“Mīļais Dievs, tā sieviete ir muļķe! Vai tad viņa nedzird šāvienu troksni uz ielas? Vai tiešām kāds trakais nospriedis, ka pasaulei pienācis gals? Vai izmanto pistoli, lai ļaudis ātrāk nonāktu paradīzē?”
Griesti saplaisāja, kad Fosters joņoja uz vecās mērijas ēkas ārdurvju pusi. Baltais apmetums sabirza sīkos gabaliņos un nolija pār viņu kā lietus. Viņš satvēra rokturi, tomēr, lai kā arī pūlējās, durvis atvērt nespēja – tās bija iesprūdušas. Kad nāca nākamais grūdiens, durvis pašas atdarījās.
Savēcinājis rokas, viņš grīļīgi atkāpās, tad metās uz priekšu, izvilkdams no maksts pistoli. Izkļuvis ārpusē uz augstajām betona kāpnēm, Fosters atskārta, ka dzirdētais troksnis nav šāvieni.
No mērijas fasādes bira ķieģeļi, atsitās pret ietvi un eksplodēja, pārvēršoties sārtos putekļu mākonīšos. Daži nokrita uz braucamās daļas un iegrima uzsilušajā asfaltā.
Ceļa segumā pavērās plaisa; nāca grūdiens, un tā aizcirtās kā milža mute. Tas atkārtojās vēl un vēl, un ikreiz gaisā pacēlās putekļi un izšļācās ūdens.
Kāda automašīna bija apstājusies ielas viducī. Vadītāja sēdēja, no visa spēka ieķērusies stūrē, it kā tā spētu kontrolēt mežonīgās kustības. Nākamās automašīnas šoferis nepārtraukti spieda skaņas signālu – laikam bija iedomājies, ka tiks drošībā, ja sieviete izkustinās savu spēkratu.
Uz drošību te nebija ko cerēt. Nekur nebija droši. Ne tobrīd.
Pilsētnieki, kurus Fosters pazina, un tūristi, kas viņam bija sveši, turējās pie laternu stabiem vai bija ar rokām aptvēruši galvas, lai pasargātos no krītošajiem drupu fragmentiem. Kāds piecgadīgs bērns stāvēja viens uz ietves, raudzījās augšup un izkliedza savas bailes debesīm.
Fosters iebāza pistoli makstī un metās skriet.
Pa muguru trāpīja ķieģelis, aizsitot elpu. Nākamais – vieglāks un salauzts – aizķēra ausi, un viņš juta siltu asiņu strūkliņu urdzam lejup pa kaklu.
Ticis līdz bērnam, viņš to pacēla uz rokām, iznesa ielas vidū un izstiepa rādītājpirkstu pret vadītāju, kas histēriski darbināja signāltauri.
Troksnis mitējās.
Tomēr nemitējās elles troksnis – ielas otrā malā nevaldāmi zvanīja vecās bīskapa katedrāles zvani. Pacēlis skatienu augšup, Fosters redzēja, kā dievnama smaile lēnām nogāžas uz jumta.
Kāds aiz muguras iekliedzās. Viņš apgriezās un ieraudzīja, ka mērijas ēkas betona arabeskas atdalās no sienas un noveļas uz ielas. Krītošais rotājums sadragāja trīs automašīnas, no kurām viena bija šerifa biroja patruļmašīna.
Kāds uzsauca, un Fosters pamanīja sievieti, kura izkāpa no savas automašīnas.
– Dodiet viņu man, – kundze nokliedza un pastiepa rokas. “Nav viņas bērns, tomēr tā būs labāk. Turklāt man ir daudz darāmā,” Fosters nosprieda.
Viņš pasniedza puiku sievietei un aizskrēja pie sadragātajām automašīnām. Dievs vien zināja tādas rīcības iemeslus. Ja iekšā kāds sēdēja, tad viņš bija miris un pagalam.
Tomēr automašīnās neviena nebija, un cilvēki tagad zināja, kā rīkoties. Klupdami krizdami viņi grīļojās uz ielas vidu, tālāk no ēkām un luksoforiem, kas bīstami šūpojās vados, kuri švīkstēja kā pātagas.
Apkārt vārījās īsta elle; viņam pievienojās arī pārējie policisti.
Krietni vīri un sievas. Viņi riskētu ar dzīvību apgabala iedzīvotāju dēļ. Lai gan zemestrīces ļaunie zobi plosīja pilsētu, izpostot ceļus, namus un pašu mājas, viņš kolēģiem lika pārmeklēt Vērtjūfolsu.
Fosters zināja, ka diena vēl nebūs beigusies, bet šī katastrofa paņems visu viņa enerģiju, zināšanas un prātu, tāpēc neviens nevarēs viņu vainot, ka, pildot savus amata pienākumus, viņš aizmirsis par notikumiem Sanfrancisko.
Neviens viņu nevarēs vainot.
9
Kateri savāca žetonus un piecēlās no galda.
– Es ieliešu sev kafiju. Vai vēl kāds pievienotos?
– Nē, es gribu kaut ko stiprāku, – Sančess atbildēja. – Tu esi darbā, – Kateri attrauca un plati pasmaidīja.
Sančess jokoja. Viņa to zināja. Tā bija viņa atbilde uz augstākās klases pokera spēlmanes doto triecienu visai komandai… un jo īpaši viņam un Edamsam. Sančess nesagādās problēmas, bet Edams zaudējumu pamatīgi pārdzīvoja.
Pats par sevi saprotams, ka savs nopelns viņa īgnumā bija arī dienesta biedru ķircināšanās. Kateri pagriezās, devās pie kafijas automāta un prātoja, vai Edamss spētu sagādāt viņai problēmas, vai tomēr izmantotu sakarus un lūgtu viņu pārcelt uz citu dienesta vietu.
Ar fizisku uzbrukumu viņa tomēr nebija rēķinājusies. Edamss no mugurpuses gāzās viņai virsū un notrieca no kājām. Kateri nokrita, stipri sasitās, tomēr knaši pielēca kājās un savilka dūres, gatava cīņai… un sagrīļojās. It kā būtu piedzērusies.
Zeme līgojās kā kuģa klājs vētras laikā.
Uzbrukums, jā. Tomēr uzbrucējs nebija Edamss. Viņai uzbruka pati zeme.
Kateri mātes cilts indiāņi mēdza stāstīt leģendu par dievu un nezvēru milzu vardes veidolā, kas snauda savā patvērumā tālu no krasta. Pamodies nezvērs lēca, lai nokostu gabaliņu saules, un zeme lūza gabalos. Indiāņiem bija arī citas leģendas, piemēram, par okeānu, kurš reizumis upes iztekā pie ostas uzbruka zemei, lai to apēstu. Viņas cilts piederīgie pēla valdības neapdomību, ierīkojot krasta apsardzes staciju Vērtjūfolsas ostā, bet vecajie pareģoja, ka viendien to aprīs okeāns.
Un tā diena bija pienākusi.
Tomēr Kateri bija rūpīgi gatavojusies. Viņa zināja, kas darāms. Zeme šūpojās grūdienos zem viņas kājām, gāzās skapji, bet viņa uzsauca:
– Visi ārā no šejienes! Un dabūjiet cilvēkus laukā no ostas. Ja viņiem ir jahtas, lai brauc ārā aiz viļņlauža. Un sakiet, lai brauc, cik ātri vien spēj. Tad vediet laukā no ostas kuterus.
Vīri vērās uz viņu kā īsti muļķi.
– Tuvojas cunami, – viņa strupi paskaidroja un pamāja uz logu, no kura pavērās skats uz zilo okeānu.
Beidzot viņi saprata. Vēsais profesionālisms ātri kliedēja bailes, un vīri, spītējot zemestrīcei, aizskrēja pēc aprīkojuma.
Visi vīri… izņemot Edamsu.
Viņš stāvēja un bezkaislīgi lūkojās uz komandieri.
– Kā tu to zini? – viņš vaicāja.
– Ka cunami tuvojas? Es to zinu, – viņa atcirta un uzģērba glābšanas vesti. – Tas būs milzīgs vilnis, pacels visu, kas atrodas ostā, un iznesīs sauszemē. Tāds vilnis izmetīs sauszemē pat kuterus, – viņa turpināja, kamēr pamats viļņojās zem kājām. Šī zemestrīce bija slepkava. Burtiskā nozīmē.
– Cunami nevar būt tik spēcīgs, lai iznestu sauszemē krasta apsardzes kuterus, – Edamss iebilda.
– Tu esi stulbenis, – streipuļodams uz durvju pusi, sarunā iejaucās Sančess. – Tiešām neesi redzējis nevienu video par cunami pie Japānas krastiem?
Edamss vēroja, kā, nesot rokās ekipējumu, dienesta biedri skriešus pārvietojas pa ostu un izkliedz pavēles