– Pirmkārt, nevis embrijs, bet embrijs. Embrijs atrodas radījumā bez smadzenēm. Un cilvēkam ir embrijs. Bija nepieciešams mācīties skolā … – krupis paziņoja un paskatījās uz sāniem Idotai.
– Un, otrkārt? – vecmāmiņa atgādināja.
– Un, otrkārt.. – un vecais vīrs pievērsa acis Klopam, bet tāda nebija nekur. – Un kur ir Bedbug? viņš jautāja Tastatūrai.
– Tikko biju šeit. – vecmāmiņa paraustīja plecus.
– Jā, viņš nogremdēja. Kurš gandarī, kad viņi runā par tevi. Kas tur ir: otrkārt? Idots jautāja.
– tā tas ir. Ak vai?! – kaut kas pārsteidza krupi. – es sienā atradu caurumu.
– Kur? – jautāja Idota un devās uz krupi dziļi šķūnī.
Sienā bija caurums, kas izskatījās pēc krāsns akas. Viss sodrējos un lodēs.
– Jā, šī ir veca plīts… Vai varbūt tajā apglabāts dārgums? – vecā sieviete priecājās un pieņēma savu sākotnējo izskatu pēc sava vecuma. Krupis iebāza roku caurumā.
– Vai lamatas no žurkām. Hehe. – piespraudu Idot.
– Es nebaidos no nāves. – Un krupis dziļi iegrūda roku elkonī.
Pēkšņi kaut kas sāka čaukstēt.
– Ahhhh!!! vecais vīrs kliedza un mēģināja izraut roku.
– Kas,.. lamatas? – vecmāmiņa uzkāpa iekšā. Krupim izliektas acis. Rokas iestrēdzis. No krupja pieres izplūda sviedri, un viņa niknās acis bija kā slīkstošs cilvēks pēdējās divās minūtēs.
Pēc mirkļa roka atkal vibrēja, tik ļoti, ka viņa krupja vaigi nodrebēja un viņš pēkšņi izvilka roku. Sausā mirušā smaidīgā kaķa mūmija bija saspiesta sukā.
– Bēdas, dod man biedru! – pārsteidza krupis un, izliekot līķa seju, turējās pretī Klaudijas ļenganajai sejai.
– Woah pirkt! – vecmāmiņa raustījās un, uzlēkusi uz muguras, apmetās uz savas milzīgās muguras puses taisni uz naglu, kura izmērs bija simt piecdesmit milimetros, un izlīda no tā dēļa, kuru pati bija izmetusi agrāk. Goiterā, elpa pilnībā…
– Ha, ko es teicu?! tas pakaļa liks jums rēķināties. – apsūdzēja Idota.
Un pēc draudzīgiem Idotova vārdiem vecmāmiņa rēja pie vecās rīkles.
– Devos uz fermu, noķert vecmāmiņas. – vecā sieviete sadusmojās un, pacelusi kreiso, ievainoto sēžamvietu, saplēsa piesprausto dēli pie ķermeņa. Nags bija sarūsējis un ar gofrētu virsmu kā zāģis. Asinis pilēja no gala. Tastatūra pārbaudīja viņu no visām pusēm un, sajūtot sāpes, vardarbīgi kliedza.
– Par ko tu smejies, bļāvēj? – viņa sašņorēja un iemeta dēli ar asiņaino naglu Idotā. Viņš izvairījās un sāka bēgt. Takā palaistie ķieģeļi lidoja vajāšanā. Viens no akmeņiem trāpīja leņķī kazlēna galvas aizmugurē. Viņš nokrita un saraustījās.
– tu brauc? – krupis nobijās.
– Nekas nemirs. – vecmāmiņa Klavka nomierinājās un svaidīja brūci ar siekalām. Idots vēlāk piecēlās šūpodamies un saviebās viņam līdzās, ar abām rokām turēdams sāpīgo vietu.
– Es tevi sasitīšu. – Idots kliedza balss grīdā.
– Ak? Noskaties to! Viņai vēderā ir saišķu saišķis. – Krupis izvilka šo saišķi no kaķa vēdera un parādīja to visiem.
– pagriezieties, jautāja skumja Idot.
– Varbūt tur bruliki? – ieteica, vecmāmiņa, kura bija aizmirsusi sāpes, bija klaviatūra. – Un jūs, Goldfinch, ejiet strādāt. viņa iekoda Idotā. – jūsu uzvārds Mukhin un jūs lidojat pāri dolyah no dārgumiem, piemēram, lidot pār Parīzi.
– ko tu saki? Vai varbūt jūs ejat uz elli, A? – Idots jāja. – Tagad es situ savu zīli!
– U, labi! – krupis iešņaucās.– Buzu pārtrauciet abus. Vai vēlaties noņemt pent? Sadaliet trīs daļās.
– iekšā! Un tā ir cieņa pret jums krupi. Es atvainojos. Es tevi pārpratu … – priecājās apmaksātā Idota.
– Neprasi piedošanu, es neesmu sarkana meitene. Jūs pārpratāt citu. Puse man un puse mums.
– Kāpēc tas paredzēts? – vecmāmiņa bija sašutusi.
– No tā! – krupis smīnēja. «Es to visu būtu varējis paņemt viens pats.»
– Un kā tas ir, ja viņi vakarā visus šeit apskata, un vai jūs pat šeit dzīvojat bez izejas?
– Jā, jums ir labi iekost, veci cilvēki. Atveriet to, vai varbūt tur nav kāda sasodīta lieta. – ienāca Idot. -un spēle nav sveces vērta.
Krupis paskatījās uz dārgumu līdzīpašniekiem un bez grūtībām saplēsa sapuvušo virvi un lēnām sāka atvērt saišķi. Liecinieki sardzē.
– Ei, pudeles. Māls…
– Svari…
– simts mililitru katrs…
– seši gabali…
– Un kas ir rakstīts?
– Ak, vai tie ir aizzīmogoti?!
– Korķis. Vintāža, iespējams…
– Un kas ir rakstīts, ļaujiet man redzēt? – Idots mēģināja paņemt vienu sastatni.
– Neesi trohs, tu mežonis! – kazlēna vecmāmiņa uzsita uz rokas.
– Ah, tu kuce … – Idots uzsprāga un uzsita vecmāmiņai Keitai.
– Labi, es saku! – teica krupis un paņēma simts milimetru skalu. Es notīrīju etiķeti uz krūtīm un atkal pievērsos uzmanīgāk … – Kaut kas nav krievu valodā…
– Dod man syudy. – Idots pacēla roku un paņēma vienu mazu skalu. – Paskatieties, skaitļi: viens tūkstotis.. astoņi simti.. deviņdesmit septītais.. vai tikai septītais… Tas nav skaidrs.
– Un mēģināsim?! Vīns, ej … – ieteica Tastatūra.
– Es nezinu, es nezinu. Nāc, pamēģini, tu esi sieviete, tu un velns nenokritīsi. – piekrita krupis.
– Kāpēc? – Idots iejautājās. – Labāk Sanktpēterburgā pagriezieties pret antīkās mākslas darbu tirgotāju, kāds tas ir.
– Jā, mēs mēģināsim pa vienam, labi,.. nomazgājiet to, un pārējo nodosim antikvariātu tirgotājam… Jā, krupis?
– Nu, nāc, kurš ir pirmais? Idots jautāja.
– Taustiņš. – teica krupis. – viņš ieteica.
– Nu jā, ja nenomirsi, var dzert.
– Ko jūs darītu bez manis, zemnieki. Un es nebaidos mirt. Es esmu mans…
– .. no mirkšķināšanas. – iepazīstināja ar Idotu un, atvaļinājumu paņēmis, par bļāvēju.
– liellopi! – Vecā sieviete ar zēna plaukstu iepļāva uz pleca un, paņēmusi fanu, saplēsa korķi no pudeles. Šņaukts. «Vīns..» viņa pasmaidīja un iesūka saturu mierīgi. Norijis un ņurdējis. – Kryaaaa! forši.
– Nu ko? – jautāja