– Vai tu viņu satiki? – Paskalīna pēc brīža jautāja.
Alesandro papurināja galvu. – Viņa mani nepieņēma. Es ilgi gaidīju, līdz atnāca viņas kalpotājs kastrāts. Bija dīvaini dzirdēt tik spalgu, augstu balsi no tik milzīga vīra mutes. Viņš teica…
– Viņa neapžēlosies, – Paskalīna secināja, kad Alesandro nespēja pabeigt teikumu. Viņas balss bija tikpat skarba un drūma kā vīram.
– Nē. Ragana neatkāpsies. Es esot viņu apzadzis, man jāsamaksā sods. Dieva dēļ, runa ir par sauju lapu, kas nav necik vērtas, bet viņa varētu pateikt jebko, un tiesneši viņai ticētu. Viņa guļ ar daudziem no tiem.
Margarita juta mātes krūtis cilājamies. – Mana meitiņa…
– Viņai ir septiņi gadi. – Alesandro aizlūza balss. – Pietiekami, lai viņa iestātos klosterī vai kādam kalpotu. Ja mums būtu bērnu pulciņš, mēs priecātos, ja viņai izdotos kaut kur iekārtoties.
– Bet viņa ir mūsu vienīgā atvase, mūsu dārgums. Mēs nevaram atdot viņu tai sievietei. Iedomājies vien, ko viņa izdarītu ar mūsu meitu!
– Kastrāts apgalvoja, ka sinjora Leonelli izturēsies pret Margaritu kā pret savu bērnu. Viņa apmeklēs skolu, un viņai nekā netrūks.
– Bet kas raganai no Margaritas vajadzīgs? Vai viņa grasās… – Paskalīnai aizlūza balss.
– Kastrāts man zvērēja, ka sinjora Leonelli nedomā… apmācīt meiteni savās mākslās. Viņa solot rūpēties par Margaritas drošību.
– Vai man… vai man būs ļauts viņu apciemot?
Klusums.
– Droši vien nē, – Alesandro beidzot atzina.
Paskalīna raudāja, spiezdama meitu sev tik cieši klāt, ka Margaritai bija grūti elpot. Viņa pūlējās piecelties sēdus.
– Mamm?
Māte atkal viņu apskāva. – Mana mazā meitiņa, man ļoti žēl, man ļoti, ļoti žēl!
Margarita nespēja neko pateikt. Viņa juta vēderu sažņaudzamies, it kā viņa kāptu lejup tumsā un piepeši ar kāju vairs neatrastu pakāpienu.
– Nāc uz gultu, mīļā. Es tevi apsegšu. Viss ir labi, neuztraucies, nekas slikts nav noticis. – Paskalīna noguldīja meitu zem segas, rūpīgi uzlikdama apsaitēto roku virs tās. Viņa apsēdās blakus Margaritai un atglauda matus no meitenes pieres, tinot sprogu sev ap pirkstu.
Piespiedusi noskrandušo segu pie krūtīm, Margarita ielūkojās mātes bālajā, saspringtajā sejā, ko apspīdēja svece. – Kāpēc, mamm? – viņa čukstēja. – Kāpēc tā sieviete mani grib? Kāpēc viņa nokoda man pirksta galu? Kāpēc viņa teica, ka apsolīji atdot mani?
Mīl, nemīl
Visa mana ģimene mira no drausmīga drudža, teica Paskalīna, ar pirkstu saudzīgi vilkdama apļus Margaritai uz pieres.
Tur, no kurienes nāku es, mēs to saucām par blitz-katarrh, jo tā uzbruka tikpat negaidīti un iespaidīgi kā zibens šautra. Kādu dienu mana māte pažēlojās par kakla un galvas sāpēm. Jau pēc dažām dienām viņa bija mirusi, un visi mani radi dega drudzī. Es centos, patiešām centos, bet arī pati saslimu, un man bija tikai četrpadsmit gadu. Un nebija neviena, kas man palīdzētu. Drīz nomira visi: mani vecāki, vecvecāki, jaunākā māsa un mazais brālītis.
Es nespēju ietērpt vārdos to, cik drausmīgi tas bija. Man nebija ne jausmas, kā rīkoties. Atnāca līķu vācēji, aizvilka prom nelaiķus un iemeta tos miroņu bedrē ārpus pilsētas, bet mani pameta aiznaglotā mājā, kur es dzīvoju četrdesmit dienas un naktis. Šķiet, es nedaudz zaudēju prātu. Man nebija nekā cita, ko darīt, vienīgi mērot soļiem mūsu nelielo namu, skaitīt lūgšanas un dziedāt sev šūpuļdziesmas. Dienas aizritēja, un es tās atzīmēju uz pavarda ar ogles stienīti. Četrdesmitajā dienā neviens neieradās mani atbrīvot. Es izsitu bēniņu logu un atklāju, ka iela ir tukša. Gandrīz visi bija miruši.
Es meklēju ēdienu un zagu to no pamestajām mājām. Kādā no tām es atradu mirušu sievieti, kam blakus bija miris zīdainis. Neviens neatnāca aiznest viņus uz miroņu bedri. Es atstāju viņus turpat un paņēmu monētas no pavarda dzegas.
Man nebija ne jausmas, kur iet un ko darīt. Es izgāju uz galvenā ceļa un virzījos lejup pa kalnu, jo tas šķita visvienkāršāk. Es ubagoju ēdienu un lūdzu darbu visur, kur gāju. Dažreiz cilvēki bija labsirdīgi. Citreiz viņi rīkojās nežēlīgi. Nekur es neatradu ne laimi, ne sirdsmieru. Mani vajāja atmiņas par mirušajiem radiniekiem.
Divus gadus pēc savas ģimenes nāves es nokļuvu Venēcijā. Tā izskatījās pēc maģiskas pilsētas, kas peldēja lagūnā, gluži kā burvju nūjiņas radīta. Es sēdēju pļavā un vēroju to, plūcot ziedus sev ap kājām – āboliņu, margrietiņas un lakšus – un pinot vainagu. Kad piegāju pie krasta, kāds zēns laivā mani pārcēla pāri lagūnai apmaiņā pret skūpstu.
Tobrīd es jau biju ģērbusies skrandās. Manas kājas bija basas, un izsalkums bija tik mokošs, ka es jutos kā veidota no pieneņu pūkām. Tomēr bija vasara, un pilsētas laukumu bruģakmeņi man zem pēdām šķita tīkami vēsi. Es klīdu pa Venēciju, gāju, kur vien acis rādīja, un sasniedzu greznu tiltu, kas slējās virs platās akmens arkas gluži kā neliela pilsēta, kas celta uz varavīksnes. Es kāpu augšā, līdz sasniedzu septīto arku ar piešķiebtu akmens virsotni, un apstājos, pārliekusies pār margām. Tālu lejā ūdenī virmoja mans atspulgs, un es prātoju, kas ir šī meitene – šī novājējusī meitene ar nezāļu vainagu ugunssarkanajos matos. Viņa nepavisam nelīdzinājās tai Paskalīnai, ko es pazinu. Ja nemaldos, es sāku raudāt. Piepeši manam attēlam blakus ūdenī parādījās jauna vīrieša seja.
– Kāpēc tu raudi? – viņš jautāja.
Gandrīz jau atzinos, ka mani māc vientulība, bet nobijos, ka viņš mani pārpratīs, tāpēc ieminējos par izsalkumu.
Brīdi klusējis, puisis painteresējās: – Vai pārdosi man ziedus, ko esi ievijusi matos? Mēs šeit reti redzam tik skaistas puķes.
Es pamāju, noņēmu vainagu no galvas un pasniedzu to jauneklim. Viņš savukārt iedeva man nelielu monētu un paskaidroja, kur atrodams tirgus. Es pateicos un nogaidīju, līdz viņš nozūd skatienam, pirms aizzagos viņam līdzi. Jauneklis dzīvoja veikalā, pilnā ar skaistākajām un dīvainākajām mantām, ko jebkad biju redzējusi – maskām, uz kurām mirguļoja dārgakmeņi, zeltījums un košas krāsas. Tā bija īsta dārgumu krātuve. Virs veikala bija logs, uz kura palodzes kastē auga ziedi un garšaugi, un man virs galvas uz virves karājās smalks paklājs, ko labsirdīga izskata sieviete dauzīja ar slotu. Es saodu zupas un nupat ceptas maizes aromātu. Šī aina bija tik mājīga, ka es atkal sāku raudāt, skaudri ilgodamās pēc šādas mītnes.
Vēl joprojām turēdama plaukstā monētu, es pielavījos nedaudz tuvāk, jo gribēju ielūkoties logā. Es dzirdēju smieklus un balsi, kas mīļi kādu ķircināja. Pēc tam man tieši virs galvas atbildēja jaunais vīrietis, kurš man iedeva monētu: – Labi, atzīstu, ka viņa bija skaista. Viņai bija brīnišķīgi rudi mati. Bet ne jau tāpēc es nopirku ziedus. Viņa izskatījās ļoti skumja…
Es neuzkavējos, lai dzirdētu vēl kaut ko, jo baidījos tikt pieķerta klausāmies zem viņa loga. Aizlavījos prom pa ielu, pametot skatienu atpakaļ, lai pārliecinātos, ka neviens mani neredz. Kad pagriezos, lai ietu tālāk, es atklāju, ka ielas galā stāv sieviete