4
Krasta apsardzes leitnante un tobrīd arī daļas komandiere Kateri Kvinalta sēdēja Vērtjūfolsas Krasta apsardzes dienesta biroja atpūtas telpā pie apaļā galda un skaitīja pokera žetonus.
– Neviens nesolīja, ka dienests krasta apsardzē būs viegls. – Ir viegls, ja tu uzvari, – atbildēja jaunākais leitnants Lendons Edamss, saukts arī par Sauszemes žurku. Viņam nepatika zaudēt.
Zaudēt nepatika arī ensinam Luisam Sančesam, tomēr viņš te bija nodienējis ilgāk nekā Edamss.
– Viņa vienmēr uzvar.
– Vai viņa krāpjas? – Edamss cerību pilnā balsī iejautājās.
– Kateri nekrāpjas. Viņai veicas, – Sančess nīgri paziņoja un padevās.
Edamss tikai nesen bija pārcelts uz Vērtjūfolsu no visai siltas vietiņas – Ņujorkas ostas, kuru viņam, pēc Kateri domām, bija izgādājis tēvocis, Ņujorkas štata senators.
Tomēr nekas nav mūžīgs. Pēc seksa skandāla Edamsa tēvoci izbalsoja, savukārt Edamsu nosūtīja dienēt Vašingtonas štata līčotajā piekrastē, piecdesmit gadu vecā apsardzes stacijā, divdesmit pēdu virs jūras līmeņa – Vērtjūfolsas ostā. Te puisis pieredzēja kultūršoku, kā jau pienākas austrumkrasta baltajam, kam nācies ieskatīties acīs mežonīgajam Klusajam okeānam, vasarniekiem, savu laiku pārdzīvojušiem hipijiem, naidīgiem Amerikas pirmiedzīvotājiem un naskajiem, kanādiešiem un pieņemt izteikti egalitāru attieksmi, vīriešus, kas sandalēs valkā zeķes, un absolūtu bioloģiski audzētu dārzeņu pielūgsmi.
Vašingtonas štats nebeidza pārsteigt nabaga Sauszemes žurku. Te viņam nekas negāja pie sirds, pat viņa iesauka… kas, saprotams, tikai vēl vairāk veicināja tās izmantošanu.
Tiem, kas nāk no austrumiem, tiešām vajadzētu palaikam izlīst no savām šaurajām un gļotām pieaugušajām čaulām.
Kateri sajauca kārtis un veltīja saviem puišiem vieglu vīpsnu.
Viņus mocīja garlaicība.
Arī viņai viss bija apnicis.
Ziemā šī stacija bija brīnišķīga – te plosījās vētras, vērpās bīstamas straumes, kuteri devās ķert zivis vai krabjus, garām slīdēja sūces piemeklēti ārvalstu kuģi. Daudz rūpju un darba krasta apsardzei.
Vasarās raizes pārsvarā radīja daži pamuļķīgi tūristi, kuru jahtas atklātos ūdeņos mēdza apgāzties, vai kādi naudaskāri narkotiku dīleri, kas mēģināja slepus ievest rūpīgi paslēptus marihuānas krājumus. Bet augusta kūtrajās dienās, kad saule spīdēja augstu debesīs, laiks pieturējās silts un sauss un okeāns bija gluds kā spogulis, dienests krasta apsardzē šķita nogurdinošs. Kateri prātoja, ka tas bija kā ugunsdzēsējiem. Miers un klusums… un tad piepeši sākas īsta elle.
Tobrīd trīs kuteri stāvēja ostā un astoņi puiši bija devušies atvaļinājumā. Darba neapšaubāmi trūka. Kateri rīcībā bija sešpadsmit puišu – visai mazskaitlīga, tomēr spējīga vienība, ja vien nerodas vajadzība likt lietā visus trīs kuterus vienlaikus.
Un tagad viņi spēlēja pokeru.
– Es savulaik strādāju kazino par dīleri un zinu savas kārtis, – viņa noteica, palūkojusies uz Edamsu. – Bet arī tu, Sauszemes žurka, tās zini. Tu labi spēlē.
– Man arī tā likās, – koši pietvīcis, puisis atbildēja. Viņam patiešām nepatika zaudēt.
Bet Kateri tas neinteresēja. Viņa izdalīja kārtis un apspēlēja puišus.
5
Čārlzs Beners sēdēja pie galda Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centrā un ēda vakariņas.
Atšķirībā no daudziem šīs iestādes iemītniekiem viņam nebija iebildumu te atrasties. Turp Čārlzu pārsūtīja Volavolas labošanas darbu iestāde Vašingtonas štatā. Pēc divdesmit trim cietumā pavadītiem gadiem viņš pats bija sev noteicis diagnozi – Alcheimera slimība agrīnā stadijā – un arī tās iespējamos iemeslus, proti, stress, ko radījuši atkārtoti mēģinājumi panākt viņa lietas pārtiesāšanu, uztraukums par meitiņu Elizabeti, kura bija pārdzīvojusi psiholoģisku traumu un kurai viņš bija nepieciešams, un atkārtotas galvas traumas, ko viņam sagādājuši citi ieslodzītie.
Štats stūrgalvīgi atteicās pārskatīt viņa lietu. Nepamatotās notiesāšanas pierādījumu izmeklēšana noteikti nevairotu tiesībsargājošo iestāžu slavu. Kas attiecas uz šīm iestādēm, tās bija uzvarējušas skaļā prāvā, un viņam bija jāpaliek apcietinājumā, ja vien kāds neiesniegtu pārliecinošus pierādījumus, ka spriedums Benera lietā ir nepamatots.
Gadu gaitā viņam bija izdevies piesaistīt daudz un dažādus advokātus, tomēr visi nonāca pie viena secinājuma – šajā lietā nav neviena pārliecinoša pierādījuma. Itin neviena.
Tas, kas notika ar Elizabeti, dzina viņu izmisumā. Meitene bija gudra, emocionāla un mīlēja savus vecākus, un mātes slepkavība, kurai viņa bija lieciniece, viņu sagrāva. Un tad notika visnežēlīgākais – viņa tika atrauta no tēva. Čārlzu Beneru uztrauca meitas iespējamās psiholoģiskās rētas; viņš centās sevi mierināt ar domu, ka Elizabetes mātesmāsa un tēvocis parūpēsies par viņu.
Bet Mistijas māsa un viņas vīrs bija vidusšķiras pārstāvji, lādzīgi cilvēki, kas darīja savu darbu, skatījās televīziju, apmeklēja baznīcu un nekad nepārkāpa savas mietpilsoniskās dzīves robežas.
Čārlzs zināja, ka Elizabete ir viņa meita un allaž uzdotu jautājumus. “Kāpēc mamma ir mirusi? Kāpēc es nevaru tikties ar tēti?”
Ko viņai atbildētu? “Ja vien man būtu kāda iespēja sazināties ar meitu…” Bet tas bija aizliegts.
Regulārā piekaušana cietumā… Čārlzs bija viegls mērķis. Pārējie ieslodzītie ņirgājās par viņu. Cietumsargi, sīksti puiši sarežģītā vidē, viņu ienīda. Viņš bija ne vien gudrāks par viņiem, bet arī neuzvarēja nevienā no piedzīvotajiem kautiņiem. Patiesībā pirms nonākšanas ieslodzījumā Čārlzs nekad nebija kāvies.
Un viņš arī nebija izvarots. Visam pienāk pirmā reize.
Pat prāta zudumam.
Kādu dienu viņš devās uz cietuma bibliotēku, lai iepazītos ar jaunāko ziņojumu par viņa veikto Vērtjūfolsas kanjona ģeoloģisko izpēti, un pamanīja piezīmes uz lappušu malām. Viņš atskārta, ka piezīmes ir ļoti precīzas un tas ir viņa rokraksts, bet viņš neatcerējās, ka būtu tās rakstījis.
Čārlzs nekavējoties devās pie cietuma ārsta.
Nebija nekāds brīnums, ka doktors Volters Fraunfelters uzklausīja viņa atklāsmes. Kad Čārlzs un Mistija dzīvoja Vērtjūfolsā, doktoram Fraunfelteram tur bija ārsta prakse. Kad viņš pievienojās cietuma mediķu korpusam, Čārlzs priecājās, ka ir vēl kāds zinātnieks, ar kuru aprunāties.
Bet šis fakts bija pretrunā ar paša noteikto diagnozi. Kāds no uzraugiem bija pamanījis viņu draudzīgās attiecības, liekot apšaubīt doktora Fraunfeltera spriedumu. Lai viņu pārvietotu uz sociālās aprūpes iestādi, Čārlzam nācās izturēt neskaitāmas psihiatriskās pārbaudes, turklāt ārstu komisijas sastāvs allaž mainījās. Tāpat viņam vajadzēja pārdzīvot pārrunas ar ļoti aizdomīgiem nosacītās atbrīvošanas komisijas locekļiem.
Visbeidzot kriminālistikas speciāliste pārbaudīja pierādījumus, kas tika izmantoti tiesas prāvā, un paziņoja, ka, ņemot vērā rezultātus, kas iegūti ar tobrīd pieejamām tiesu ekspertīzes metodēm, kādas nebija iespējamas pirms divdesmit trim gadiem, Čārlza vaina šajā noziegumā varbūt ir pamatoti apšaubāma. Viņa