargu?
Holgers Munks atgriezās automašīnā un pa šoseju E6 brauca uz Trondheimu. Viņš aizsmēķēja atkal jaunu cigareti un pa loka ceļu apkārt pilsētai devās uz dienvidiem. Iznomātā automašīna bija aprīkota ar satelīta navigāciju, bet viņš iztika bez tās. Viņš zināja, kur jābrauc.
Mīa Krīgere.
Domājot par savu bijušo kolēģi, viņam kļuva silti ap sirdi, tad atkal iezvanījās telefons.
“Šeit Munks.”
“Kur, pie velna, tu esi?”
Tas bija sanervozējies Mikelsons, kas, kā ierasts, balansēja uz sirdstriekas robežas; neviens nespēja saprast, kā šis cilvēks bija izdzīvojis desmit gadus priekšnieka krēslā Grenlannē.
“Esmu mašīnā. Kur, pie velna, esi tu?” Munks atcirta.
“Mašīnā? Vai tad tu vēl neesi galā?”
“Nē, es vēl tikai braucu. Es tikai nesen ielidoju, domāju, ka tu zini. Ko tu gribi?”
“Gribēju pārbaudīt, vai tu dari visu, kā runājām.”
“Pie manis ir tā mape, un es to nogādāšu personīgi, esi apmierināts?” Munks nopūtās. “Vai tiešām man tikai tāpēc bija jābrauc viss šis gaisa gabals? Kas vainas kurjeram? Vai vietējai policijai?”
“Tu lieliski zini, kāpēc tev bija jābrauc,” Mikelsons attrauca.
“Un šoreiz es gribu, lai tu rīkojies, kā bijām runājuši.”
“Pirmkārt,” Munks teica, ar knipi izsitot izsmēķi pa logu, “es tev neesmu nekādu pateicību parādā. Otrkārt, es tev neesmu nekādu pateicību parādā. Treškārt, tu pats esi vainīgs, ka manas smadzenes vairs nestrādā tavā labā, tāpēc es tev ieteiktu turēt muti. Vai tu gribi zināt, kādus noziegumus es risinu pēdējā laikā? Gribi, Mikelson?
Gribi zināt, ar ko es nodarbojos pēdējā laikā?”
Telefona otrā galā iestājās īslaicīgs klusums. Munks labpatikā klusi nosmējās pie sevis.
Par visu visvairāk Mikelsons nevarēja ciest, kad vajadzēja kādam lūgt palīdzību. Munks zināja, ka Mikelsons ir nokaitināts līdz baltkvēlei, un viņš izbaudīja faktu, ka bijušajam priekšniekam nācās sevi apvaldīt un viņš nevarēja teikt visu, ko domā.
“Vienkārši izdari to.”
“Klausos, ser,” Munks nosmīnēja un salutēja turpat mašīnā.
“Liecies mierā ar to ironiju, Munk, un dod man ziņu, kas notiek.”
“Noteikti. Jā, starp citu, ir viena lieta…”
“Kas?” Mikelsons noņurdēja.
“Ja viņa ir ar mieru, tad es arī esmu ar mieru. Un es tieku prom no Hēnefosas. Un es gribu mūsu iepriekšējo biroju Mariboesgātes ielā. Mēs nestrādāsim Policijas galvenajā pārvaldē. Un es gribu savu veco komandu.”
Telefonā bija pilnīgs klusums. Tad atskanēja atbilde.
“Par to nevar būt nekādas runas. Pilnīgi izslēgts, Munk. Tas ir…”
Munks pasmaidīja un piespieda sarkano zvana beigu pogu, lai Mikelsons vairs neko nevarētu pateikt. Viņš aizsmēķēja kārtējo cigareti, ieslēdza atkal radio un nogriezās uz ceļa, kas veda uz Orkangeru.
4. nodaļa
Mīa Krīgere snauduļoja zem segas uz dīvāna blakus kamīnam. Viņa sapņoja par Sigrīdu un pamodās ar sajūtu, ka viņas dvīņu māsa ir tepat. Kopā ar viņu. Dzīva. Ka viņas atkal ir kopā kā kādreiz. Sigrīda un Mīa. Mīa un Sigrīda. Pilnīgi nešķiramas, piedzimušas ar divu minūšu starpību, viena – gaišmate, un otra – tumšmate; tik dažādas un tomēr tik līdzīgas.
Mīa