Lai atbildētu uz šo jautājumu, man jāpaskaidro, ka viņi piedalījās reliģiskas kongregācijas dibināšanā un iesniedza pirmo Statūtu nolikumu monsinjoriem Pironio, Saspem un Serram. Man joprojām ir viņu dotā kopija. Jezuītu ģenerālpriekšnieks, tolaik tēvs Arrupe, paskaidroja, ka viņiem jāizvēlas starp kopienu, kur viņi dzīvo, un Jēzus sadraudzību, un pavēlēja mainīt kopienas. Tā kā projektu nevarēja uzsākt un grupa izklīda, viņi tika lūgti pamest sadraudzību. Tas bija garš, vairāk nekā gadu ilgs iekšējs process. Es tikai veicināju viņu pārcelšanu. (..) Ņemot vērā baumas par gaidāmo apvērsumu, es lūdzu viņus būt ļoti uzmanīgiem. Atceros, ka piedāvāju nepieciešamības gadījumā dot viņiem pajumti provinces sadraudzības namā.36
Atbildot uz sarežģīto jautājumu par jezuītu nolaupīšanu, Horhe Mario Bergoljo vispirms cenšas skaidri aprakstīt situāciju, kurā nonākuši abi priesteri, un dažādās iespējas, kuras viņiem tika dotas pirms aiziešanas no sadraudzības. Abi jezuīti noraidīja tās, dodot priekšroku riskam, nevis savu draudzes locekļu pamešanai, lai gan beigu beigās tas viņiem maksāja dzīvību. Bergoljo vismaz divas reizes aizbilda par viņiem pēc tam, kad viņi pazuda: vispirms Videlam un pēc tam Maseram. Bergoljo skaidrojis:
[Jorio un Jāličs (Halikss)] dzīvoja tā sauktajā Rivadavijas rajonā Lejasfloresā. Es nekad neesmu ticējis, ka viņi bija iesaistīti “graujošās darbībās”, kā apgalvoja viņu vajātāji. Tā noteikti nebija, taču viņi uzturēja ciešus sakarus ar dažiem graustu rajonu priesteriem, tādēļ kļuva par huntas raganu medību upuriem. Jorio un Jāličs (Halikss) tika nolaupīti dienā, kad viņu rajonā tika veikta tīrīšana. (..) Par laimi, drīz vien viņus atbrīvoja, jo, pirmkārt, pret viņiem nevarēja izvirzīt nekādas apsūdzības un, otrkārt, mēs steigšus iejaucāmies. Es sāku rīkoties jau tajā pašā vakarā, kad uzzināju par viņu nolaupīšanu. 37
Daži ir apsūdzējuši Horhi Mario Bergoljo režīma ideoloģijas atbalstīšanā un priesteru nolaupīšanas sankcionēšanā, jo viņš pasludināja, ka Jēzus sadraudzība abus jezuītus vairs nesargā, taču Bergoljo allaž ir noraidījis šos pārmetumus. Buenosairesas krimināltiesas tiesnese Alisija Oliveira ir apstiprinājusi Bergoljo centienus palīdzēt tiem, kurus nolaupīja režīms. Viņa apliecināja, ka tolaik Bergoljo ieradies pie viņas kādā lietā, lai aizstāvētu apcietinātu cilvēku:
Es atceros, ka Bergoljo ieradās pie manis kāda cilvēka lietā 1974. vai 1975. gadā. Mēs sākām runāties un atradām kopīgu valodu. (..) Kādā no mūsu sarunām mēs spriedām par iespējamo apvērsumu. Viņš bija jezuītu provinces priekšnieks un noteikti daudz informētāks par mani. (..) Bergoljo bija ļoti uztraucies par to, kas varētu notikt. Zinot, ka esmu saistīta ar cilvēktiesībām, viņš baidījās par manu dzīvību un pat ieteica, lai kādu laiku padzīvoju Lielajā kolēģijā. Es šo piedāvājumu nepieņēmu un atbildēju ar šausmīgu neizdevušos joku (ņemot vērā visu, kas vēlāk notika mūsu valstī): “Lai mani drīzāk nolaupa militāristi, bet es nedzīvošu kopā ar priesteriem!” 38
Argentīnietis Adolfo Peress Eskivels, Nobela miera prēmijas ieguvējs, BBC televīzijas intervijā kategoriski noraidīja apsūdzības pret pāvestu. “Daži bīskapi sadarbojās ar Argentīnas diktatūru, turpretī Bergoljo ne.”39 Pierādījumi šķiet pārliecinoši. Arī daudzi citi ir apgalvojuši, ka diktatūras laikā Bergoljo aizstāvējis viņus.
Kad mediji sacēla ažiotāžu par Bergoljo sadarbību ar Videlu, viens no nolaupītajiem jezuītiem, tēvs Francis Jāličs (Fransisko Halikss), paziņoja: “Lūk, fakti. Par mani un Orlando Jorio varas iestādēm neziņoja tēvs Bergoljo.”40
20. gadsimta 70. gadu militāro režīmu Argentīnā raksturo visaptveroša vardarbība un destrukcija, ko cilvēki var pastrādāt pat reliģijas vārdā. Bergoljo nosoda šo izplatīto ideju par nogalināšanu reliģijas vārdā: “Nogalināšana Dieva vārdā ir zaimošana.”41
Ceturtā nodaļa
Pazemīgā vīra augošā atbildības nasta
“Dievs raksta manas dzīves bestselleru.” 42
Horhe Mario Bergoljo nelīdzinājās priesterim, kurš varētu taisīt žilbinošu garīdznieka karjeru. Seminārā viņš iestājās divdesmit viena gada vecumā un par jezuītu provinces priekšnieku kļuva apmēram četrdesmit gadu vecumā. Līdz relatīvi nesenam laikam jezuīti pakļāvās noteikumiem, ko izdevis viņu dibinātājs Svētais Ignācijs Lojola. Proti, nekļūt par bīskapiem, arhibīskapiem un kardināliem. Iestājoties jezuītu ordenī, cilvēks apzinās, ka augstākais iespējamais postenis ir Jēzus sadraudzības ģenerālpriekšnieks. Tas, protams, ir nozīmīgs, jo sadraudzībai vēstures gaitā bijusi liela ietekme Romā, tomēr ambiciozāki garīdznieki parasti meklē citus, vieglākus ceļus.
Horhes Mario karjera garīdzniecībā turpinājās vienlīdz ar izglītošanos 20. gadsimta 80. gados. № 1980. līdz 11986. gadam viņš bija Colegio Máximo de San José un Facultades de Filosofía y Teología (Lielās kolēģijas un Filozofijas un Teoloģijas skolu) rektors un vienlaikus turpināja kalpot par priesteri Patriarha Svētā Jāzepa draudzē Sanmigelas diecēzē. 1986. gadā Bergoljo pameta savu iemīļoto Argentīnu, lai Vācijā pabeigtu doktora disertāciju.
Pēc atgriešanās dzimtenē viņš tika nosūtīts uz Colegio del Salvador (Glābēja kolēģiju) un vēlāk uz Jēzus sadraudzības draudzi Argentīnas pilsētā Kordovā.
Bergoljo bija pieticīgs vīrs un godprātīgi veica savu darbu Kordovā, neko negaidot pretī. Tikpat pieticīgi viņš piecdesmit piecu gadu vecumā pieņēma iecelšanu bīskapa kārtā. Viņa darbu skolās un Kordovas draudzē, kā arī rakstura īpašības un vienkāršību novērtēja Buenosairesas arhibīskaps, tolaik kardināls Antonio Kvarračīno, kurš nolēma iecelt Bergoljo par vienu no saviem palīgiem.
Palīgbīskaps un arhibīskapa amata kandidāts
Vienu gadu nokalpojis arhibīskapam Buenosairesā, Bergoljo kļuva par viņa galveno palīgu, nostiprinot savu palīgbīskapa un nākamā arhibīskapa pozīciju. Kvarračīno iecēla viņu par ģenerālvikāru.
Arhibīskapam Antonio Kvarračīno ir itāliešu izcelsme, gluži tāpat kā Bergoljo, un abiem arī karjeras ceļš ir līdzīgs. Viņu par priesteri ordinēja divdesmit divu gadu vecumā, un viņš ir veltījis savu dzīvi pasniedzēja amatam – vispirms strādāja Mersedesas diecēzes seminārā un vēlāk bija teoloģijas profesors Argentīnas Katoliskajā universitātē.
1962. gadā pāvests Jānis XXIII iecēla Antonio Kvarračīno par Aveljanedas bīskapu. Tolaik viņš bija pievienojies Trešās pasaules priesteru protesta kustībām, bet vēlāk ieņēma ne tik progresīvu pozīciju.
Pāvests Jānis Pāvils II nolika Kvarračīno pie Argentīnas katoliskās baznīcas vadības grožiem, vispirms pārceļot viņu uz Laplatas arhidiecēzi un pēc tam, 1990. gadā, uz Buenosairesas arhidiecēzi. 1990. gadā Antonio Kvarračīno tika ievēlēts par Argentīnas Bīskapu konferences prezidentu un 1991. gadā iecelts par kardinālu. Viņš bija viens no pirmajiem arhibīskapiem, kas dibināja draudzīgas attiecības