Graina nosprauslojās. – Nauda vēl nenozīmē visu, Perij. Ar to nevar nopirkt laimi.
– Jā, šajā ziņā es tev pilnīgi piekrītu, mana dārgā Grona. Un tomēr ir patīkami, ja nauda ir. Tā ieeļļo dzīves riteņus. – Perijs atbruņoja sievu ar smaidu. Flosa iedomājās, ka ir neiespējami strīdēties ar tik mierīgu un diplomātisku vīrieti. Viņam būtu vajadzējis dienēt starptautiskajās miera uzturētāju misijās. – Pie cik kartīšu ražotājiem tad tu vispār strādā? – Perijs turpināja izprašņāt Flosu.
– Pie septiņiem, – Flosa atbildēja. – Lai gan es saņemu iknedēļas pasūtījumu no firmas ar nosaukumu “Status Kwo”, un viņi ir galvenie maizes devēji.
– Un kas tev īsti ir jādara? Vai viņi atsūta attēlus un tev jāraksta par tiem?
– Dažreiz, – Flosa atbildēja. Viņa paņēma mapi un atvēra to, lai parādītu Perijam lapas, kas bija pilnas ar sīkām melnbaltām bildītēm. – Viņi atsūta man šos attēlus diskā, un es rakstu tām tekstus atkarībā no tā, kāda ir tēma. Piemēram, šis attēls ar sievieti, kas vicina vīna glāzi – to varētu salikt kopā ar tekstu par Mātes dienu un to, kā mamma ir pārsvinējusies, vai arī tā varētu būt labākajai draudzenei paredzēta kartīte par dzeršanu tikai tajās dienās, kuru nosaukumā ir “a” burts; tā var būt kartīte, ko sūtīt slimniekam līdz ar novēlējumu ēst vīnogas un veseļoties, bet tikai tad, ja tās ir sarūgušas un sapildītas pudelēs. Kaut kā tā. Dažreiz… – Viņa parakņājās mapē, lai sameklētu vēl vienu pasūtījumu, –…es saņemu tikai norādījumus, ka man jāuzraksta pantiņš par godu Tēva dienai vai Valentīna dienai. Tad es tos aizsūtu, un ilustratori strādā ar manis uzrakstīto tekstu.
– Ļoti laba nodarbošanās. Vai par to labi maksā?
– Perij Miller! Tu šodien esi kā apsēsts ar naudu. – Graina bija sašutusi par to, ka vīrs ir tik nekaunīgs, lai uzdotu tādu jautājumu.
– Rēķinu samaksai pietiek, – atbildēja Flosa, pasmaidīdama par Grainas komiskajām mulsuma izpausmēm. Tajā pašā laikā viņa saprata, ka visi domā: nez vai tas ir tik ienesīgi, jo citādi viņai savos trīsdesmit piecos gados nevajadzētu meklēt īres dzīvokli kā apakšīrniecei. Flosa nesāka stāstīt viņiem sīkāk par šo jautājumu, bet aši turpināja iepriekšējo tematu, parādot Perijam iknedēļas pasūtījuma paraugu no Lī Statusa, kurš bija ķertais “Status Kwo” īpašnieks.
Džuljeta ēda jau trešo ar biezu sviesta kārtu apziesto plāceni.
– Kas tos gatavojis, tu vai Gajs? – viņa apjautājās mātei ar pilnu muti.
– Tu atbildēji pati uz savu jautājumu, tos ēdot, mīļā, – sacīja Perijs. – Tava māte gatavo plāceņus tikai laupītājiem, kuriem aptrūcies ķieģeļu.
– Tu nu gan esi viens nekauņa, – noteica Graina, asi, bet labsirdīgi iedunkādama vīru. – Jā, Gajs jums uzcepa vienu partiju, kad vakar vakarā atgriezās no darba.
– Tas ir ļoti mīļi no viņa puses, – noteica Flosa, nožēlodama, ka viņš tos nav atnesis pats.
– Viņš cep kūkas, lai atslēgtos, – Graina atklāja, un viņas balss kļuva skarbāka, atkal ierunājoties par restorānu. – Un dievs mans liecinieks, ka viņam ir jāatslēdzas, atgriežoties no tās vietas. Sākot no parītdienas, paldies dievam, viņš paņems pāris brīvdienas.
Flosa nokoda vēl vienu kumosu no plāceņa un iedomājās, ka vīrietis, kurš prot pagatavot kaut ko tādu, noteikti ir varens ķēriens. Bija pagājis ilgs laiks, kopš viņa bija sajutusi vēderā kaut vienu tauriņu. Bet, ja Gajs Millers dzīvē bija tikpat izskatīgs kā fotogrāfijā, Flosa zināja, ka satikšanās brīdī viņai nāksies cīnīties ar tauriņiem ērgļa lielumā.
Pat gribēdama viņa nebūtu varējusi vēl vairāk kļūdīties.
Ceturtā nodaļa
Gajs Millers nebija vienkārši noguris, viņš bija pārstrādājies. Viņš nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad būtu dabūjis brīvdienu “Burgerovas” restorāna virtuvē. Gajs zināja, ka īpašnieks Kenijs Mouldings viņu izmanto. Lielāko daļu atbildības par restorānu viņš bija uzvēlis uz Gaja pleciem, attaisnojoties ar to, ka pats ir augstākā līmeņa koordinators, taču Gajs bija pārstājis ticēt Kenija glaimiem jau pirms vairākiem gadiem. Gajs zināja, ka viņš vada restorānu tāpēc, ka Kenijs negrib ar to nodarboties, – un, lai arī Kenijs viņam labi maksāja, tas nebija pietiekami, lai atlīdzinātu par visu rūpju nastu. Ja Kenijs zaudētu Gaju, viņš būtu pamatīgā dimbā. Turklāt bija trīs jomas, kuru kontroles grožus Kenijs atteicās nodot Gajam: jaunu darbinieku pieņemšana darbā, neprasmīgo, lēti nolīgto darbinieku atlaišana un produktu iepirkšana no kaktu tirgotājiem, kuri sanāca pie sētas durvīm ar kapucēm galvā un nodurtām acīm. Kenijam patika izdevīgi darījumi: tā viņš apgalvoja, lai attaisnotu savu milzīgo skopulību. Patiesībā salīdzinājumā ar Keniju Mouldingu pat Dikensa Skrūdžs atgādināja slepenu miljonāru.
Pēdējā laikā Gajs bija tā nomocījies, ka Kenijs jutās spiests piešķirt viņam dažas sen iekrājušās brīvdienas. Jebkurā gadījumā Gajam vajadzēja pamatīgi uzlādēt baterijas, pirms pildīt solījumu un nākamajā dienā palīdzēt savam labākajam draugam Stīvam. Pēc profesijas Stīvs bija pašnodarbināts apmetējs, taču Gajs viņam nebija vajadzīgs šajā kvalitātē. Stīva patiesā kaislība bija cīkstēšanās, un viņš bija amatieru cīkstonis, kurš sapņoja par sadarbību ar lielajām pasaules zvaigznēm Amerikā, kur cīkstēšanās vēl aizvien bija populāra nodarbe. Kad Stīvs uzstājās ringā, viņš iztēlojās, ka kaut kur ēnā atrodas miljardieris un populārākais aģents Vils Milbērns, meklējot talantus, tāpēc Stīvs katru reizi rādīja, ko spēj.
Gajs palūkojās apkārt uz virtuves personālu, kas izlikās tīrām darba virsmas. Viņam bija bail padomāt, kas notiks pāris nākamo dienu laikā, kad viņa te nebūs. Gajam bija apnicis pastāvīgi aizrādīt par darbinieku higiēnas iemaņām vai to trūkumu. Vienīgā, kuru viņam nekad nenācās rāt, bija Džina. Viņa bija gara auguma, ar garām kājām, skaista un blonda, un trīs gadus jaunāka par viņu; patiesībā uz papīra Džinai piemita viss, lai viņa varētu būt ideāla draudzene Gajam. Viņš zināja, ka Džina to uzlūkoja ar savām lielajām, zilajām acīm, kad domāja, ka var droši to darīt, jo dažas reizes bija viņu pieķēris tā skatāmies. Un, lai arī viņš uzskatīja Džinu par jauku meiteni, Gajs negrasījās uzlūkot viņu ar citām kā vien darba devēja acīm. Gajs nebija godkārīgs, taču bija vairāk nekā acīmredzams, ka Džina ir viņā ieķērusies līdz ausīm, un viņš bieži nožēloja, ka nejūt neko par atbildi. Kāpēc gan cilvēki nevarēja gluži vienkārši ieslēgt simpātijas? Tas padarītu dzīvi daudz vieglāku.
– Varto, kāpēc tu tīri darba virsmu ar to pašu lupatu, kuru izmantoji jēlās gaļas griešanas dēlim? – Gajs gribēja kliegt, taču bija pārāk noguris, lai izdarītu to pietiekami skaļi. Kā te neviens vēl nebija nomiris no salmonellas, bija īsta mīkla. Varto bija vecākais Kenija lētā darbaspēka komandas loceklis un neprasmīgāks par viņiem visiem, kopā ņemtiem. Vēl pirms pusstundas viņš bija parakstījies un saņēmis jēra gaļas sūtījumu, ko pa sētas puses durvīm bija piegādājis kāds vīrs kaujinieka galvas apsējā. Gaļa nelabi oda. Gajs bija kļuvis tik nikns, cik vien viņa izsīkušie enerģijas krājumi pieļāva, un izmeta smirdīgo gaļu atkritumu urnā. Tad viņš bija aplējis to ar Kenija iepirkto lēto mazgāšanas līdzekli, lai Kenijs pēc Gaja aiziešanas neliktu Varto vilkt gaļu