Astoņpadsmitais aprīlis.
Tas bija noticis pēkšņi, gluži kā tāda vīzija, un tas bija kā pirmais domino kauliņš, kas krīt un parauj līdzi pārējos kauliņus. Sigrīdas mirstīgās atliekas tika atrastas 2002. gada 18. aprīlī. Kādā Tojenas pagrabā Oslo, uz sapuvuša matrača, ar adatu turpat rokā. Viņa pat nebija paspējusi atraisīt žņaugu. Pārāk lielā narkotiku deva bija viņu nogalinājusi acumirklī. Pēc desmit dienām būs viņas nāves desmitā gadadiena. Mīļā, mazā, jaukā, skaistā Sigrīda bija mirusi netīrā pagrabā no heroīna pārdozēšanas. Tieši vienu nedēļu pirms tam Mīa bija aizbraukusi viņai pakaļ uz rehabilitācijas klīniku Valdresā.
Un viņa, Sigrīda, bija izskatījusies tik burvīgi, četras nedēļas klīnikā bija nākušas par labu. Viņas vaigi atkal sārtojās, lūpās bija atgriezies smaids. Brauciens atpakaļ uz Oslo bija gluži kā vecajos, labajos laikos, viņas abas smējās un jokojās kā kādreiz dārzā savās mājās Osgordstrannā.
“Tu esi Sniegbaltīte, un es – Ērkšķrozīte.”
“Bet es gribēju būt Ērkšķrozīte! Kāpēc man vienmēr jābūt Sniegbaltītei?”
“Tāpēc, ka tev ir tumši mati, Mīa.”
“Ak tad tāpēc, ja?”
“Nu – ja. Vai tad tev pašai tas neienāca prātā?”
“Nē.”
“Tu esi dumja.”
“Neesmu gan.”
“Nē, tu neesi.”
“Vai mums obligāti ir jābūt Sniegbaltītei un Ērkšķrozītei? Tad mums abām būs jāguļ simts gadu un jāgaida, kad princis mūs pamodinās. Tas nav interesanti, labāk izdomājam pašas savu spēli.”
“Bet viņš atnāks, tu tikai pagaidi, Mīa. Viņš atnāks.”
Sigrīdas princis bija kāds idiots no Hortenas. Viņš domāja, ka ir mūziķis, viņš pat spēlēja kaut kādā grupā, kura nespēlēja nevienā koncertā; viņi tikai slaistījās parkā, kur smēķēja zālīti vai lietoja spīdu, vai apdullinājās līdz nemaņai. Viņš bija tikai kārtējais kaulainais, pašpārliecinātais neveiksminieks. Mīa Krīgere pat nevarēja piespiesties izteikt viņa vārdu, pietika vien par viņu iedomāt, un palika tik nelabi, ka nācās iztaisnoties un pāris reižu dziļi ievilkt elpu. Pa taciņu viņa devās gar akmeņiem, garām laivu mājai un apsēdās uz mola. Viņa redzēja, ka uz attālā krasta bija rosība. Cilvēki, kas nodarbojās ar savām lietām. Cik tagad bija pulkstenis? Viņa aizsedza acis un paskatījās debesīs. Spriežot pēc saules, viņa minēja, ka varēja būt divpadsmit, varbūt viens dienā. Viņa iedzēra vēl vienu malku no pudeles un juta, kā sāk iedarboties tabletes, kā tās apdullina viņas maņas un padara viņu nejutīgu. Viņa šūpoja kājas pāri mola malai un pavērsa seju pret sauli.
Markuss Skogs.
Sigrīdai bija astoņpadsmit gadi, kaulainajam idiotam divdesmit divi. Viņš pārcēlās uz Oslo un sāka slaistīties Platā. Sigrīda viņam piebiedrojās pāris mēnešus vēlāk.
Četras nedēļas rehabilitācijas klīnikā.Tā nebija pirmā reize, kad Mīa bija braukusi māsai pretī uz klīniku, bet tajā reizē viss bija citādāk. Sigrīdas motivācija bija pilnīgi citādāka. Tas nebija ierastais narkomāna smaidiņš pēc pabūšanas klīnikā, meli un vēl vairāk melu, tā nepārvaramā vēlme tikt ārā un iešļircināt kārtējo devu, – nē, šajā reizē tas bija redzams viņas acīs. Viņa likās apņēmīgāka, gandrīz tāda, kā agrāk.
Mīa šo gadu laikā bija tik daudz domājusi par savu māsu, ka gandrīz bija sajukusi prātā. Kāpēc Sigrīda? Vai tas bija apnikuma dēļ? Tāpēc, ka vecāki aizgāja bojā? Vai tas bija tā kārnā, kaulainā idiota dēļ? Vai viņi tik tiešām bija iemīlējušies?
Viņu māte reizēm bija stingra, taču nekad nebija īpaši barga. Tēvs bija viņas lutinājis, bet tas taču nebija slikti? Ēva un Hjirre Krīgeri adoptēja dvīņu meitenes uzreiz pēc viņu piedzimšanas. Viss adopcijai nepieciešamais bija jau iepriekš sarunāts ar meiteņu bioloģisko māti; viņa bija jauna, neprecējusies un izmisusi. Viņa negribēja un arī nespēja audzināt divus bērnus. Tā bija Dieva dāvana bezbērnu pārim; meitenes bija tieši tas, ko viņi bija vēlējušies, un nu viņu laime bija pilnīga.
Māte Ēva bija skolotāja Osgordenas pamatskolā.Tēvs Hjirre bija krāsu pārdevējs, un viņam Hortenas centrā bija veikals “Ūles Krīgera mantinieks”.
Mīa bija izdomājusies visādi, meklējot izskaidrojumu vai jebko, kas pateiktu, kāpēc Sigrīda kļuva par narkomāni, bet bez panākumiem.
Markuss Skogs.
Tā bija viņa vaina.
Pēc atgriešanās no rehabilitācijas klīnikas bija pagājusi tikai viena nedēļa. Viņas bija tik labi sadzīvojušas Mīas dzīvoklī Vogtsgātē. Sigrīda un Mīa. Mīa un Sigrīda. Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte. Viņas atkal bija nešķiramas. Mīa pat bija uz pāris dienām atprasījusies no darba, tā bija pirmā reize ļoti ilgā laikā. Tad vienu vakaru uz virtuves galda viņa atrada zīmīti:
Iešu parunāt ar M.
Būšu drīz atpakaļ. S.
Mīa Krīgere piecēlās kājās no mola malas un smagiem soļiem devās uz māju. Viņa bija sākusi šūpoties. Laiks tabletēm. Un vēl vienam dzērienam.
5. nodaļa
Holgeram Munkam bija apriebies braukt, un viņš nolēma atpūsties. Pamanījis ceļmalā automašīnu stāvvietu, viņš apstājās un izkāpa izlocīt kājas. Viņš bija tuvu galamērķim – Hitras tunelis bija tikai pāris kilometru attālumā – , tomēr viņš nesteidzās. Vīrietis, kas ar savu laivu aizvedīs viņu uz salu, nezināmu iemeslu dēļ varēja izbrīvēties tikai pēc pulksten diviem pēcpusdienā; Holgeram Munkam nebija spēka pavaicāt, kāpēc tā. Viņš bija runājis ar vietējo policistu, kas nebija šķitis pārāk attapīgs. Lai gan nebija tā, ka Holgeram būtu aizspriedumi pret policistiem reģionos, viņš tomēr bija pieradis pie Oslo darba ritma. Saprotamu iemeslu dēļ tās darba ritms pēdējā laikā bija mainījies: neviens vairs neņemtos apgalvot, ka Ringerikes policijā bija ātrs darba ritms. Munks klusi pie sevis nolamājās un nolādēja Mikelsonu, taču tūlīt pat to nožēloja. Mikelsons tur nebija vainīgs. Pēc tam bija arī izmeklēšana, pēc kuras neizbēgami bija gaidāmas sekas – to viņš bija izjutis arī uz savas ādas, bet visam taču bija savs mērs.
Munks apsēdās uz soliņa un aizsmēķēja. Šogad pavasaris Trendelāgā bija aizsācies agri. Daži koki bija sazaļojuši, un sniegs bija gandrīz nokusis. Nebija jau tā, ka viņš ļoti daudz zinātu par to, kad Trendelāgā parasti sākas pavasaris, bet viņš bija dzirdējis par to vietējā radio. Viņš pārmaiņas pēc izslēdza mūziku, lai paklausītos ziņas. Viņš gribēja uzzināt, vai viņiem bija izdevies presei noklusēt par notikušo vai kāds idiots no Policijas galvenās pārvaldes bija izmuldējies par atradumu sensāciju kāram žurnālistam, kas bija gatavs maksāt, taču, par laimi, ziņās par to nebija ne vārda. Ne vārda par mazo meitenīti, kuru Maridalenā atrada pakārtu kokā.
Visu brauciena laiku viņa mobilais telefons bija zvanījis un pīkstējis, bet Holgers to ignorēja. Viņam nenāca ne prātā zvanīt vai rakstīt īsziņas braukšanas laikā. Viņš bija redzējis pārāk daudz satiksmes negadījumu, kur vienas sekundes neuzmanības dēļ cilvēki bija nobraukuši no ceļa vai uzbraukuši kādam virsū. Turklāt nekas no tā nebija steidzams. Un viņš izbaudīja šo reto brīvības mirkli. Viņam nepatika sev to atzīt, bet reizēm visa bija par daudz. Darbs. Ģimenes dzīve. Viņš neiebilda, kad bija jāapciemo māte aprūpes