Francisks. Lūgšanu spēks. Mario Eskovars

ģimenē bija jaunākais dēls, kuram bija jāizvēlas starp militāru karjeru un kalpošanu Dievam. Kad Kastīlijas grāfs Huans Velaskess de Kveljars piedāvāja pieņemt vienu no šīs ģimenes dēliem par savu protežē, tēvs izvēlējās sūtīt jaunāko.

      Vienpadsmit gadu Injigo pavadīja Arevalo pilsētā, palaikam kopā ar savu mentoru aizbraukdams uz Valjadolidu. 1517. gadā, proti, gadu pēc karaļa Ferdinanda II Katoļa nāves, Velaskess krita nežēlastībā un drīz vien nomira. Viņa atraitne nosūtīja Injigo pie Naheras hercoga Antonio Manrikes de Laras, kurš tobrīd bija arī Navarras vicekaralis.

      Navarrā Injigo izcēlās ar savu drosmi un apņēmību, it īpaši Guerra de las Comunidades de Castilla (Kastīlijas pilsētu dumpja) laikā un konfliktos, kas izraisījās Gipuskojas teritorijā. Un viens notikums radikāli mainīja viņa dzīvi. Franču un navarriešu apvienotais karaspēks iebruka 1521. gadā, lai atgūtu Navarru. Injigo pret iebrucējiem cīnījās Pamplonas pilī. Kaujas karstumā viņa kājas savainoja lielgabala lode, un tādēļ viņš bija spiests atgriezties mājās. Šīs piespiedu atpūtas periodā jauneklis sāka lasīt, un tas neizdzēšami mainīja viņa dzīvi.

      Viņš izlasīja arī Saksijas Ludolfa sarakstīto Vita Christi (“Kristus dzīve”), kā arī Džakomo da Voradžinas darbu Legenda aurea (“Zelta leģenda”) un citus svēto dzīvesstāstus. Injigo no tipiska bravūrīga karavīra, kurš mīl uzdzīvot, pārvērtās par dievbijīgu vīru, kas meklē svētumu. Autobiogrāfijā viņš rakstījis:

      Viņš guva ne mazums garīgas gaismas no dievbijīgo grāmatu lasīšanas un sāka daudz nopietnāk domāt par savu pagātni un to, cik dziļai jābūt nožēlošanai, lai izpirktu savus grēkus. Starp citām domām viņam prātā ienāca arī alkas atdarināt svētos vīrus; gala lēmums bija skaidrs solījums, ka ar dievišķu labvēlību viņš var izdarīt to pašu, ko darījuši svētie vīri. Pēc ievainojumu sadziedēšanas viņam bija vēlēšanās doties svētceļojumā uz Jeruzalemi. Viņš regulāri gavēja un šaustīja sevi ar pletni, lai apmierinātu gandares vēlmi, kas vadīja ar Dieva garu pildītu dvēseli. 47

      Jaunais Injigo militārismu un misticismu apvienoja un izveidoja Jēzus sadraudzību. Sākumā viņš nekavējoties vēlējās doties uz Svēto Zemi, tomēr krietnus desmit mēnešus pavadīja Manresas pilsētā Spānijā, palīdzot darbā dažām dievbijīgām sievietēm. Viņš dzīvoja alā, meditēja un gavēja. Šī pieredze ļāva ieskicēt pirmo versiju “Garīgajiem vingrinājumiem”, kas kļūs par viņa darbības mugurkaulu. Pēdējo grāmatu publicēs tikai pēc vairāk nekā divdesmit sešiem gadiem, proti, 1548. gadā.

      Beigu beigās Injigo nolēma vispirms apmeklēt Romu un tikai tad Jeruzalemi. Pēc neilgas uzturēšanās Svētajā Zemē viņš atgriezās Ibērijas pussalā, kur 1526. un 1527. gadā studēja teoloģiju Alkalas de Enaresas universitātē. Tomēr Inkvizīcijas slepenpolicija turēja viņu aizdomās par pašizziņas un introspekcijas sludināšanu, tādēļ Injigo bija spiests bēgt uz Salamanku, bet arī šo pilsētu nācās pamest drīz pēc ierašanās.

      1528. gadā Injigo ieradās Parīzē, kur satikās ar citiem spāņiem, kas atbalstīja viņa reliģiskos centienus un pievienojās viņam. Šie pirmie jezuīti studēja tajās pašās auditorijās, kur Žans Kalvins, un pēc dažiem gadiem kļuva par šī francūža mācības apguvējiem.