Tomēr dažreiz tas bija ļoti grūti.
Sasniegusi mazo, akmeņaino līcīti, pie kura vienmēr mēdza griezties atpakaļ, Elena smagi elpodama, iespieda rokas sānos. Viņa bija gājusi ātrāk, nekā pašai bija licies.
Viņa atskatījās uz pludmali, uz savu vecvecāku māju, kas tagad piederēja viņai. Stiklotā istaba aiz mājas vizuļoja rīta saulē gluži kā briljants, kas uz labu laimi piestiprināts pie mājas sienas.
– Pasakaini. Nu viņš to ir padarījis vēl neglītāku, – bija noteikusi Elenas māte, ieraudzījusi vectēva jauno piebūvi; arī par to bija jāpateicas vectantes Mērijas laimestam loterijā.
Elenas vectēva vecmeitās palikusī jaunākā māsa, viņas vectante Mērija, kurai nebija bērnu, loterijā bija laimējusi pusmiljonu dolāru un, vēl neizprātojusi, ko iesākt ar tādu negaidītu veiksmi, pēc sešām nedēļām bija mirusi. (Varbūt jaunu televizoru? Kādu no tiem plakanajiem? Bet viss, kas notiek televīzijas šovos, jau izskatītos tieši tāpat, vai ne? Tikai lielāks.) Visa nauda bija palikusi Elenas vecvecākiem, kuri bija to izmantojuši, lai piebūvētu vēl vienu stiklotu telpu, ierīkotu gāzes apkuri un ik gadu līdz pat savai nāvei dotos desmit dienas ilgā izpriecu braucienā pa jūru. Vectantes Mērijas loterijas laimesta dēļ viņi bija nolēmuši atstāt savu māju Elenai, bet visu naudu bija mantojusi viņas māte un organizācija Amnesty International. Visi jutās apmierināti, jo Elenas māte nemaz nevēlējās dzīvot mājā, kurā bija uzaugusi. "To jau nevarētu glābt ne par kādu naudu," viņai patika skumji un zinīgi apgalvot, it kā viņas lietpratēja viedoklis kādam šķistu interesants.
Tā bija savāda, septiņdesmitajos gados celta māja, kurā bija ietvertas visas modernākās dizaina nianses, ko vien attiecīgā desmitgade bija spējusi piedāvāt: atklātas sijas un ķieģeļi, nerūsējošā tērauda vītņu kāpnes, nišas ar spoguļiem, koši zaļš, bārkstains paklājs un koši oranža virtuve. Tomēr Elena šo māju allaž bija mīlējusi. Viņai šķita, ka tai piemīt smalks retro valdzinājums, un viņa nevēlējās mainīt neko. Vienīgais papildinājums bija tālāk no ielas izvietota stāvvieta klientiem. Lai gan ar savu hipnoterapeites karjeru viņa spēja sevi uzturēt "ievērojami labi", kā visiem allaž mēdza stāstīt viņas vienlīdz lielas vilšanās un lepnuma pārņemtā māte, vectēva nāves brīdī Elena joprojām bija īrējusi gan dzīvokli, gan biroju. Mantojumā saņēmusi māju un vecmāmiņas šujamo istabu pārveidojusi par klientu pieņemšanas telpu, Elena finansiālā ziņā varēja justies tik droši kā vēl nekad.
Pamanījusi smiltīs baltu akmeni, viņa noliecās, lai to paceltu. Tas izskatījās jauki, un tam bija patīkami pieskarties; šis akmens varēja noderēt kādam no viņas klientiem.
No jauna izslējusies, Elena paskatījās uz okeānu un sajuta, ka krūtīs kaut kas atslābst, it kā viņai nupat būtu atraisīta korsete. Nebija pieņemts pat sev pašai atzīties, cik ļoti viņai bija vajadzīga mīlestība. Vīrietim vajadzēja būt kā glazūrai, nevis kā pašai tortei. Elena jutās tik laimīga, ka pat nedaudz nokaunējās. Par laimi, neviens nevarēja redzēt, kā viņas prātā sprāga šampanieša pudeļu korķi.
Pārnākusi mājās, viņa atbildēs uz Patrika īsziņu un ierosinās vakarā aiziet uz kino. Šāda nodarbe nebija pārāk oriģināla, tomēr viena no jaunākajām, kam nodoties kopā ar jaunu draugu. Būs jāmēģina neizklausīties pārāk dedzīgai.
Pagājusies tuvāk ūdenim, viņa iespieda kāju pirkstus dziļi smiltīs. Tad atcerējās Patrika muguru zem saviem pirkstiem; viņa atslēgas kaulu zem savām lūpām.
Piedod, Saskij. Es laikam tomēr viņu paturēšu sev.
Tātad viņš ir pārgulējis ar to hipnotizētāju.
To var manīt. Es to sapratu uzreiz, kad ieraudzīju, kā viņi iznāk no kinoteātra un viņš ir cieši uzlicis plaukstu viņai uz krustiem. Zemu un pārliecināti, un tas, vai zināt, liecina par īpašnieka apziņu.
Patriks domā, ka ir ļoti labs gultā. Pie visa vainīga viņa sieva, kura viņam reiz pateica, ka viņš esot "ārkārtīgi izcils mīlētājs". Un tad viņa nomira. Tāpēc katrs vārds, ko viņa jebkad ir izrunājusi, nu ir pielīdzināms Dieva vārdam. Kolīnas vārds.
Kolīna reiz iestāstīja Patrikam, ka veļas pulveri vispirms vajag pilnīgi izšķīdināt veļas mašīnā un tikai tad salikt tur drēbes, lai gan lielākā daļa to vienkārši uzber drēbēm virsū. Kolīna apgalvoja, ka drēbes varot izmazgāt tīrāk, ja pulveris esot pilnīgi izšķīdis. Tā arī palika. Dieva dēļ, es vēl aizvien to daru! Kaut arī tas ir kaitinoši, jo nākas pagaidīt, kamēr veļas mašīna piepildīsies ar ūdeni, un dažreiz es aizeju prom un par to aizmirstu, un tad pēkšņi attopos, ka mazgāšanas cikls jau ir pusē, bet drēbes veļas mašīnā nemaz nav ieliktas.
Patiesībā viņš gultā patiešām bija ļoti labs. Droši vien vēl aizvien ir. Droši vien joprojām saka un dara to pašu, ko agrāk.
Es iztēlojos, kā viņš guļ gultā kopā ar viņu, ieelpo viņas sandalkoka smaržu, glāsta viņas gludo, toksīnu neskarto ādu. Man gribētos paskatīties. Es gribētu būt līdzās, apsēsties gultas kājgalī, pavērot, kā viņš noliecas pār viņas krūtīm.
Viņai tās ir lielākas nekā man. Droši vien viņam tas patīk.
Interesanti, vai Elena liek viņam maksāt par hipnotizēšanu?
Viņas balss izklausās pēc silta medus, kas lāso no karotes. Vakar vakarā viņi bija aizgājuši uz Rasela Krova filmu. Tā bija ļoti laba. Viņš noteikti zināja, kas tur notiks, jo filma bija veidota pēc tā seriāla motīviem, ko mēs savulaik skatījāmies pirmdienu vakaros. Man ienāca prātā, vai viņš to vispār atceras, un tad es nospriedu, ka noteikti neatceras, un tāpēc nosūtīju viņam īsziņu, lai par to atgādinātu.
Pēc tam abi paēda vakariņas tai pašā tajiešu restorānā uz ielas stūra, kurā viņš pirmo reizi atzinās man mīlestībā.
Interesanti, vai viņi sēdēja pie tā paša galdiņa?
Interesanti, vai viņš to vēl atcerējās, kaut vai tikai uz mirkli? Es taču noteikti esmu kaut vai tikai paviršas domas vērta.
Man neizdevās dabūt galdiņu. Viņi neapšaubāmi bija to rezervējuši iepriekš – to noteikti bija izdarījusi viņa, viņš nemūžam kaut ko tādu nedarītu. Tāpēc es aizgāju uz kafejnīcu un uzrakstīju viņam vēstuli, tikai lai pamēģinātu visu paskaidrot, lai viņš visu saprastu, un atstāju to uz viņa automašīnas priekšējā stikla.
Es ļoti gaidu savu nākamo vizīti pie hipnotizētājas.
Trešā nodaļa
"Kādu cilvēks sevi iztēlojas, tāds viņš arī būs, un viņš ir tas, ko pats iztēlojas." Tā sacīja Paracelzs 16. gadsimtā. Doma par prāta spēku nav nekas jauns, dāmas un kungi. Labrīt.
– Mums vajadzētu iet, – Elena nožāvājās.
– Nudien, vajadzētu, – Patriks nožāvājās.
Neviens no viņiem pat nepakustējās.
Bija ceturtdiena, pulkstenis rādīja jau gandrīz vienpadsmit vakarā, un viņi uz muguras gulēja zālainā nogāzē uz piknika segas tieši zem Ostas tilta. Pirms tam abi Kiribili teātrī bija noskatījušies kādu muļķīgu izrādi,