Keitija paraustīja plecus, bet Džo neteica ne vārda, it kā aicinādama viņu turpināt.
– Tur es mācījos skolā. No pirmās līdz pēdējai klasei. Pabeidzu vietējo vidusskolu, taču tad… es nezinu… Jādomā, ka biju nogurusi no… no tā visa, vai saproti? No mazpilsētas dzīves, kur katra nedēļas nogale ir vienāda. Tie paši cilvēki apmeklē vienas un tās pašas viesības, tie paši puiši dzer alu savu furgonu treileros. Man gribējās ko vairāk, taču ar koledžu nekas neizdevās, un, vārdu sakot, es nonācu Atlantiksitijā. Kādu laiku es tur strādāju, tad pabraukāju apkārt, un nu, pēc dažiem gadiem, esmu šeit.
– Citā mazpilsētiņā, kur nekas nemainās.
Keitija papurināja galvu. – Te ir savādāk. Te es jūtos…
Kad viņa vilcinājās, Džo pabeidza teikumu viņas vietā:
– Drošībā?
Kad Keitija uzlūkoja viņu ar iztrūcinātu skatienu, Džo likās uzjautrināta. – To nav nemaz tik grūti izsecināt. Kā jau teici, tu sāc dzīvi no sākuma, un kur to varētu izdarīt vēl labāk, ja ne tādā vietā kā šī? Kur nekas nenotiek. – Viņa apklusa. – Nu, tā gluži nav. Dzirdēju, ka pirms pāris nedēļām te izcēlās neliels satraukums. Kad tu biji iegriezusies veikalā.
– Tu esi par to dzirdējusi?
– Pilsēta ir maza. Ir neiespējami par to nedzirdēt. Kas notika?
– Tas bija biedējoši. Vienā brīdī es sarunājos ar Aleksu, un, kad monitorā ieraudzīju, kas notiek, viņš laikam ievēroja manu sejas izteiksmi. Jau nākamajā brīdī viņš metās man garām. Viņš izskrēja cauri veikalam kā zibens, un tad Kristena ieraudzīja monitorā notiekošo un krita panikā. Es viņu paķēru un sekoju viņas tēvam. Kad nonācu līdz ūdens malai, Alekss jau bija ārā no upes kopā ar Džošu. Man prieks, ka viņam nekas nebija noticis.
– Man tāpat, – Džo pamāja. – Ko tu domā par Kristenu?
Vai viņa nav burvīga?
– Viņa sauc mani par mis Keitiju.
– Man patīk tā mazā meitenīte, – Džo noteica, pievilkdama ceļgalus pie krūtīm. – Un nejūtos pārsteigta par to, ka jūs abas saprotaties. Un ka viņa patvērās pie tevis brīdī, kad jutās nobijusies.
– Kāpēc tu tā saki?
– Tāpēc, ka viņa ir jutīga mazulīte. Viņa jūt, ka tev ir laba sirds.
Keitija savilka seju skeptiskā grimasē. – Varbūt viņa vienkārši bija nobijusies brāļa dēļ, un, kad tēvs aizskrēja, es biju vienīgā, kas tur atlika.
– Nenovērtē sevi par zemu. Kā jau teicu, viņa ir jutīga. – Džo turpināja iztaujāšanu. – Un kā jutās Alekss? Pēc tā visa?
– Viņš bija satraukts, taču visādi citādi likās tāds pats kā parasti.
– Vai esi ar viņu runājusi pēc tam?
Keitija nevērīgi paraustīja plecus. – Neko daudz. Viņš vienmēr izturas ļoti pieklājīgi, kad es ienāku veikalā, un viņš iepērk to, kas man vajadzīgs, bet tas arī viss.
– Viņam padodas tādas lietas, – Džo pārliecinoši noteica.
– Izklausās, it kā tu viņu labi pazītu.
Džo mazliet pašūpojās savā krēslā. – Man šķiet, ka tā arī ir.
Keitija gaidīja paskaidrojumus, taču Džo klusēja.
– Vai gribi par to parunāt? – Keitija nevainīgi apjautājās. – Tāpēc ka runāšana dažkārt palīdz, it īpaši, ja tu runā ar draugu.
Džo acis iemirdzējās. – Vai zini, man visu laiku bija aizdomas, ka tu esi daudz viltīgāka nekā izliecies. Tu pavērs manis pašas vārdus pret mani. Tev vajadzētu kaunēties.
Keitija pasmaidīja, taču neko neteica, kā to pirmīt bija darījusi Džo. Un pārsteidzošā kārtā tas iedarbojās.
– Īsti nezinu, cik daudz man vajadzētu stāstīt, – Džo piebilda, – taču varu tev pateikt, ka viņš ir krietns vīrs. Viņš pieder pie tiem vīriešiem, kuri uz galvošanu rīkosies tā, kā būs vispareizāk. To var redzēt arī pēc tā, cik ļoti viņš mīl savus bērnus.
Keitija uz brīdi saknieba lūpas. – Vai jūs agrāk satikāties? Izskatījās, ka Džo rūpīgi izvēlas vārdus. – Jā, taču droši vien ne tā, kā tu to iedomājies. Un skaidrības labad jāpiebilst, ka tas bija pirms ļoti ilga laika un ka viss ir mainījies.
Keitija īsti nezināja, ko domāt par šādu atbildi, taču negribēja uzstāt. – Starp citu, kāds ir tas stāsts? Pieņemu, ka viņš ir šķīries, pareizi?
– Tev vajadzētu pajautāt viņam pašam. – Man? Kāpēc lai es to viņam jautātu?
– Tāpēc, ka tu pajautāji man, – Džo noteica, saraukdama uzacis. – Un tas, protams, nozīmē, ka tu interesējies par viņu.
– Es neinteresējos par viņu.
– Tad kāpēc apjautājies par viņu?
Keitija pavīpsnāja. – Draudzenei tu esi pārlieku manipulatīva.
Džo paraustīja plecus. – Es tikai saku cilvēkiem to, ko viņi zina arī tāpat, tikai baidās to sev atzīt.
Keitija apdomāja viņas vārdus. – Skaidrības labad – es oficiāli atsaucu savu piedāvājumu palīdzēt tev nokrāsot māju.
– Tu jau teici, ka esi ar mieru.
– Zinu, taču es atsaucu savu piedāvājumu.
Džo iesmējās. – Labi, – viņa noteica. – Paklau, ko tu dari šovakar?
– Pēc brīža man ir jāiet uz darbu. Patiesībā man jāpošas.
– Kā būtu ar rītvakaru? Vai tu rīt strādā?
– Nē. Nedēļas nogale man ir brīva.
– Tad kā būtu, ja es atnestu pudeli vīna? Esmu pārliecināta, ka man to vajadzēs, un es patiešām negribu elpot krāsas izgarojumus ilgāk nekā nepieciešams. Vai tu esi ar mieru?
– Patiesībā tas izklausās jautri.
– Labi. – Džo iztrausās ārā no šūpuļkrēsla un piecēlās.
– Satikšanās sarunāta.
Piektā nodaļa
Sestdienas rīts atausa ar zilām debesīm, taču drīz sāka parādīties mākoņi. Tie bija pelēki un draudīgi, un tos dzenāja aizvien augošais vējš. Temperatūra sāka strauji kristies, un, kad Keitija izgāja no mājām, viņai nācās uzvilkt jaku. Veikals atradās apmēram divu jūdžu attālumā no mājas, kas prasīja aptuveni pusstundas gājienu, un Keitija zināja, ka jāpasteidzas, lai vētra viņu nepanāktu.
Viņa nonāca uz lielceļa brīdī, kad atskanēja pērkona dārdoņa. Keitija pielika soli, juzdama, kā gaiss visapkārt sabiezē. Garām pabrauca kravas auto, atstājot aiz sevis putekļu mākoni, un Keitija sāka iet pa smilšaino strēli. Gaiss smaržoja pēc sāls un okeāna. Virs galvas vanags ar sarkanu asti