Pamodās vainas apziņa.
– Es, mmm… Es ieraudzīju šo kaulu, – viņa taisnojās un pacēla kaulu tā, lai šerifs to redzētu. – Domāju, ka tas ir… arheoloģisks atradums… – Šerifs likās pikts un klusēja. – Zināt, es iedomājos, ka cunami atsedzis vietu, kur senie cilvēki uzbūvējuši apmetni… – Viņas balss izdzisa.
Šerifam Fosteram Elizabete nekad nebija patikusi.
Viņa bija pieradusi, ka cilvēki viņai neuzticas, izturas rezervēti. Bet šerifs jau pirmajā tikšanās reizē likās naidīgāk noskaņots nekā pārējie. Viņš bija viens no tiem, kuri liecināja pret tēvu tiesā. Elizabete būtu nospriedusi, ka viņš ļauni tīksminās vai ir aizbildniecisks, tomēr šerifs jau pirmajā mirklī, tikko pamanīja jauno sievieti kafejnīcā “Skats uz okeānu”, lika noprast, ka ienīst viņu un nevēlas pat satikt.
Varbūt viņa pārāk atgādināja Mistiju. Krustmāte reizēm tā izturējās un sodījās, ka meitene ir tik ļoti līdzīga viņas māsai.
– Tu šeit esi viena, – viņš sacīja. – Ja kaut kas atgadītos, tev ilgi būtu jāgaida palīdzība.
Elizabetei šerifa teiktais likās… draudīgs.
– Es zinu.
– Zemestrīce ir pamatīgi izpostījusi pilsētu.
– Droši vien, – viņa atbildēja, pasita kaulu padusē un sāka rāpties augšup. Viņa tvērās pie stumbriem un zariem, izmantoja veselo roku, lai pievilktu ķermeņa svaru un pārvietotos no vienas vietas uz nākamo.
Šerifs Fosters nepiedāvāja palīdzību, tikai noskatījās. Iespējams, viņš nosprieda, ka Elizabete saviem spēkiem tika lejā un tiks arī laukā no kanjona. Un tomēr prom viņš negāja – stāvēja nekustīgi un nepacietīgi vēroja. Ja Elizabete zinātu citu ceļu, tad noteikti izvēlētos to.
Beidzot viņa burtiski četrrāpus iztrausās no kanjona.
Fosters atkāpās, bet tikai nedaudz.
Viņa pieslējās kājās, palūkojās apkārt un ieraudzīja savu somu… Tā bija viņam aiz muguras.
– Vai tagad esi apmierināta? – viņš apvaicājās, it kā viņam būtu tiesības to zināt.
Elizabete izvilka kaulu no paduses un vēlreiz aplūkoja.
– Saprotams, arheoloģija nav mana specialitāte, tomēr domāju, ka šis kauls ir ne vairāk kā simts vai divsimts gadu vecs.
Fosters tik tikko pavērās uz kaulu un teica:
– Varbūt tas ir no ielasmeitu apbedījuma.
Nicīgais tonis un vārds, kuru Elizabete bija dzirdējusi piedēvējam viņas mātei, pārsteidza. Šerifs nebūt neizturējās rupji pret viņu, tomēr Elizabetei likās citādāk.
– Par ko jūs runājat?
– Ir nostāsts, ka Vērtjūfolsā deviņpadsmitā gadsimta beigās bija visai plaukstošs bordelis. Pilsētas cienījamās lēdijas nevēlējās, lai vieglas uzvedības sievietes tiek apbedītas kapsētā līdzās tikumīgiem ļaudīm. Tāpēc šim nolūkam tika ierādīts līdzenāks zemesgabals tālāk no pilsētas un tuvāk kanjonam. Sievietes no bordeļa tika apglabātas tur, – Fosters vēsi noskaldīja.
– Vai tā ir taisnība? – Elizabete abām rokām satvēra kaulu.
– Nezinu, bet izklausās ticami.
– Ak, – atskārtusi, ka sažņaugusi kaulu kā pašaizsardzības ieroci, viņa novilka un piemetināja: – Cik bezsirdīgi.
Fosters vairs nelikās nepacietīgs un drīzāk bija dusmīgs.
– Es nespēju tikt galā ar to, kas notiek pilsētā, un šobrīd veicu perimetra pārbaudi, lai konstatētu, kādi ir zaudējumu apmēri un vai kādam nav nepieciešama palīdzība, bet jūs gribat, lai es pievēršos veciem kauliem?
Pagāja mirklis, līdz Elizabete saprata, ka Fosters viņas piezīmi par bezsirdību attiecinājis uz sevi.
– Ak nē! Es gribēju… gribēju teikt, ka pilsētas iedzīvotāji bija bezsirdīgi, aprokot mirušās ielasmeitas tik nomaļā vietā.
– Ā, lai nu paliek, – viņš attrauca un atmeta ar roku.
Elizabete samiedza acis un pieliecās, it kā izvairīdamās.
Viņai likās, ka šerifa acis apmierināti iemirdzas.
“Varmācīgs. Viņš ir varmācīgs un bīstams. Bet mani neaiztiks, jo ir taču šerifs.”
Un tomēr… pilsēta atradās pusotras jūdzes attālumā. “Ja viņš gribētu nodarīt man pāri, neviens nedzirdētu manus palīgā saucienus. Turklāt atbrīvoties no līķa būtu vieglāk par vieglu – pārveltu pāri klints malai un visiem klāstītu, ka trakā vīra meita nositusies, filmējot cunami.”
– Vai pilsētā kāds ir cietis? – viņa apvaicājās un cerēja, ka atbilde būs noliedzoša.
– Vēl mēs neesam atraduši bojāgājušo līķus. Tomēr cilvēki ir iesprostoti sabrukušo māju drupās. Mediķiem ir daudz darba. Tev jāatgriežas pilsētā. Un plaukstai vajadzētu uzlikt šuves.
Elizabete pakāpās sānis, pieliecās un satvēra somas rokturi.
– Kā jūs zināt, ka man plaukstai jāuzliek šuves?
Fosters atkal piepūtās un pikti atbildēja:
– Tāpēc, ka Dardedze Vējaspārne atskrēja pie manis kliegdama, ka tu varbūt kaut kur noasiņo un man tevi jāsameklē.
Kā tu domā, kāpēc es veicu perimetra pārbaudi?
– Nezinu. Paldies. Tas tiešām ir ļoti jauki, – Elizabete atbildēja un, uzmetusi somu plecā, ātri atlēca nostāk. Kaulu viņa joprojām turēja rokās kā rungu.
– Dod man to draņķi! – Fosters naski to satvēra un izrāva viņai no rokām.
Viņa apcirtās un aizskrēja.
Šerifs Fosters bija vīrietis, kurš centās noturēt līdzsvaru varmācības bezdibeņa malā, un Elizabete nevēlējās būt klāt brīdī, kad viņam paslīdēs kāja.
12
Geriks Džeikobsens iegāja savā Lasvegasas dzīvoklī, ko jau astoņus mēnešus sauca par savām mājām. Viņš ieslēdza televizoru, nometa uz krēsla jaku un uz virtuves letes novietoja putuplasta kastītes, kurās atradās viņa vakariņas. Vēders ierūcās brīdī, kad viņš devās uz guļamistabu.
Kopš dienas, kas FIB bija atņēmis viņam žetonu, Geriks maltītes ieturēja neregulāri.
Bet tovakar viņš pirmoreiz zināja, kas darāms, un doma par atriebību bija atmodinājusi apetīti.
Lieliski.
Guļamistaba bija pieticīga – žalūzijas pie logiem, gulta, naktsgaldiņš un stāvlampa. Viņš atvēra atvilktni un palūkojās uz pistoli, kam nevajadzēja atrasties pie viņa. Satvēris ieroci, viņš pasvārstīja to plaukstā un pārbaudīja, vai tas ir pielādēts. Viss kārtībā. Viņš nolika pistoli vietā un aiztaisīja atvilktni.
Geriks paspēra kurpes skapja virzienā. Viena pēc otras tās atsitās pret lētā skapja koka slīddurvīm.
Viņš strādāja par apsargu “Nordstrom” veikalā. Kaklasaites mezglu viņš bija pavilcis vaļīgāk, jau iznākot no veikala. Jaka tika novilkta, tikko viņš bija ticis līdz tiesas ieceltā psihoterapeita praksei. Tagad bija kārta uzģērbt T kreklu un džinsus, ko valkāja ar godbijību – kā jau cilvēks,