– Cienājies! – sieviete atļāva.
Varu apliecināt, ka es nemetos dārzā klupdama krizdama. Dažu pēdējo gadu laikā biju kļuvusi piesardzīga, tāpēc veltīju viņai aizdomu pilnu skatienu. – Ko jūs gribēsiet apmaiņā?
– Tikai iespēju aprunāties.
Es atkal ilgpilni uzlūkoju dārzu, bet neuzdrošinājos pārkāpt slieksnim. Mūri bija augsti, pārāk augsti, lai pār tiem pārrāptos, un durvis, ko sieviete turēja pavērtas, bija veidotas no koka manas sažņaugtās dūres biezumā, turklāt apvilktas ar greznām dzelzs stīpām. Slēdzenē rēgojās smaga dzelzs atslēga. Vajadzētu tikai mirkli, lai viņa to pagrieztu un ieslēgtu mani dārzā.
– Mēs varam aprunāties šeit, – es sacīju.
Sieviete man uzsmaidīja, pasniedzās un noplūca augli, ko iedeva man. Tā bija vīģe. Miziņas krāsa atgādināja debesis krēslas laikā. Es iztēlojos, kāda būs garša man uz mēles, kā sula notecēs lejup pa manu izkaltušo rīkli. Vēl mirkli pretojos, līdz atcerējos monētu plaukstā un piedāvāju to sievietei.
Viņa šķita pārsteigta un pēc tam uzjautrināta. – Tev taisnība. Par visu ir jāmaksā. Šī monēta ir arī maizes un vīna vērta. Ienāc!
Nupat ceptas maizes aromāts man sagādāja neizturamas mokas. Sieviete pieņēma manu monētu un iegāja durvīs, un es viņai sekoju, iegrūdusi vīģi mutē. Viņa izveda mani caur dārzu līdz terasei, kur zem vīnogulājiem bija novietots galds. Uz tā es ieraudzīju vīna karafi. Viņa ielēja man glāzē vīnu un paskandināja zvanu, un drīz ieradās kalpotāji, nesot paplātes ar ēdienu. Es mielojos, līdz jutos paēdusi – pirmo reizi kopš ģimenes nāves. Kamēr es ēdu, viņa uzdeva jautājumus.
– Kā tevi sauc?
– Paskalīna.
– Cik tev ir gadu, Paskalīna? – Septiņpadsmit, – es meloju.
– Vai vēl esi neskarta?
Es pietvīku un nodūru skatienu. Jau teicu tev, ka ne visi izturējās labi, kad es ubagoju uz ceļa. Tas arī viss, kas tev jāzina. Domāju, viņa uzminēja, kas noticis, jo brīdi klusēja.
– Mani sauc Selēna Leonelli. – Viņa atkal piepildīja manu kausu. – Esmu kurtizāne. Visu, ko šeit redzi – māju, dārzu, tērpu, dārgakmeņus, kalpotājus –, esmu nopelnījusi, tirgojot savu augumu.
Es droši vien sarāvos. Biju dzirdējusi stāstus par sievietēm, kas ievilina vai ierauj jaunas meitenes miesas tirgū, un es piepeši jutos pārliecināta, ka tieši šī iemesla dēļ viņa ieaicinājusi mani savā dārzā.
– Nebaidies, – sinjorina Leonelli mierināja. – Es esmu kurtizāne, jo mana māte nomira, kad biju vēl bērns. Man nācās pārņemt viņas darbu vai arī mirt badā. Es nemūžam nepiespiestu kādu iesaistīties šajā pasaulē pret savu gribu. Tu esi pievilcīga, un tev klātos labi, ja tu pati to vēlētos, bet tava sejas izteiksme apliecina, ka tas neietilpst tavos plānos.
Es papurināju galvu.
– Ko tu vēlies, Paskalīna?
Es atcerējos labsirdīgo jaunekli, kas man iedeva monētu, un viņa māju ar puķu podiem uz palodzes, paklāju uz veļas auklas, viņa veikalu, kas līdzinājās dārgumu krātuvei. – Es vēlos mājas. Un vīrieti, kurš mīlētu mani, tikai mani.
– Varu tev palīdzēt, – sinjorina Leonelli sacīja. – Bet tev jāapsola, ka samaksāsi, kad pienāks laiks.
Pēc nedēļas es stāvēju uz Rialto tilta, rokās turēdama pļavas margrietiņu pušķi. Biju notīrījusi seju un izmazgājusi matus akas ūdenī campo vidū, un mīkstās, rudās cirtas slīga man pār muguru. Daži vīrieši vērsās pie manis, domājot, ka es pārdodu savu miesu, bet saņēma dusmu pilnu atteikumu. Es gaidīju jaunekli, kurš man iedeva monētu.
Beidzot viņš ieradās – izskatīgais gara auguma puisis ar tumšām cirtām un augstmaņa degunu, ģērbies skaistā sarkanā kamzolī. Es kautri spēru soli uz priekšu, sniedzot viņam ziedus. – Nopērc manas margrietiņas, labais kungs!
Viņš uzjautrināts samiedza acis. – Kā tevi sauc? – viņš jautāja, kabatā meklēdams monētu.
– Paskalīna.
– Tātad esi dzimusi Lieldienās?
Es pamāju, bet acīs piepeši iedzēla asaras, jo es atcerējos savus vecākus, kas mani mīlēja un deva vārdu, bet tagad bija vien apgrauztu kaulu jūklis miroņu bedrē.
– Tu esi pasakaina pavasara skaistule, – jauneklis laipni noteica, iedodams man naudu.
Brīdī, kad sniedzu viņam puķes, mūsu pirksti saskārās. Es salēcos, jūtot starp mums nosprakšķam dzirksteli kā tad, kad sukāju matus.
Viņš vērīgi nopētīja mani. – Kur tu dzīvo?
– Nekur.
– Tas nav iespējams.
– Es dzīvoju tur, kur guļu. Kādā baznīcā vai durvju ailē, vai zem tilta.
– Vai tev nav ģimenes?
– Visi nomira.
– Nabadzīte. – Izklausījās, ka viņam patiesi ir manis žēl.
– Dievam noteikti bija kāds iemesls. Nezinu, kas Viņam varētu būt padomā, bet man tam jātic, citādi es Viņu ienīstu. Par to, ka man atņēma vecākus.
Jauneklis sadrūmis pamāja.
– Žēl, ka arī es nenomiru, – pār manām lūpām kaismīgi izlauzās vārdi.
– Nerunā tā! Labāk ir būt dzīvai, vai ne?
Es papurināju galvu un novērsos.
– Piedod! Es ceru… esmu pārliecināts, ka kļūs labāk.
Es paraustīju plecus. Jauneklis pēc brīža aizgāja, un es sažņaudzu plaukstā viņa doto monētu.
Pēc nedēļas es atkal viņu gaidīju, un man rokā bija cits margrietiņu pušķis. Šoreiz viņš dedzīgi soļoja man pretī un teica: – Paskalīna, es par tevi raizējos. Vai tev viss ir labi?
Mani pārņēma siltas jūtas. Es viņam uzsmaidīju un pamāju.
– Pirmo reizi redzu tevi smaidām.
– Šī ir pirmā reize, kad man gribējies smaidīt. Vai nopirksi manas puķes?
– Labprāt.
Mēs vēl brīdi stāvējām un sarunājāmies par laiku, par ziediem, par to, kā iztērēšu viņa doto naudu, līdz viņš sacīja: – Man jāiet, citādi nokavēšos. Vai tu… vai būsi šeit vēl kādu reizi?
Es pamāju. Puisis aiziedams palūkojās pār plecu, un mūsu skatieni sastapās. Viņš pasmaidīja, un es arī.
Pēc nedēļas bija vasaras saulgrieži. Es devos uz pļavu un saplūcu visas margrietiņas, ko redzēju, pirms aizgāju gaidīt viņu uz tilta. Viņš steidzās man pretī, dedzīgi smaidīdams. Kad bijām nedaudz aprunājušies, es jautāju: – Varbūt tu vēlies redzēt, kur es dzīvoju?
Jauneklis sarauca pieri un nedaudz atkāpās.
Es lepna izslējos. – Nemaz negrasījos pārdot savu miesu, ja tas tev ienāca prātā. Vai es stāvētu uz ielas un pārdotu pļavas ziedus, ja man padomā būtu kaut kas tāds? Es dzīvotu skaistā namā, ģērbtos zīdā un ēstu lakstīgalu mēlītes. Būdama kurtizāne, es nopelnītu īstu bagātību. Zinu, jo tā man teica viena no viņām. Tomēr