Keitija uzlūkoja viņu ar piemiegtām acīm. – Kāpēc tu domā, ka es esmu veģetāriete?
– Vai tad tā nav?
– Nē.
– Ak tā, – viņš noteica, sabāzdams rokas kabatās. – Būšu kļūdījies.
– Tas nekas, – Keitija sacīja. – Man ir nācies uzklausīt arī ļaunākus pārmetumus.
– Par to es šaubos.
Nešaubies, viņa klusībā nodomāja. – Labi. – Keitija pamāja. – Es ņemšu dārzeņus. Un paldies tev.
Sestā nodaļa
Kamēr Keitija iepirkās, Alekss kavējās pie kases, vērodams viņu ar acs kaktiņu. Viņš sakārtoja leti, pārbaudīja, ko dara Džošs, apskatīja Kristenas veikumu un atkal pārkārtoja uz letes saliktās mantas, lai izskatītos aizņemts.
Dažu pēdējo nedēļu laikā Keitija bija mainījusies. Viņas ādu rotāja viegls iedegums, kas lika tai izskatīties svaigai. Turklāt Keitija viņa klātbūtnē bija kļuvusi drošāka, ko pierādīja arī šodiena. Nē, viņi nespētu iekvēlināt pasauli ar savām dzirkstošajām sarunām, taču tas bija sākums, vai ne?
Tikai… sākums kam?
Jau no pašas pirmās dienas Alekss bija sajutis, ka Keitijai draud briesmas, un viņa instinktīvā atbildes reakcija bija vēlme palīdzēt. Un, bez šaubām, viņa bija skaista, arī par spīti slikti apgrieztajiem matiem un vienkāršajam apģērbam. Taču tas, kā Keitija bija mierinājusi Kristenu pēc Džoša iekrišanas ūdenī, bija Aleksu patiesi aizkustinājis. Vēl aizkustinošāka bija Kristenas reakcija. Viņa bija pieķērusies Keitijai gluži kā bērns savai mātei.
Tas bija licis Aleksa rīklei aizžņaugties, atgādinot, ka viņš ilgojas pēc sievas, bet viņa bērni tikmēr ilgojas pēc mātes. Viņš zināja, ka mazie sēro, un centās viņiem kompensēt mātes iztrūkumu, cik labi vien spēdams, taču, ieraugot Keitiju un Kristenu kopā, saprata, ka skumjas ir tikai daļa no tā, ko bērni sajūt. Džoša un Kristenas vientulība atspoguļoja viņējo. Aleksu uztrauca tas, ka viņš to nebija saskatījis jau agrāk. Turpretī Keitija viņam likās neparasti noslēpumaina. Kaut kur slēpās kāds iztrūkstošs posms, un tas Aleksam nedeva mieru. Viņš sievieti vēroja, prātodams, kas viņa patiesībā ir un kas viņu atvedis uz Sautportu.
Viņa stāvēja pie vienas no saldētājvitrīnām, ko nekad agrāk nebija darījusi, un pētīja produktus aiz stikla. Keitija rauca pieri, un, kamēr viņa prātoja, ko pirkt, Alekss ievēroja, ka viņas labās rokas pirksti pieskaras kreisās rokas zeltnesim, it kā grozot gredzenu, kura tur nebija. Šis žests atsauca atmiņā kaut ko pazīstamu un sen aizmirstu.
Tas bija paradums, automātiska rīcība, kuru viņš bija ievērojis dienestā pavadītajos gados, runājot ar sievietēm, kuru sejas bija noklātas ar zilumiem un sašķobītas. Parasti viņas sēdēja Aleksam pretī un nespēja neaiztikt savus gredzenus, it kā tās būtu važas, kas viņas saistītu ar vīriem. Visbiežāk viņas noliedza, ka vīri viņas ir situši, un tajos retajos gadījumos, kad atzina patiesību, parasti uzstāja, ka tā nav bijusi vīra vaina, ka viņas pašas vīru izprovocējušas. Sievietes viņam stāstīja, ka esot piededzinājušas vakariņas vai nav izmazgājušas veļu, vai ka vīrs dzēris. Un vienmēr, reizi pēc reizes, šīs pašas sievietes zvērēja, ka tas ir pirmais gadījums, kad tas notiek, un stāstīja, ka nevēlas izvirzīt apsūdzību, jo tad vīra karjera tiks izpostīta. Ikviens zināja, ka armijā necieš nežēlīgus un vardarbīgus vīrus.
Tomēr dažas bija citādas – vismaz sākumā – un apgalvoja, ka vēlas izvirzīt apsūdzību. Alekss rakstīja ziņojumu un noklausījās, kā viņas žēlojas par to, ka papīru būšana esot svarīgāka par arestu. Par likuma izpildi. Viņš pabeidza ziņojumu un nolasīja sievietēm viņu pašu teikto, lūdzot, lai viņas to parakstītu. Dažkārt šajā brīdī visa bravūra nozuda un zem niknās virskārtas parādījās nobijusies sieviete. Daudzas tā arī neparakstīja, un pat tās, kuras to izdarīja, drīz vien mainīja domas, kad viņu vīri tika atvesti uz nopratināšanu. Šajos gadījumos izmeklēšana turpinājās neatkarīgi no šo sieviešu lēmuma. Taču vēlāk, kad sieva atteicās liecināt, sods bija niecīgs. Alekss redzēja, ka tikai tās, kuras izvirzīja apsūdzību, kļuva patiesi brīvas, jo viņu dzīve bija cietums, lai arī vairums no viņām to neatzina.
Un tomēr bija arī cita iespēja, kā izbēgt no šādas dzīves šausmām, lai gan visu dienesta gadu laikā Alekss bija sastapis tikai vienu sievieti, kura to izmantoja. Viņš sarunājās ar šo sievieti vienu reizi, un viņa bija gājusi pa parasto nolieguma un paššaustīšanās ceļu. Taču pēc pāris mēnešiem Alekss bija uzzinājis, ka viņa ir aizbēgusi. Ne pie savas ģimene vai draugiem, bet uz kādu citu vietu, kur vīrs nespēja viņu atrast. Viņas vīrs, saniknojies par to, ka sieva aizbēgusi, nebija izturējis pēc visu nakti ilgušas dzeršanas un ievainojis parlamenta deputātu. Beigās viņš nonāca Līvenvortā, un Alekss atcerējās savu gandarīto smaidu, uzzinot šos jaunumus. Un, domājot par šī vīrieša sievu, viņš bija pasmaidījis, nospriežot: tev ir laimējies.
Tagad, noskatoties, kā Keitija rotaļājas ar neesošu gredzenu, viņš sajuta, kā ierunājas agrākie izmeklētāja instinkti. Viņai ir bijis vīrs, Alekss domāja, un šis vīrs arī bija trūkstošais elements. Vai nu viņa joprojām bija precējusies vai nē, taču Aleksam radās nenoliedzama nojauta, ka Keitija vēl aizvien baidās no šī cilvēka.
Debesis sašķēlās brīdī, kad viņa sniedzās pēc krekeru kārbas. Parādījās zibens, kam pēc dažām minūtēm sekoja pērkons, kas noslēdzās ar skaļu, niknu rūkoņu. Džošs ieskrēja veikalā īsi pirms lietus sākšanās, spiezdams klāt kastīti ar ēsmu un makšķeres spoli. Viņa seja bija sarkana, un viņš elsa gluži kā sprinteris, kurš šķērsojis finiša līniju.
– Sveiks, tēt.
Alekss pacēla galvu. – Vai kaut ko noķēri?
– Tikai samu. To pašu, kuru ķeru katru reizi.
– Tiksimies pēc brītiņa pie pusdienām, labi?
Džošs nozuda noliktavas telpā, un Alekss dzirdēja viņu kāpjam augšā pa kāpnēm uz dzīvokli.
Ārpusē lietus kapāja nežēlīgi un vējš svieda ūdens šļakatas logos. Koku zari locījās vējā, pakļaudamies spēcīgākai varai. Pelēkās debesis iekrāsoja zibens, un pērkona grandi bija pietiekoši skaļi, lai sadrebinātu rūtis. Veikala pretējā malā Alekss redzēja, kā Keitija nodrebinās. Viņas sejā parādījās pārsteigums un šausmas, un Alekss ieprātojās, vai tādu Keitiju reiz redzējis viņas vīrs.
Veikala durvis atvērās, un ieskrēja vīrietis, nošļakstīdams veco koka grīdu. Viņš nokratīja no piedurknēm lietus straumītes, pamāja Aleksam un devās pie grila.
Keitija atkal pievērsās plauktam, kurā atradās krekeri. Aleksam nebija lielu krājumu, tikai sāļie un Ritz, divas vienīgās markas, kas tika regulāri pirktas, un viņa pasniedzās pēc pēdējiem.
Keitija izvēlējās arī pārējos parastos pirkumus un ar groziņu pienāca pie kases. Kad Alekss bija pabeidzis reģistrēt iepirkumus, viņš pabungoja pa maisiņu, kuru bija uzlicis uz letes pirmīt.
– Neaizmirsti dārzeņus.
Viņa paraudzījās uz pirkumu kopsummu kases aparātā.
– Vai tu tos tiešām pierēķināji?
– Protams.
– Kopsumma nav lielāka par parasto.
– Es