– Piedod, tēt, – viņš izmocīja.
– Piedod tu arī, – Alekss nočukstēja par atbildi un turpināja turēt dēlu apskautu, baidīdamies, ka tad, ja viņš to palaistu, laiks varētu sākt ritēt atpakaļ, taču šoreiz iznākums būtu citāds.
Kad viņš beidzot spēja atbrīvot savu tvērienu, Alekss konstatēja, ka aiz veikala ir sapulcējies cilvēku pulciņš. Tur bija Rodžers un klienti, kuri bija sēdējuši pie galdiņiem. Vēl pāris pircēju staipīja kaklu, droši vien bija tikko ieradušies. Un, bez šaubām, tur bija arī Kristena. Piepeši Alekss atkal sajutās kā nekam nederīgs tēvs, jo viņa mazā meitenīte raudāja un bija nobijusies, un ilgojās pēc viņa, lai arī atradās Keitijas apskāvienos.
Tikai tad, kad Alekss un Džošs bija pārģērbušies sausās drēbēs, Alekss spēja aptvert notikušo. Rodžers bija pagatavojis abiem bērniem hamburgerus un frī kartupeļus, un viņi visi sēdēja pie galdiņa netālu no grila, lai arī neviens neizrādīja nekādu interesi par ēdienu.
– Mana makšķeraukla aizķērās aiz laivas, kas sāka braukt projām, bet es negribēju pazaudēt makšķeri. Nodomāju, ka aukla pārplīsīs, taču tā ievilka mani ūdenī, un es noriju daudz ūdens. Tad es nespēju paelpot, un likās, ka mani kāds velk lejā. – Džošs pavilcinājās. – Man liekas, ka iemetu savu makšķeri upē.
Kristena sēdēja viņam līdzās. Viņas acis vēl aizvien bija sarkanas un pietūkušas. Meitenīte bija lūgusi Keitiju palikt kādu laiku pie viņas, un Keitija bija uzkavējusies un turēja viņas roku vēl tagad.
– Tas nekas. Pēc kāda laika aiziešu pameklēt un, ja nevarēšu to atrast, sadabūšu tev citu. Taču nākamreiz vienkārši laid vaļā, labi?
Džošs nošņaukājās un pamāja. – Man ļoti žēl, – viņš noteica.
– Tas bija nelaimes gadījums, – Alekss viņu mierināja.
– Bet tagad tu vairs nelaidīsi mani makšķerēt.
Lai vēlreiz riskētu viņu pazaudēt, Alekss domāja. Nemūžam. – Par to mēs parunāsim vēlāk, labi? – viņš noteica.
– Ko tad, ja es apsolīšu nākamreiz laist vaļā?
– Kā jau teicu, mēs par to parunāsim vēlāk. Vai tu tagad negribi kaut ko ieēst?
– Es neesmu izsalcis.
– Zinu. Taču ir pusdienlaiks, un tev ir jāpaēd.
Džošs pasniedzās pēc frī kartupeļa un nokoda mazu gabaliņu, sākot to mehāniski košļāt. Kristena darīja to pašu. Pie galda viņa gandrīz vienmēr atdarināja Džošu. Parasti zēnu tas kaitināja, taču šobrīd, šķiet, viņam nebija pietiekoši daudz enerģijas, lai protestētu.
Alekss pagriezās pret Keitiju. Viņš norija siekalas, piepeši sajuzdamies nervozs. – Vai drīkstu ar tevi kādu brīdi aprunāties?
Viņa piecēlās no galda, un Alekss aizveda sievieti tālāk no bērniem. Kad viņi atradās pietiekoši tālu un Alekss jutās pārliecināts, ka bērni nedzirdēs, viņš nokremšļojās. – Gribu pateikties par to, ko tu izdarīji.
– Es neko neizdarīju, – viņa iebilda.
– Izdarīji gan, – viņš sacīja. – Ja tu nebūtu skatījusies monitorā, es nezinātu, kas notiek. Tad es varbūt nebūtu piesteidzies laikus. – Viņš apklusa. – Un paldies arī par to, ka parūpējies par Kristenu. Viņa ir visjaukākā meitenīte pasaulē, taču ļoti jūtīga. Man prieks, ka neatstāji viņu vienu. Pat tad, kad mums vajadzēja iet augšā un pārģērbties.
– Es darīju tikai to, ko būtu darījis ikviens, – Keitija uzstāja. Klusumā, kas iestājās pēc šiem vārdiem, viņa, šķiet, piepeši aptvēra, cik tuvu abi stāv, un paspēra soli atpakaļ.
– Man tiešām vajadzētu iet mājās.
– Pagaidi, – Alekss sacīja. Viņš piegāja pie saldētavas vitrīnām veikala tālākajā galā. – Vai tev garšo vīns?
Keitija papurināja galvu. – Dažreiz, bet…
Viņa nepaguva neko atbildēt, kad Alekss jau bija pagriezies un atvēra vitrīnu. Viņš pasniedzās un izņēma pudeli šardonē.
– Lūdzu, – viņš sacīja, – gribu, lai tu to pieņemtu. Patiesībā tas ir ļoti labs. Tu noteikti domā, ka šeit labs vīns nemaz nav atrodams, tomēr militārā dienesta laikā es iedraudzējos ar kādu puisi, kurš man atklāja vīna pasauli. Viņš ir tāds kā eksperts amatieris, un viņš ir tas, kurš izvēlas preču krājumu. Tev garšos.
– Tas nepavisam nav vajadzīgs.
– Tas ir mazākais, ko es varu darīt. – Alekss pasmaidīja.
– Lai pateiktu paldies.
Pirmo reizi kopš satikšanās viņa nenolaida acis. – Labi, – Keitija beidzot noteica.
Paņēmusi iepirkumus, viņa izgāja no veikala. Alekss atgriezās pie galdiņa. Pēc zināmas pierunāšanas Džošs un Kristena paēda pusdienas, bet Alekss devās uz piestātni, lai sameklētu makšķeri. Kad viņš atgriezās, Džoisa jau bija aplikusi priekšautu, un Alekss veda bērnus izbraukumā ar divriteni. Pēc tam viņš tos aizveda uz Vilmingtonu, kur viņi noskatījās filmu un paēda picu, kas bija vecais rezerves variants tām reizēm, kad Aleksam vajadzēja pavadīt laiku ar bērniem. Saule grasījās rietēt, un mājās viņi atgriezās noguruši, tāpēc nomazgājās dušā un uzvilka pidžamas. Alekss kādu stundu nogulēja gultā starp viņiem un lasīja pasakas, līdz beidzot nodzēsa gaismu.
Dzīvojamajā istabā viņš iekārtojās pie televizora un kādu laiku pārslēdza kanālus, taču nebija noskaņots skatīties. Viņš atkal iedomājās par Džošu. Pat zinādams, ka dēls atrodas augšstāvā, Alekss sajuta tās pašas agrākās bailes, to pašu bezspēcību. Alekss darīja visu iespējamo, un nebūtu viņa spēkos mīlēt bērnus vēl vairāk, tomēr nespēja atbrīvoties no apziņas, ka ar to vien nepietiek.
Vēlāk, ilgi pēc tam, kad Džošs un Kristena bija aizmiguši, Alekss iegāja virtuvē un izņēma no ledusskapja alu. Viņš paturēja to plaukstās, apsēzdamies uz dīvāna. Atmiņas par pagājušo dienu zibēja prātā, taču šoreiz Alekss vairāk domāja par Kristenu un to, kā viņa bija pieķērusies Keitijai, piekļāvusi savu mazo sejiņu Keitijai pie kakla.
Alekss atcerējās, ka pēdējo reizi kaut ko līdzīgu redzējis tad, kad Karlija vēl bija dzīva.
Ceturtā nodaļa
Aprīli nomainīja maijs, un dienas turpināja ritēt uz priekšu. Restorānā darba apjoms pieauga, un Keitijas kafijas kārbā noglabātā skaidras naudas rezerve patīkami piebrieda. Keitija vairs nekrita panikā, domādama par to, ka viņai nebūs līdzekļu, lai atstātu šo vietu, ja nāksies to darīt. Pat pēc īres un komunālo maksājumu samaksāšanas un pārtikas iepirkšanas pirmo reizi vairāku gadu laikā nauda palika pāri. Tā nebija liela summa, taču ar to pietika, lai liktu Keitijai sajusties brīvai un atraisītai. Piektdienas rītā viņa iegāja Annas Džīnas veikalā, kur tirgoja lietotas drēbes. Vajadzēja gandrīz visu rītu, lai izpētītu plašo piedāvājumu, taču beigu beigās Keitija iegādājās divus pārus kurpju, pāris bikšu, šortus, trīs stilīgus sporta krekliņus un dažas blūzes, vairums no kurām bija pazīstamu zīmolu darinājumi un izskatījās gandrīz kā jaunas. Keitiju pārsteidza doma, ka dažām sievietēm ir tik daudz skaistu drēbju, ka viņas varēja ziedot to, kas veikalā droši vien maksāja bargu naudu.
Džo karināja vēja zvanu, kad Keitija atgriezās mājās. Kopš pašas pirmās tikšanās reizes viņas nebija daudz runājušas. Izskatījās, ka Džo darbs, lai ko viņa darīja, prasīja lielāko daļu no viņas laika, un Keitija