– Paldies par tavu aizrautīgo atbalstu, – Elena izmeta.
– Es tikai tā saku.
Džūlija piecēlās sēdus, noraisīja no galvas dvieli un uzmanīgi nosusināja savus sārtos, spīdīgos vaigus.
– Varu derēt: tu esi sajūsmā, ka viņš ir atraitnis, vai ne? – viņa noprasīja. – Tik romantisks un traģisks tēls. Gluži kā Mailzs.
– Mailzs?
– Mailzs. Tas puisis ar vienu kāju, kurā tu iemīlējies vidusskolā.
– Džailzs, – Elena pārlaboja. – Un mēs visas bijām iemīlējušās tajā puisī ar vienu kāju. Viņš bija satriecošs.
Tur jau bija tā nelaime: draudzējoties ar kādu, kurš tevi pazinis pusaudža vecumā, šis cilvēks nekad neuztvēra tevi nopietni, jo allaž saskatīja tevī vienīgi dumju pusaudzi.
Tiesa gan, viņa nemaz neskuma par to, ka Patriks bija atraitnis. Šāds sarežģījums viņai pat ļoti patika. Viņa varēja justies kā krāšņa dzīves (un nāves) auduma sastāvdaļa. Un vēl viņai radās iespēja nodemonstrēt savas profesionālās prasmes. Viņa iztēlojās, kā citi jautā: "Vai tevi uztrauc tas, ko viņš jūt pret savu sievu?", un viņa mierīgi atbild: "Nē, patiesībā neuztrauc gan." Viņa zināja, ka būtu pilnīgi saprotoša, ja izrādītos, ka viņš vēl aizvien kaut ko jūt pret savu sievu. Viņa instinktīvi zinātu, kurā brīdī atkāpties un ļaut viņam sērot.
– Es nekad nebiju iemīlējusies tajā puisī ar vienu kāju, – Džūlija paziņoja.
– Nē, tu biji pārāk aizņemta, zvanot sava bijušā drauga jaunajai draudzenei un elpojot klausulē.
– Ahā! Trāpīts! – Džūlija prasmīgi pavicināja neesošu zobenu. Kādreizējā skolas paukošanās čempione. Tad viņa no jauna aptina dvieli ap galvu un atgūlās uz lāvas. – Un vispār man kā vajātājai ir savs attaisnojums, – viņa piebilda. – Man bija septiņpadsmit gadu. Pusaudžu smadzenes vēl nav līdz galam attīstījušās. Tas ir medicīnisks fakts. Cik gadu ir jūsu vajātājai?
– Viņa vajā Patriku, nevis mani. Manuprāt, nedaudz pāri četrdesmit.
Izdabūt no Patrika kādu būtisku faktu par Saskiju bija neiedomājami grūti. Elena bija ievērojusi, ka viņš nekad nesauc viņu vārdā. Viņš sacīja "tā sieviete" vai "jukusī atriebēja".
– Nu redzi. Viņa ir pieaugusi sieviete. Patiesībā pat pusmūža sieviete. Nekādu attaisnojumu. Viņa ir jukusi. Viņai vajadzīgs trakokrekls.
Elena nopūtās, izstaipīja rokas un kājas tik spēcīgi, cik vien spēja, tad atslābinājās un izlaidās uz lāvas.
– Mēs visi esam nedaudz jukuši, Džūlij.
Piektā nodaļa
"Jūs zaudēsiet svaru/Jūs varat kļūt tik slaidi, cik vien vēlaties!" Ievērojiet, ar ko atšķiras šie abi apgalvojumi. Pirmo varētu aprakstīt kā autoritatīvu, tēvišķīgu un tiešu. Otro varētu raksturot kā pieļaujošu, netiešu un mātišķīgu. Miltons Ēriksons bija pārliecināts, ka zemapziņa pretojas autoritatīviem ieteikumiem. Viņš bija pirmais, kurš izmantoja terminu "apzināta neskaidrība". Vai šī frāze nav vienkārši burvīga?
Piepeši uzzinot, ka šovakar pirmo reizi negaidot nāksies satikties ar Patrika dēlu, Elenu pārņēma pilnīgi nesamērīga panika.
– Noteikti! Protams, protams! – viņa pateica Patrikam, mādama ar galvu kā jukusi lelle, kad viņš piezvanīja, lai apvaicātos, vai drīkst uz vakariņām paņemt līdzi arī Džeku, jo skolasbiedrs, pie kura viņš grasījies ciemoties, esot saslimis ar kaut kādu vīrusu.
– Viņš var ēst to pašu, ko mēs, – Patriks paziņoja. – Vai arī mēs vienkārši pasūtīsim viņam picu vai kaut ko tamlīdzīgu. Neuztraucies. Jā, un viņš paņems līdzi arī filmu, ko paskatīties.
Ko? Vai viņai vajadzētu nogriezt no abām cūkgaļas filejas šķēlēm pa gabaliņam, lai tos iedotu bērnam? Vai viņai vajadzētu aizsteigties uz veikalu pēc jēra karbonādes? Laika vairs nebija. Pēcpusdienā bija gaidāmi divi klienti, un pirmajam vajadzēja ierasties jau pēc piecām minūtēm.
No dzērieniem Elenai bija tikai šampanietis un vīns. Vajadzēja kokakolu, limonādi vai vismaz sulu. Saldajā ēdienā viņa bija gribējusi pasniegt zemenes liķierī ar krēmu. Bērnam tas viss itin nemaz nebija piemērots. Viņš gribēs saldējumu. Kūku. Kēksiņus? Vai tas bija pārāk bērnišķīgi? Nedrīkstēja zēnu aizvainot, izturoties pret viņu kā pret mazu bērnu. Augstā debess! Lai tam visam sagatavotos, būs vajadzīgas vairākas stundas. Nāksies piezvanīt draudzenei Medlinai, kura bija īsta lietpratēja visā, kas saistīts ar bērniem; vajadzēs aizsūtīt īsziņu Džūlijai, kura pateiks, ka viņa ir idiote; aizsūtīt elektroniskā pasta vēstuli savai draudzenei Karmelai uz Ņujorku, kura Amazon vietnē pasūtīs viņai kādu grāmatu no sērijas "Pabērnu pozitīvās audzināšanas noslēpums"; ierakstīt Google meklētājā "astoņgadīgi zēni, un kā ar viņiem runāt, lai neizskatītos, ka izmisīgi cenšos kļūt par viņu māti".
Runājot ar Patriku par to, kā viņa varētu pirmo reizi satikties ar Džeku, abi bija vienojušies, ka tam būtu jānotiek dienā, nevis vakarā; droši vien vajadzētu aiziet uz akvāriju. Elena bija iecerējusi izteikt jautras, šķietami nejaušas, tomēr patiesībā rūpīgi sagatavotas piezīmes par zivīm, kas varētu patikt astoņgadīgam puikam.
Tad, atcerējusies kaut ko citu, viņa sajuta aukstas trīsas: viņas DVD atskaņotājs bija sabojājies. Nabaga bārenītis nogarlaikosies līdz nāvei.
Spēles! Vajadzēs kaut ko uzspēlēt! Vai bērniem vēl aizvien patika galda spēles? Vai arī viņiem vajadzētu vienkārši pasēdēt un parunāties? Bet par ko?
Uz mirkli viņa patiešām sajuta, ka tūlīt apraudāsies.
Šo problēmu vajadzēja uzlūkot no daudz pozitīvākas puses.
Elena, tas ir tikai bērns, nevis Anglijas karaliene vai Amerikas Savienoto Valstu prezidents.
No tā nebija nekāda labuma, jo patiesībā, tiekoties ar karalieni vai prezidentu, Elena būtu jutusies daudz omulīgāk. Karaliene bija līdzīga viņas vecmāmiņai, pēc kuras Elena ik dienu ilgojās, bet prezidents Obama, šķiet, bija draudzīgs, pļāpīgs puisis. Elena bija vienīgais bērns, uzaugusi starp pieaugušajiem, un darba dēļ viņai nemitīgi nācās saskarties ar pirms tam nepazītiem ļaudīm. Viņa nebija kautrīga, un, lai gan viņai bija nosliece sevi ienīst (šīs sajūtas apkarošana bija nebeidzams sevis uzlabošanas projekts), sociālā ziņā viņa nevienu neuzskatīja par pārāku.
Nevienu, izņemot bērnus. Jā, nudien, viņa uzskatīja, ka bērni par viņu ir pārāki.
Bērni bija īpaša suga ar atsevišķu valodu un kultūru. Mūsdienās viņi šķita tik pašpārliecināti. Šodien pēc baseina Elena bija aizgājusi uz gaļas veikalu, un viņai garām bija cēli aizslīdējusi maza meitenīte, kurai nevarēja būt vairāk par astoņiem gadiem. Viņa runāja sārtā mobilajā telefonā, bija ģērbusies mētelī ar kapuci un kažokādas oderi, un viņas seja bija izkrāsota kā tīģerim. Viņa slīdēja, jo viņas sporta apaviem bija sīki ritentiņi, maģiski noslēpti apavu pazolēs. Turklāt apavu malās plaiksnīja sārtas gaismas. Apbrīnas pārņemta, Elena bija ilgi noskatījusies uz šo eksotisko tīģeru princesi uz neredzamajām slidām.
Dažām viņas draudzenēm bija zīdaiņi, bet ar tiem jau bija viegli. Tos varēja samīļot un sasmīdināt,