Bagātie klienti parasti sēdēja šajā istabā un dzēra vīnu, kamēr Alesandro viņiem rādīja audumus, spalvas un dārgakmeņus, kā arī jau pagatavotās maskas. Pircēji aprakstīja savu sapņu masku, un Alesandro to uzzīmēja ar ogli. Maska atdzīvojās uz pergamenta – skaista vai groteska.
Tēvs bieži teica, ka cilvēki atklāj savu īsto būtību tikai tad, kad maskējas.
Margaritai nebija ļauts spēlēties šajā istabā, jo nekad nevarēja zināt, kad ienāks kāds pircējs, un istabai vienmēr jābūt tīrai, kārtīgai un cienījamai. Ģimene to izmantoja tikai īpašos gadījumos, tāpēc Margarita iepleta acis, redzot, ka māte uzklājusi uz galda nevainojami baltu audumu un salikusi uz tā labākās alvas bļodas un krūzes. Apaļīgā zilā krūkā gozējās neliels margrietiņu pušķis, un māla traukā bija ielikti trīs saldie apelsīni, bet uz koka dēlīša – rupjmaizes klaips, kam blakus novietota bļoda ar mīkstu, baltu sieru, kas peldēja zeltainā eļļā un timiāna zariņos. Lielā māla traukā kūpēja zupa no zivīm, gliemežiem un fenheļa, apbārstīta ar svaigām pētersīļu lapiņām.
– Nāc, ēd, topolina. – Alesandro pacēla Margaritu un nosēdināja viņu uz vienīgā krēsla – smaga troņa ar muguras atzveltni un roku balstiem, kas darināts no tumša, izgrebta koka un nosegts ar spilveniem. Ja tas notiktu pirms trim stundām, Margaritu pārņemtu sajūsma. Viņa jau sen uzskatīja, ka šis krēsls pieder kādai pasaku princesei, un priecājās par lauvu ķetnām kāju vietā, kā arī grifu sejām uz roku balstiem. Tagad viņa tikai jutās nelaimīga un nobijusies. Viņa nesaprata, kāpēc vecāki tā satraucas.
Kamēr tēvs un māte sagatavoja ēdienu, Margarita satvēra pirkstos savu jauno zelta karuli un beidzot to nopētīja. Smalkais pētersīļa zariņš karājās trauslā zelta ķēdītē. Tas bija veidots tik mākslinieciski, ka izskatījās pēc īstas, dārzā noplūktas pētersīļa lapiņas, ko kāds iemērcis zeltā. Margaritai šķita, ka šis karulis ir viens no skaistākajiem priekšmetiem, ko viņa savā mūžā redzējusi.
Māte pacēla skatienu un pamanīja, ar ko meita nodarbojas. – Ņem to nost! – Viņa nometa zupas kausu, kas skaļi nograbēja un apšļāca balto galdautu ar brūnām šķidruma pilītēm. Norāvusi kaklarotu Margaritai pār galvu, viņa izmeta to pa atvērto logu. Margarita dzirdēja klusu šļakstu, zeltlietai iekrītot kanālā.
– Mana kaklarota!
– Paskalīna, tas bija muļķīgi. Ko darīsim, ja viņa pieprasīs dāvanu atdot?
– Es neļaušu savai Margaritai nēsāt kaut ko tādu, kas nācis no tās sievietes rokām.
– Paskalīna, rota izskatījās dārga…
– Mani tas neinteresē!
– Mana kaklarota! Tu izmeti to pa logu.
– Piedod, mia cara. Sagādāšu tev citu kaklarotu, daudz skaistāku. Apsolu. Tu taču negribēji to šausmīgo mantiņu, vai ne?
– Tā nebija šausmīga. Man tā patika. Gribu savu kaklarotu! – Margarita sāka raudāt un atgrūda māti, kad tā nometās uz ceļiem viņai blakus. Arī Paskalīna sāka raudāt, un mātes skaļie šņuksti Margaritu tā nobiedēja, ka viņa apklusa. Bikli pastiepusi roku, viņa noglāstīja mātes vaigu, un Paskalīna spēji apskāva meitu, liedama asaras tai matos. Abas brīdi cieši turēja viena otru, pirms Paskalīna noslaucīja seju ar priekšauta stūri un piecēlās. – Piedod, manu margrietiņ, bet tu nevari gribēt neko tādu, ko tev iedevusi tā sieviete. Tavam tēvam ir taisnība. Viņa ir burve, un viņas veltes nekad nav dotas no tīras sirds. Mēs ar tēvu nopirksim tev kaut ko skaistu, kad nākamreiz dosimies uz tirgu. Labi, ēd zupu, tā atdzisīs.
Paskalīna centās smaidīt, pasniedzot zupu, un Alesandro sagrieza maizi šķēlēs, ko iedeva viņām abām. Margarita saņēma arī lielu kumosu mīkstā siera ar olīveļļu, bet nespēja ieēst. Nolikusi karoti, viņa iebāza kreisās rokas īkšķi mutē.
– Lūk, mēs sagādājām tev apelsīnus. Zinām, ka tev tie garšo. Un es tev pašuvu jaunu tērpu. – Paskalīna atlocīja vienkāršu tumši zaļas vilnas uzsvārci ar vara krāsas lenti Margaritas matu tonī. Tērps droši vien bija pagatavots no lietoto apģērbu tirgotāja būdā nopirktas kleitas un rūpīgi sašūts, slēpjot traipus vai ielāpus, bet Paskalīna slepus veltījusi tam vairākas nedēļas. – Un tētis izveidoja tev pašai savu masku. Skaties, tā līdzinās margrietiņas viducim.
Margarita aplūkoja masku. Tā bija nokrāsota koši dzeltena un apzīmēta ar sīkiem vara krāsas aplīšiem, kas atgādināja mazus ziediņus. Uz visām pusēm stiepās baltas ziedlapas ar zelta krāsas stīgām. Ap acu izgriezumiem rotājās garas zelta skropstas, bet mute izliecās priekpilnā smaidā. – La sua bella, – viņa čukstēja, šļupstēdama jūtamāk nekā jebkad.
– Tu varēsi to nēsāt Debesbraukšanas svētkos pēc dažām nedēļām, topolina, – Alesandro solīja.
Reiz Margarita līksma dejotu, ieģērbusies jaunajā tērpā un uzlikusi masku, un sajūsmināta dziedātu. Tagad viņa tikai klusi sacīja: – Pateicos.
– Vai tev nepatīk dāvanas? – māte satraukta jautāja.
Margarita pamāja un savilka lūpas smaidā; arī tā bija maska, tāda pati kā papjēmašē darinājumi viņas tēva darbnīcā.
Burve
Nākamajā dienā Margarita atkal ieraudzīja burvi.
Sieviete ar lauvenes acīm ielūkojās aiz darbnīcas slēģiem un uzrunāja Margaritu, kamēr meitene sēdēja uz tēva sola, šķirodama krellītes un spalvas.
– Labrīt, Margarita.
Meitene neatbildēja, bet viņas plauksta noraustījās, un sudraba krellītes izbira pār koka virsmu.
– Tu noteikti esi gatava nākt pie manis.
Margarita papurināja galvu.
Burve sarauca pieri. – Ko tas nozīmē? Vai tava māte aizmirsusi solījumu?
– Es… es viņai neko neteicu, – Margarita sameloja un juta, ka pietvīkst.
– Nu, pasaki mātei, ka es viņas solījumu atceros un arī viņa to nedrīkst aizmirst. Es ticu, ka viņa to pildīs.
Margarita ielika īkšķi mutē un pamāja. Tiklīdz burve aizgāja, meitene skrēja pie vecākiem. Steidzoties augšā pa kāpnēm, viņa dzirdēja dusmu pilnās balsis.
– Viņa nemūžam nepiekritīs! – Paskalīna raudādama sacīja.
– Man jāmēģina. Viņas sirds taču nav no akmens.
– No ledus!
– Ir vērts censties. Kāpēc viņai vajadzīga maza meitene? Pēc septiņiem gadiem chiacchere būs gandrīz pieaugusi sieviete. Es uzmeklēšu tirgū vēstuļu rakstītāju. Viņš zinās labākos vārdus…
– Vēstule? Madonna, apžēlojies! Vēstule nemūžam nespēs aizkustināt viņas salto sirdi. Alesandro, lūdzu, mums jātiek prom!
– Viņa mūs atradīs, lai kur mēs dotos. – Alesandro balss skanēja asi un dusmīgi. – Vai esi aizmirsusi, ka viņa ir ragana? Mēs nevaram noslēpties no viņas skatiena.
– Bet mēs nevaram arī atdot viņai savu piccolina.
– Mammu, ko tas nozīmē? – Margarita ieskrēja virtuvē un cieši apskāva mātes kājas.
Mirkli valdīja spriedzes piesātināts klusums. Pēc tam Paskalīna pieliecās un apskāva meiteni. – Nebaidies, mana mīļā margrietiņa. Tētis