Pāvesta Franciska vārdi vienā no viņa pirmajiem paziņojumiem pēc stāšanās augstajā amatā ir visnotaļ tieši:
Šie vārdi atnāca pie manis: “Nabagi, nabagi.” Tad uzreiz saistībā ar nabagiem es atminējos Asīzes Francisku. Tad es domāju par kariem, kamēr balsojums turpinājās un tika nosauktas visas balsis. Francisks ir miera cilvēks. Un šādi manā sirdī radās vārds. 9
Pirmā daļa
Pavasara diena, kas mainīja manu dzīvi
Pirmā nodaļa
Viņa atmiņu valoda
Itāliešu imigrantu ģimene
Kad es biju gadu un vienu mēnesi vecs, mana māte dzemdēja man brāli; kopā mēs bijām pieci bērni. Vecvecāki dzīvoja netālu, un vecmāmiņa, lai palīdzētu manai mātei, katru rītu nāca man pakaļ, veda uz savu māju un pēcpusdienā veda atpakaļ. Cits ar citu viņi runāja pjemontiešu valodā, un es to iemācījos. Protams, viņi mīlēja visus manus brāļus un māsas, bet man bija tā privilēģija apgūt viņu atmiņu valodu. 10
Stāsts sākās 1934. gadā Svētā Antonija Saliešu lūgšanu kapelā Almagro rajonā Buenosairesā. Itāliešu izcelsmes jauneklis Mario Hosē Bergoljo mises laikā slepeni saskatījās ar itāliešu izcelsmes meiteni Reginu Mariju Sivori. Pēc gada viņi apprecējās un dibināja ģimeni, kurā vēlāk parādīsies pieci bērni, un vecākais no tiem būs nākamais pāvests Francisks.
Mario Hosē Bergoljo nāca no turīgas Pjemontas ģimenes Itālijā. Viņa tēvam piederēja konfekšu veikals Portakomaro komūnā Ziemeļitālijā. Eiropa joprojām centās atgūties no Pirmā pasaules kara, un pasaulei grasījās uzbrukt postoša ekonomiskā krīze.
1928. gada beigās Bergoljo ģimene kāpa uz kuģa Giulio Cesare un karstā 1929. gada janvāra dienā beidzot ieraudzīja Buenosairesas ostu. Pāvesta Franciska vectēvs cerēja apvienoties ar saviem trim brāļiem, kas jau kopš 1922. gada vadīja ceļu būves uzņēmumu Paranā.
Sākums Argentīnā bija ļoti daudzsološs. Ģimene apmetās Bergoljo pilī, greznā četrstāvu rezidencē ar vienīgo liftu visā pilsētā. Imigranti aizņēma vienu stāvu un iesaistījās ģimenes biznesā.
1929. gada krīze pārtikušo Argentīnu neķēra uzreiz, tomēr 1932. gadā Bergoljo nācās pārdot ģimenes namu. Viens no brāļiem devās laimes meklējumos uz Brazīliju, otrs mira no vēža, turpretī Franciska vectēvs mēģināja noturēties virs ūdens un viņa dēls bija gatavs uzņemties jebkuru darbu. Beidzot viņam paveicās jaunā biznesā – viņš kļuva par grāmatvedi kādā kompānijā.
Mierīga dzīve
Horhe Mario Bergoljo piedzima 1936. gadā, kad šķita, ka pasaule jau pamazām ir atguvusies no Lielās depresijas. Viņš nepiedzīvoja krīzes gadus, taču uz starptautiskās skatuves parādījās jauns rēgs – nacisms.
Viņa ģimene bija pieticīga, un ar lielām grūtībām tai nenācās sastapties. Pāvesta vecmāmiņa, par kuru viņš saglabājis sirsnīgas atmiņas, uzturēja pjemontiešu garu arī mazdēlā, saistot viņu ar itāliešu saknēm. Tēvs veda bērnus skatīties, kā viņš spēlē basketbolu San Lorenzo klubā. Vecāki spēlēja kārtis ar bērniem, un māte rosināja interesi par operu. Sestdienu pēcpusdienās viņi visi klausījās sabiedrisko radio – Regina aizmirsās mūzikā, un bērni to vēroja gluži kā transā.
Pāvesta tēvs prata gatavot maltītes. Piektā bērna dzemdībās radās komplikācijas, un Regina cieta no paralīzes, tādēļ Mario Hosē nācās rosīties virtuvē. Sieva deva norādījumus par to, kā vārāmi iemīļotie itāliešu gardumi, un bērni nevilšus pievērsa uzmanību receptēm, tādējādi iemācoties uztaisīt dažus ēdienus. Dzīvodams Sv. Jāzepa Lielajā kolēģijā Sanmigelā, Horhe Mario katru svētdienu gatavoja studentiem.
Lai gan Bergoljo ģimene dzīvoja ērtu dzīvi bez ekonomiskām grūtībām, Mario Hosē nosprieda, ka vecākajam dēlam labāk iemācīties novērtēt smagu darbu un ziedošanos. Kad Horhe Mario pabeidza pamatskolu, tēvs mudināja viņu atrast darbu. Pāvests Francisks atceras tēva vārdus: “Redzi, tev pienācis laiks mācīties vidusskolā, tātad jāsāk strādāt. Es tev piemeklēšu kādu nodarbošanos.”11
Tēva ieteikums izraisīja pārsteigumu. Ģimene nevarēja atļauties tādu greznību kā automobilis īpašumā un laiskošanās atvaļinājumā, taču apstākļi nebija tik spiedīgi, lai sūtītu dēlu peļņā. Horhe Mario vairākus gadus uzkopa birojus, kur tēvs strādāja par grāmatvedi, un trešajā vidusskolas gadā uzņēmās administratīvus pienākumus. Ceturtajā gadā viņš no septiņiem rītā līdz vieniem strādāja birojā, tad steidzās uz arodskolu, pa ceļam kaut ko apēzdams, vēl piedalījās laboratorijas darbā un mājās atgriezās tikai astoņos vakarā.
Pieredze nostiprināja jaunekli. Jau kļuvis par kardinālu, viņš stāstīja, ko apguvis šajos gados: “Esmu pateicīgs tēvam, kurš piespieda mani strādāt. Darbs noteikti uzlaboja manu raksturu un dzīvi. Īpaši laboratorijā es iemācījos, ko labu un ko sliktu nes cilvēka pūliņi.”12
Argentīniešu jaunietis saprata darba vērtību un apguva darba ētikas principus, kas gadu gaitā nav mainījušies. Par to pāvests Francisks piebildis:
Cieņu un godu nenodrošina ne mantojums, ne audzināšana ģimenē, ne izglītība. To dod tikai darbs. Mēs ēdam to, ko esam nopelnījuši; un uzturam ģimeni ar to, ko esam nopelnījuši. Nav svarīgi, cik tas ir daudz vai maz. Ja tas ir daudz, jo labāk. Mums var piederēt vesela bagātība, bet – ja nestrādājam, mēs zaudējam godu un cieņu. 13
Draugi un skolasbiedri Floresas rajonā Buenosairesā atceras viņa pusaudža gadus. Amalija, viņa bērnības draudzene un, iespējams, pirmā mīlestība divpadsmit vai trīspadsmit gadu vecumā, vairākiem žurnālistiem ir pastāstījusi, ka jaunais Horhe Mario ieradies lūgt viņas roku.14 Pielūdzējs apgalvojis, ka kļūs par mācītāju, ja viņa nepiekritīs laulībai.
Susana Burela bija viena no Horhes Mario kaimiņienēm un izstāstīja ziņu aģentūrai EFE, ka viņš bijis “centīgs un ziņkārības pilns. Audzināts krietnā namā, un tas ir pats galvenais; ģimene ir ļoti svarīga”.15
Netālu no Pedro Antonio Servinjo vārdā nosauktās vidusskolas, kur Horhe Mario mācījās un kļuva par paraugstudentu, atrodas Svētās Frančeskas Ksavjeras Kabrīni draudzes baznīca. Tajā pāvests noturēja savu pirmo dievkalpojumu, kad kļuva par reģionālo vikāru Floresas rajonā.
Pāvesta Franciska agrīnā dzīve bija relatīvi mierīga un vienkārša, gluži tāpat kā citiem Buenosairesas pusaudžiem 20. gadsimta 50. gados. Pasaule lēnām atguvās no Otrā pasaules kara, taču pie apvāršņa jau vīdēja Aukstais karš. Pārtikušo Argentīnu vadīja Huans Domingo Perons, un valsts Otrā pasaules kara apstākļos atjaunoja savu rūpniecību un tirdzniecību. Buenosairesas pilsēta izauga vēl lielāka un skaistāka un ieguva nosaukumu Lielā Buenosairesa. Bet kāds nemiera mākts jauneklis klīda pa pilsētas ielām, un viņa sirds vai lūza, nespējot izvēlēties starp meiteni un aicinājumu kļūt par priesteri. Toreiz viņš vēl nezināja, ka pieņems lēmumu, kas mainīs viņa nākotnes plānus un ierakstīs viņa vārdu vēsturē.
Otrā nodaļa
Pavasara diena
Paaicinājums