Ja terase nogāzīsies, tas būs ilgs kritiens okeānā.
Herolds atskārta viņas raizes, tomēr nespēja palīdzēt. Viņu bija piemeklējusi tā pati nelaime.
Mārgarita devās uz durvju pusi.
Pēkšņi viņas ceļā uzradās Džošva Toress, apburoši pasmaidīja un paziņoja:
– Es slepus gaidīju izdevību, kad varēšu turēt savās rokās tik jauku sievieti. Ja drīkst, es…
Viņš negaidīja atļauju – it kā Mārgarita būtu spējusi viņam atteikt –, pacēla viņu uz rokām un devās uz lielo zāli.
Vīrietim pār plecu Mārgarita redzēja, ka vīna darītavas īpašnieks palīdz Heroldam nokļūt iekštelpās.
Tikko viņi bija nokļuvuši lielajā zālē, uz grīdas novēlās virs kamīna piestiprinātā aļņa galva. Apgāzās šaurais galdiņš, uz kura gozējās augsta, senatnīga Ķīnas porcelāna vāze. Tā saplīsa; pašķīda porcelāna drumslas, un ūdens šaltis aiztecēja pa grīdu. Gaisā uzvirmoja salauzīto liliju aromāts. Viesnīca šūpojās un šūpojās, visi četri tās stāvi līgojās kā kuģa priekšgals viļņos.
“Tas ir sasodīti labi.” Mārgarita bija ieguldījusi veselu bagātību, lai nodrošinātu ēkas papildu seismisko izturību.
Personāls deva viesiem norādes, tomēr tie gluži kā aitas pārbijušies mīņājās lielās zāles viducī.
Mārgarita lika Džošvam aiznest viņu pie japāņu gonga, kas bija stingri nostiprināts pie sienas.
Apķērīgais jauneklis visu saprata. Lai arī grīda līgojās zem kājām, viņš aiztaustījās līdz sienai un nostājās līdzās ar samtu apvilktajam koka āmuram.
Āmurs svaidījās kā sauszemē izmesta zivs. Tikai ar otro reizi Mārgaritai izdevās satvert tā kātu un noāķēt no sienas. Viņa iebelza ar to pa gongu. Tas ieskanējās dzidri un skaļi, pārspējot plīstošā stikla un krakšķošo koka konstrukciju kakofoniju.
Kā vadoni meklējot, izmisušie viesi pagriezās pret viņu.
– Sekojiet maniem darbiniekiem, kāpiet augšā! – viņa uzkliedza un norādīja uz lielajām kāpnēm.
– Nē! – Aurora iznira no pūļa un iebrēcās. – Ēka sagrūs! Mums jātiek laukā!
“Spītīgā muļķe iedrošinās runāt pretī, jo izdevās nolikt viņu pie vietas!” Mārgarita nodomāja un vēlreiz nodimdināja gongu.
Tikko viņa bija nolaidusi āmuru, zemestrīce likās pamazām norimstam.
– Šī ēka ir pārdzīvojusi sniega vētras, spēcīgus vējus, lietusgāzes, Mēness aptumsumus un citus ļaunumus, – Mārgarita smaidot skaļā balsī paziņoja. – Tā pārdzīvos arī šo. Tāpēc, lūdzu, sekojiet personālam, viņi uzvedīs jūs pie panorāmas loga, kur būsiet drošā augstumā un varēsiet vērot, kā tuvojas cunami.
Izdevās. Vairums viesu nemaz nebija padomājuši, kas notiks, ja viņi paliks dzīvi.
It kā mudinot pasteigties, zeme ar jaunu spēku sāka trīcēt un līgoties.
Viesi nedrošiem soļiem streipuļoja uz kāpņu pusi.
Džošva tiem sekoja ar Mārgaritu uz rokām.
Viņa apsvēra domu, vai labāk nevajadzētu viņam pateikt, ka spēj pārvietoties pati saviem spēkiem.
Tomēr likās, ka jaunajam vīrietim spēka ir pietiekami, jo viņš devās augšup viegli un ātri, kā veselīgs, jauns zvērs. Viņi uzkāpa otrajā, tad trešajā stāvā. Logu rūtis bija izbirušas, un pa gaiteņiem brāzās spēcīgs okeāna vējš.
Trešajā stāvā personāls aizveda viesus uz skatu platformām un brīdināja, lai uzmanās no stikla lauskām.
– Kāpiet uz ceturto stāvu, – Mārgarita sacīja Džošvam, jo zināja, ka daži viesi noteikti viņai sekos.
Sekotāji bija trīs – Meisons Tērners un viņa vecāki, kuri izvēlējās paļauties uz Mārgaritu. Viņai atlika vien cerēt, ka attaisnos viņu cerības.
Kad viņi bija nonākuši augšstāvā, zeme notrīcēja vēl pēdējo reizi.
Džošva palīdzēja viņai nostāties uz kājām un piedāvāja elkoni atbalstam.
Mārgarita to neatraidīja, un viņi devās pie durvīm un izgāja uz šauras skatu platformas.
– Es tālāk neiešu, – Džošva sacīja un pakāpās atpakaļ.
Saprotams. Viņi atradās deviņdesmit pēdas virs okeāna, un viņu mocīja nelabums. Gadās.
– Paliec, kur esi. Tu tāpat visu redzēsi, – viņa noteica, piegāja pie platformas malas un cieši satvēra margas.
Meisons un viņa vecāki nostājās viņai līdzās.
– Vai esat pārliecināta, ka būs cunami? – jaunietis vaicāja.
– Jā, tur okeāna dibenā ir plaisa. – Viņa pamāja uz okeānu. – Šad un tad mūs padrebina un vienmēr uzmet kādu vilnīti, kas triecas pret klintīm.
– Šoreiz tas laikam nebūs nekāds mazais, vai ne? – misis Tērnerei iedrebējās balss.
– Nē. – Mārgarita pat spēja to iztēloties. – Šoreiz jūras gultnē radās plaisa, tās malas sasitās kopā, veidojot zemūdens klintis un radot cunami. Poseidona zirgi auļo uz krastu… – Viņa apklusa.
Pārējie ieplestām acīm apjukuši lūkojās uz viņu.
Viņā atkal bija pamodies stāstnieces gars, bet šiem cilvēkiem bija nepieciešams uzmundrinājums, un viņa nolēma visu prātīgi izskaidrot.
– Šeit pie klintīm ir ļoti dziļš. Ja ticam ģeologu teiktajam – un es ceru, ka viņiem var ticēt, – tad mēs redzēsim lejā pamatīgu vilni sašķīstam pret klintīm.
– Tad kāpēc mēs kāpām tik augstu? – misters Tērners interesējās.
– Tā apgalvo ģeologi, – Mārgarita atbildēja, – bet man ir viesi, un es nevēlos riskēt ar viņu drošību.
– Skatieties! – Aizmirsis bailes, Džošva viņiem tuvojās. – Vai jūs redzat?
Pār zilo okeānu traucās milzīgs vilnis, tam nevarēja saraudzīt galu ne uz ziemeļiem, ne dienvidiem. Ûdens šļakatas atmirdzēja saulē, cik tālu vien varēja saredzēt.
– Šis ir milzīgs, – Mārgarita noteica un pārmeta krustu. – Dievs, stāvi mums klāt!
8
Rakstu darbi Denisam Fosteram bija kā lāsts, un divdesmit viena gada laikā kopš viņa atrašanās šerifa amatā to apjoms bija dubultojies. Visļaunākais bija tas, ka lielākoties tam nebija nekāda sakara ar likuma uzraudzību. Viņam bija jāraksta vides pārskati, ziņojumi par rasu integrāciju, atskaites štata policijai, pilnvarotajiem, ikvienas viņa jurisdikcijā esošās mazpilsētiņas mērijai, ikvienam divkosīgam štata senatoram, kas vēlējās traucēt vietējās tiesībsargājošās institūcijas darbu. Dators it kā bija paredzēts, lai atvieglotu šerifa darbu, tomēr tīmeklis deva iespēju ikvienam paļauties, ka viņš sniegs gaidīto informāciju. Viņš vēlējās, kaut nolādētā pasaule liktu viņu mierā un nejauktos viņa darbā.
Viņš vēlējās, kaut varētu netraucēti strādāt un nelikties ne zinis par noziegumu Sanfrancisko. Un tomēr tas tirdīja viņa prātu,