Īsi aprunājies ar priesteri, jauneklis nonāca pie secinājuma, kas radikāli mainīja viņa dzīvi. Lēmums kļūt par priesteri nebija viegls. Tas nozīmēja, ka jāatmet iepriekšējā dzīve un jāatsakās no sapņa dibināt ģimeni. Horhe Mario Bergoljo tolaik bija tikai sešpadsmit gadu vecs, un viņam bija mīļotā draudzene. Nākotne likās daudzsološa, un viņš varēja kļūt par cienījamu katoli arī bez stāšanās priestera kārtā. Taču tajā spilgtajā pavasara pēcpusdienā Horhe Mario piedzīvoja to, ko pats dēvē par garīgo aicinājumu: “Dievs ir tas, kurš pirmais tiecas pēc tevis. Tu meklē viņu, bet viņš pirmais tevi atrod. Tu gribi viņu atrast, bet viņš jau ir atradis tevi.”17
Pāvests Francisks itin bieži atsaucas uz šo negaidīto tikšanos ar Dievu. Grāmatā, kas uzrakstīta kopā ar Avraamu Skorku, pāvests par reliģisko paaicinājumu saka: “Viss notiek pēc Dieva aicinājuma, pamudinājuma, pieskāriena.”18
Drīz pēc svarīgā lēmuma pieņemšanas Horhe Mario Bergoljo sarāva attiecības ar draudzeni. Viņš zināja, ka Dievs sauc viņu garīdzniecībā un ka viņa dzīvei jāmainās, taču gribēja būt pilnīgi pārliecināts, tādēļ nesteidzās ar iestāšanos seminārā.
Izstāstījis vecākiem par saviem jaunajiem plāniem, viņš bija pārsteigts par tēva bezierunu atbalstu, turpretī māte nepiekrita šādam solim, jo gribēja, lai Horhe Mario iegūst grādu, turklāt nevēlējās zaudēt vecāko dēlu uz visiem laikiem. Vecmāmiņa bija daudz saprotošāka. Pāvests atceras viņas vārdus: “Ja Dievs aicina tevi, ej ar mūsu svētību. (..) Lūdzu, nekad neaizmirsti, ka šī nama durvis vienmēr ir atvērtas un neviens tev neko nepārmetīs, ja izlemsi atgriezties.”19
Vecmāmiņa bija gudrības paraugs. Viņas padoms palīdzēja jaunajam garīdzniekam izkopt spējas atbalstīt un uzklausīt cilvēkus, kas meklēja viņa palīdzību brīdī, kad jāpieņem ļoti svarīgi lēmumi.
Pirms iestāšanās seminārā Bergoljo pabeidza studijas un praksi laboratorijā. Par veltīšanos garīgajai dzīvei viņš apkārtējiem nebilda ne vārda un nodevās klusām pārdomām. Palēnām viņš atkāpās, alka pēc mērķtiecīgas vientulības, kas palīdzētu nostiprināt apņemšanos.
Četri gadi pirms iestāšanās seminārā bija lielu refleksiju laiks. Šajā periodā noformējās viņa politiskā pārliecība, un viņš apguva noteiktas kultūras jomas, kuras viņu ārkārtīgi interesēja. Beidzot spēris nākamo soli, Horhe Mario jau bija izbaudījis, kāda ir dzīve ārpus reliģiskajiem rituāliem, un zināja, ar ko salīdzināt dzīvi katoliskās baznīcas klēpī. Nav gan pierādījumu šādiem apgalvojumiem, taču daži ir pārliecināti, ka šajā laikā Horhe Mario Bergoljo flirtēja ar politiku un bija aktīvists peronistu jaunatnes kustībā, kas daudzējādā ziņā ir ļoti līdzīga Itālijas fašistu jaunatnes organizācijām.
Lēmums
Divdesmit viena gada vecumā Bergoljo iestājās seminārā un izvēlējās Jezuītu ordeni. Viņš tika uzņemts Buenosairesas arhibīskapijas seminārā, bet drīz vien pārgāja uz Jēzus sadraudzības semināru.
Šīs grāmatas otrajā daļā par Jēzus sadraudzību mēs diskutēsim dziļāk, bet šeit būtu lietderīgi pieminēt neticamo ietekmi un prestižu, kādu Jēzus sadraudzība ir iekarojusi Latīņamerikā. Tie bija Svētā Ignācija Lojolas sekotāji, kas kalpoja kā pāvesta armija, lai apturētu protestantu reformāciju Eiropā, un kā milzīgs evaņģelizācijas spēks Āzijā un abos Amerikas kontinentos. Šī nelielā priesteru grupa izmantoja savus slavenos garīgos vingrinājumus, lai iegūtu personīgo garīgo pieredzi un tādējādi satiktos ar Dievu, un kļuva par kultūras eliti un pāvesta avangardu. Pāvestam viņi allaž sekoja absolūtā paklausībā.
Horhe Mario Bergoljo atzīst, ka visvairāk Jēzus sadraudzībai viņu piesaistījusi disciplīna, ko tā prasījusi no saviem biedriem:
Godīgi sakot, man nebija ne jausmas, kurp doties. Bet reliģiskais paaicinājums likās nepārprotams. Beigu beigās (..) es pievienojos Jēzus sadraudzībai, kur mani saistīja spēks, ar kādu tā virza uz priekšu baznīcu, ja runājam militāros terminos, un kas pieaug caur paklausību un disciplīnu. Un tādēļ tā ir orientēta uz misionāru darbu. Pēc kāda laika es vēlējos doties misijā uz Japānu, kur jezuīti jau ārkārtīgi sen veic ļoti svarīgu darbu. Diemžēl kopš jaunības man ir nopietnas veselības problēmas, un to dēļ man neatļāva braukt. Daži cilvēki būtu no manis atbrīvojušies, ja es tiktu nosūtīts uz turieni, vai ne? 20
Pirmie gadi seminārā jaunajam Horhem Mario bija grūti. Sākumā māte nepalīdzēja, vēlāk gan samierinājās ar dēla paaicinājumu, taču atbalstīja tikai netieši. Tomēr, kad Horhe Mario tika ordinēts par priesteri, viņa piedalījās svinīgajā pasākumā un ceremonijas beigās nokrita ceļos, lai lūgtu viņa svētību.
Bet Dieva aicinājums, kā Horhe Mario Bergoljo stāsta žurnālistam Serhio Ruvinam, bija nenovēršams:
Reliģiskais paaicinājums ir Dieva aicinājums sirdij, kas to apzināti vai neapzināti gaida. Es vienmēr jūtos pārsteigts, kad breviārā lasu, ka Jēzus palūkojies uz Mateju ar izteiksmi, kura tulkojumā varētu nozīmēt “žēlsirdīga” vai “izraugoša”. Tieši tā es jutos, kad atskārtu, ka Dievs lūkojas uz mani tās grēksūdzes laikā. Un tieši tā viņš vienmēr mudina mani skatīties uz citiem: ar lielu žēlsirdību paužot viņiem, ka es izraugos viņus Dievam. Nevienu neatraidot, jo visi ir izredzēti mīlēt Dievu. “Žēlsirdība” un “viņa izraudzīšanās” bija mana tēma, kad tiku iesvētīts par bīskapu, un ir galvenā manai reliģiskajai pieredzei. 21
Viena no pāvesta Franciska idejām par Dieva paaicinājumu nāk no Jeremijas pravietojumiem un viņa vīzijas par mandeļkoka zaru, kas pavasarī uzplaukst pirmais (Jer. 1:11). Cita nāk no apustuļa Jāņa parafrāzes: “Iesākumā Dievs mīlēja mūs; mīlestība ir tā, ka iesākumā Dievs mīlēja mūs.”22
Lai atrastu Dievu, mums jāapstājas un jāieklausās. Cita ceļa nav. Pāvests Francisks pie savas Dieva izpratnes nonāca, kad meklēja patvērumu un mieru. Viņam lūgšana nav tikai veids, kā izkaulēt kaut ko no Dieva. Lūgšana pirmām kārtām ir padevības forma. Kad mēs pieņemam mūsu bezspēcību, mūsu dzīvē ienāk Dievs.
Izglītība
Horhe Mario Bergoljo allaž augstu vērtējis to, ka varējis apgūt zināšanas. Viņa izglītība ir vispusīga, un viņš zināmā mērā ir gan zinātnieks, gan rakstnieks.
Viņš ir bijis gan students, gan stingrs profesors.
Garīgās karjeras sākumā Bergoljo tika dota smaga mācība, varbūt vissmagākā viņa mūžā, proti, sāpes. Bailēs no nāves, kas mocīja ilgās, nežēlīgās slimības un briesmīgo drudžu laikā, viņš stipri pieķērās mātei un izmisis vaicāja, kas īsti notiek. Ārsts diemžēl nespēja nosaukt diagnozi, tādēļ māte nevarēja atbildēt uz dēla bažīgajiem jautājumiem.
Sastapušies ar sāpēm, mēs nemitīgi prasām: “Kāpēc? Kāpēc es tā ciešu? Kāpēc man jāmirst? Kāpēc tik briesmīgās mokās jāmirst cilvēkiem, kurus es mīlu?” Mēs gribam zināt iemeslu mūsu ciešanām. Bet tā vien šķiet, ka Dievs mazāk koncentrējas uz “kāpēc” un vairāk interesējas par mūsu reakciju uz sāpēm.
Horhe Mario cieta stipras, neizturamas sāpes. Divdesmit viena gada vecumā viņš