Keitija pamāja. – Vienu vai divas reizes.
Džo izdzēra kafiju un nopūzdamās ielika krūzi izlietnē. – Labi, – viņa noteica, neizklausīdamās visai optimistiski noskaņota. – Pietiks vilkt garumā. Ja nesākšu tagad, es nemūžam netikšu līdz galam. Novēli man veiksmi.
– Lai veicas.
Džo viegli pamāja. – Priecājos ar tevi iepazīties, Keitij.
Pa virtuves logu Keitija redzēja, kā Džo sāk purināt pirmīt malā nolikto paklājiņu. Viņa likās pietiekoši draudzīga, taču Keitija nejutās droša, vai ir gatava samierināties ar kaimiņieni. Lai arī varētu būt patīkami pie kāda reizi pa reizei paciemoties, Keitija bija pieradusi pie vienatnes.
No otras puses, viņa zināja – dzīve mazpilsētā nozīmē, ka pašas uztieptā izolācija nevar ilgt mūžīgi. Viņai vajadzēja iet uz darbu un iepirkties, un rādīties pilsētā; daži no restorāna klientiem viņu jau tagad pazina. Turklāt Keitijai nācās atzīt, ka viņai bija paticis papļāpāt ar Džo. Nez kāda iemesla dēļ viņa sajuta, ka Džo slēpjas vairāk par to, kas bija saskatāms no ārpuses, kaut kas… uzticams, lai arī Keitija nespēja to izskaidrot. Viņa arī bija vientuļa sieviete, un tas neapšaubāmi bija pluss. Keitija negribēja iztēloties savu reakciju, ja kaimiņos būtu ievācies vīrietis, un iedomājās, kāpēc nekad nav pat apsvērusi šādu iespējamību.
Pie izlietnes viņa nomazgāja kafijas krūzes un tad nolika tās atpakaļ skapītī. Kustības bija tik pazīstamas – nolikt divas krūzītes pēc kafijas dzeršanas no rīta. Uz mirkli viņu apņēma atmiņas par dzīvi, kas bija palikusi pagātnē. Keitijas rokas sāka drebēt, un, sakrampējusi tās kopā, viņa vairākas reizes dziļi ievilka elpu, līdz tās beidzot nomierinājās. Pirms diviem mēnešiem viņa nebūtu spējusi to panākt; pat pirms divām nedēļām viņa nespēja izdarīt gandrīz neko, lai to izbeigtu. Keitija priecājās, ka šie satraukuma uzplūdi vairs nebija tik mokoši kā agrāk, taču reizē tas nozīmēja, ka viņa ir sākusi šeit iejusties, un tas likās biedējoši. Tāpēc ka iejušanās nozīmēja, ka viņa varētu kļūt neuzmanīga, un to nu nevarēja pieļaut.
Tik un tā Keitija jutās pateicīga par to, ka ir nonākusi Sautportā. Tā bija neliela vēsturiska pilsētiņa ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju un atradās Keipfēras upes deltā, tieši tur, kur upe saplūda ar kuģu ceļu. Pilsētiņā bija trotuāri un koki, kas sniedza ēnu, un ziedi, kas uzplauka smilšainajā augsnē. Luiziānas sūnas nokarājās no koku zariem, bet efejas apvija grubuļainos stumbrus. Keitija bija noskatījusies, kā bērni brauc ar divriteņiem un spēlē bumbu ielās, un apbrīnojusi daudzās baznīcas, pa vienai teju uz katra stūra. Cikāžu un varžu koris bija dzirdams vakaros, un Keitija kārtējo reizi nosprieda, ka šī vieta šķiet ideāla. Tā likās droša, it kā būtu viņu aicinājusi pie sevis no paša sākuma, solot patvērumu.
Keitija uzāva savas vienīgās kurpes – nobružātas Converse kedas. Kumode bija gandrīz tukša, un virtuvē nebija tikpat kā nekā ēdama, taču, izejot ārā no mājas saulē un dodoties uz veikalu, viņa klusībā nodomāja: te ir mājas. Ievilkusi nāsīs hiacinšu un svaigi pļautas zāles smaržu, Keitija apzinājās, ka nav jutusies tik laimīga jau gadiem ilgi.
Trešā nodaļa
Viņa mati bija nosirmojuši jau tad, kad pašam tikko apritēja divdesmit, un draugi par to reizumis viņu labsirdīgi izzoboja. Tās nebija lēnas pārmaiņas, pa dažiem matiem šur un tur, pakāpeniski radot sirmuma efektu. Gluži pretēji – janvārī viņam vēl bija melni mati, bet nākamā gada janvārī neviens pats vairs nebija melns. Abus viņa vecākos brāļus šis liktenis nebija skāris, lai gan pāris pēdējo gadu laikā viņiem arī bija parādījies sirmums vaigubārdā. Ne viņa māte, ne tēvs nespēja to izskaidrot; cik viņi zināja, Alekss Vītlijs bija izņēmums abās ģimenēs.
Savādā kārtā viņu pašu tas nesatrauca. Armijas laikā Aleksam radās aizdomas, ka tas bija sekmējis karjeru. Viņš dienēja kriminālmeklēšanas nodaļā jeb KMN, kas bija izvietota Vācijā un Gruzijā, un desmit gadus bija izmeklējis militārus noziegumus, sākot ar karavīru došanos brīvsolī un beidzot ar laupīšanām, ģimenes skandāliem, izvarošanām un pat slepkavībām. Regulāri saņēmis paaugstinājumus, viņš visbeidzot atvaļinājās majora pakāpē trīsdesmit divu gadu vecumā. Pielicis punktu armijnieka karjerai, Alekss bija pārcēlies uz Sautportu, savas sievas dzimto pilsētu. Viņš bija nesen apprecējies, un sieva gaidīja pirmo bērnu. Lai gan Alekss grasījās pieteikties darbā tiesībsargājošajās struktūrās, sievastēvs piedāvāja viņam pārdot savu ģimenes uzņēmumu.
Tas bija vecmodīgs lauku veikals ar baltu dēļu apšuvumu, ziliem aizvirtņiem, slīpu verandas jumtu un soliņu pie ieejas: tāda tipa veikals, kuru ziedu laiki bija palikuši senā pagātnē un kuri lielākoties bija izzuduši. Dzīvojamā daļa atradās otrajā stāvā. Pamatīga magnolija apēnoja vienu ēkas daļu, un iepretī auga ozols. Tikai pusi no autostāvvietas klāja asfalts, otra bija grantēta, taču stāvvieta reti kad bija tukša. Aleksa sievastēvs bija sācis strādāt veikalā vēl pirms Karlijas dzimšanas, kad apkārt pletās tikai lauksaimniecībā izmantojamas platības. Tomēr viņa sievastēvs lepojās ar to, ka ir cilvēku pazinējs, un vēlējās iepirkt visu, kas viņiem varētu būt vajadzīgs, kā rezultātā veikals bija pārblīvēts ar visdažādākajām mantām. Alekss domāja tāpat un lielā mērā vadīja veikalu tādā pašā vīzē. Piecās vai sešās ejās bija izkārtoti pārtikas produkti un tualetes piederumi, saldējamās vitrīnas veikala dziļumā bija pilnas ar visu iespējamo, no zeltera un ūdens līdz alum un vīnam, un, tāpat kā ikvienā lauku veikalā, tur bija plaukti ar čipsiem, konfektēm un ātrajām uzkodām, kuras cilvēki pieķēra klāt, stāvēdami rindā pie kases. Taču ar to līdzība izbeidzās. Plauktos bija atrodami arī izmeklēti makšķerēšanas piederumi, svaiga ēsma un grils, par ko atbildēja Rodžers Tompsons, kurš agrāk bija strādājis Volstrītā un pārcēlies uz Sautportu vienkāršākas dzīves meklējumos. Piedāvājumā bija grilēti burgeri, sviestmaizes un hotdogi, kā arī iespēja apsēsties. Tur varēja iznomāt diskus ar kinofilmām, iegādāties dažādu veidu munīciju, lietusmēteļus un lietussargus, kā arī nelielu bestselleru un klasikas romānu kolekciju. Veikalā pārdeva šķiltavas, ventilatoru siksnas un gāzes balonus, un Alekss varēja pagatavot atslēgu dublikātus, izmantojot automātu, kas bija novietots dibenistabā. Viņam bija trīs degvielas sūkņi un vēl viens sūknis piestātnē laivām, kurām vajadzēja uzpildīties, un šī bija vienīgā vieta, kur to varēja izdarīt, ja neskaita jūras ostu. Netālu no kases atradās plaukti ar marinētiem dārzeņiem diļļu mērcē, zemesriekstiem un grozi ar svaigiem dārzeņiem. Pārsteidzošā kārtā nebija nemaz tik grūti tikt galā ar inventarizāciju. Dažas preces bija jāatjauno regulāri, citas ne. Tāpat kā sievastēvam, Aleksam piemita visai laba izpratne par to, kas cilvēkiem vajadzīgs, tiklīdz viņi ienāca veikalā. Viņš allaž ievēroja un atminējās sīkumus, kurus pārējie palaida garām neievērotus, un šī īpašība viņam bija ārkārtīgi palīdzējusi kriminālmeklēšanas nodaļā pavadītajos gados. Tagad Alekss mūžīgi noņēmās ar piegādātajām precēm, cenzdamies piemēroties pircēju mainīgajai gaumei.
Nekad mūžā viņš nebija varējis iztēloties, ka darīs ko tādu, taču tas bija labs lēmums – kaut vai tāpēc, ka ļāva uzmanīt bērnus. Džošs gāja skolā, bet Kristenai līdz rudenim vajadzēja dzīvot mājās, un meita pavadīja laiku kopā ar Aleksu veikalā. Aiz kases viņš bija ierīkojis rotaļu laukumiņu, kur viņa gudrā un runīgā meita, šķiet, jutās vislabāk. Lai arī Kristenai bija tikai pieci gadi, viņa prata apieties ar kasi un izdot atlikumu, izmantojot soliņu, lai aizsniegtu pogas. Aleksam allaž patika svešinieku sejas izteiksme, redzot, kā viņa ar to darbojas.
Un tomēr tā meitai nebija ideāla bērnība, lai arī viņa citu nepazina. Ja Alekss gribēja būt pavisam godīgs, viņam nācās atzīt,