– Nepieciešamības gadījumam biju sagatavojusi vēl vienu kārti. Tikai precētām sievietēm vai atraitnēm ir ļauts sēt pētersīļus. Ja ar to nodarbojas jaunava, viņa var kļūt grūta no Lucifera. – Serafīna iesmējās. – Viņām nebūtu citas iespējas kā vien ļaut, lai man palīdzi. Šeit nav nevienas citas sievietes, kas vairs nebūtu virgo intacta.
Arī es iesmējos, nespēdama savaldīties. Viņas uzjautrinājums bija patiesi lipīgs. Un, reiz sākusi smieties, es vairs nevarēju rimties. Es iztēlojos Serafīnu kopējā zālē dievbijīgi ieslēpjam rokas piedurknēs un svinīgi paziņojam abatei, ka tikai tāda bēdīgi slavena koķete kā es varētu palīdzēt viņai sēt pētersīļus. Arī Serafīna smējās. Viņa bija atbīdījusi cepuri atpakaļ, atklājot gaiši sarkanīgus, sirmuma caurvītus matus. Dubļiem notraipītais priekšauts un cimdi ļāva aizmirst, ka viņa ir mūķene un es esmu ieslodzīta klosterī. Tagad es varēju izlikties, ka esmu parasta sieviete, kas dārzā smejas kopā ar draudzeni.
– Tātad… arī jūs? – Es sastomījos, jo nezināju, kā uzdot šo jautājumu, viņu neaizvainojot.
– Vai man bijuši mīļākie? Ak jā, daudzi. Ne jau vienmēr esmu dzīvojusi klosterī. Es, tāpat kā tu, šeit ierados sava mūža vēlākajā pusē. Dažreiz man šķiet, ka tā ir labāk. Daudzas no šīm sievietēm nekad nav izbaudījušas dzīvi. Viņas mokās ilgās, ko pašas neizprot, tāpēc viņām ir grūti rast mieru. Es patvēros abatijā pēc ilgas dzīves, ko pildīja prieki, bēdas un diemžēl arī daudzi, daudzi grēki, tāpēc esmu apmierināta ar savu dārzu un bitēm.
Es nopētīju savus dubļainos ādas cimdus. – Nedomāju, ka es šeit radīšu mieru.
– Sākumā nē, bet varbūt vēlāk tev tas izdosies. Laiks dziedē to, ko nespēj saprāts.
– Nedomāju gan, – es skarbi attraucu.
Serafīna ilgi klusēja. – Es zinu, ka tev ir grūti samierināties ar padzīšanu no galma, bet varētu būt daudz, daudz sliktāk. To es spēju apliecināt. Šis nav īsts cietums. Te vari iznākt dārzā, aplūkot debesis, klausīties putnu dziesmās un bišu dūkoņā. Vari strādāt ar rokām un redzēt, kā aug tevis iestādītais, izdaiļojot pasauli. Tu drīksti apēst izaudzēto, un arī tas dāvā prieku. Vēl ir mūzika un dziesmas, kas veldzē dvēseli, un arī klosterī ir daudz skaistā – augstie pīlāri, logi, kas mirdz kā dārgakmeņi, un izšūtie gobelēni. Un tu iegūsi draugus. Tu neesi viena. Kaut ko tādu paciest ir daudz grūtāk, ja esi viena.
Es uzrāvu plecu, negribēdama viņai ticēt. Mūķene pietupās, pētīdama pētersīļu sēklu maisiņu, ko turēja rokā. – Reiz es pazinu meiteni, kas pavadīja ieslodzījumā daudzus gadus viena pati. Neticami, ka viņa nesajuka prātā.
Alkdama dzirdēt stāstu, es paliecos uz priekšu. – Kāpēc? Kas viņu ieslodzīja?
– Vecāki pārdeva viņu burvei par sauju zaļumu. – Māsa Serafīna iegremdēja pirkstus sīkajās, melnajās sēkliņās. – Pētersīļiem, zvērenēm un baldriņiem. Kad meitenei bija divpadsmit gadu, burve ieslodzīja viņu augstā tornī, uzbūvētā dziļi mežā, un istabā nebija ne durvju, ne kāpņu. Tornī bija tikai viens šaurs logs ar cieši aizvērtiem slēģiem, lai viņa neredzētu debesis…
Cantata
Pētersīļa zariņš
Viņa zināja trīs patiesības.
Viņas vārds bija Margarita.
Vecāki viņu mīlēja.
Reiz viņa aizbēgs.
Sliktākajos brīžos, kad torņa sienas šķietami spieda viņas ribas, Margarita atkārtoja šīs trīs patiesības neskaitāmas reizes, gluži kā skumju pilnas lūgšanas, ko citi skaita līdz ar rožukroni.
Viņa bija ieslēgta šajā šaurajā mūra istabā divpadsmit gadu vecumā. Kopš tās dienas apritējis piecdesmit viens pilns mēness, ko apliecināja rētas uz viņas plaukstas locītavas. Ja drīzumā neizdosies aizbēgt, viņa nomirs.
Margarita pirmo reizi sastapa burvi savā septītajā dzimšanas dienā.
Parasti meitene, atgriežoties mājās, gāja palēkdamās un skaļi dziedāja vai arī uzmanīgi laipoja gar šauro kanāla malu, plati iepletusi rokas. Tomēr šoreiz viņa spēra soļus gausi, ieslēpusi mēles galiņu caurumā, kur reiz bija priekšzobs;
tas nozīmēja, ka visa viņas uzmanība ir pievērsta kaut kam īpašam. Margarita nesa mazu, siltu, ļoti svarīgu kūciņu. Tā patīkami smaržoja pēc kanēļa un cukura. Viņa pacēla kūciņu pie deguna un steidzīgi nolaizīja tās malu. Mutē izplauka salduma un dažādu bagātīgu garšu buķete.
Bija grūti neiegrūst kūku mutē veselu, bet Margaritas māte bija uzticējusi meitai šo pirkumu un tā drošu nogādi mājās. Iepriekšējā gadā Margaritas dzimšanas diena bija gavēņa vidū, tāpēc viņai nebija ļauts baudīt gaļu, pienu, olas vai jebko gardu. Šogad svarīgais datums iekrita Otrajās Lieldienās, tāpēc viņas māte Paskalīna nolēma rīkot īpašu mielastu par godu meitas dzimšanai. Margarita pretojās kārdinājumam, priecājoties par siltumu plaukstās un aromātu nāsīs.
Kanāla ūdens bija duļķaini zaļš, tā viļņotā virsma mirguļoja kā sudraba zvīņas, metot trīsuļojošus gaismas atspīdumus uz mūra sienām abās pusēs. Augstu virs plīvojošās veļas, kas izkarināta žāvēties, bija redzama šaura, dūmakaini zila debess strēle.
Kad Margarita iegāja nelielajā ieliņā, kas veda uz viņas tēva darbnīcu un veikalu, no ēnās ieslīgušām durvīm viņai pretī iznāca sieviete. Krēslā viņa šķietami mirdzēja kā svece. Sievietes tērps un apmetnis bija darināts no zelta auduma, un zem tā viņa valkāja plānu kreklu ar augstu, krokotu apkakli, kas ieskāva viņas seju kā nimbs. Viņa bija gara auguma, garāka nekā Margaritas tēvs un jebkura sieviete, ko Margarita savā mūžā redzējusi.
– Labrīt, Margarita, – svešiniece smaidot sveicināja meiteni. – Daudz laimes dzimšanas dienā!
Margarita izbrīnīta aplūkoja sievieti. Viņa bija pārliecināta, ka nekad nav to sastapusi. Šādu seju aizmirst būtu grūti. Sievietes āda bija gluda un balta kā krējums, un viņas mati bija gandrīz tikpat sarkani kā Margaritai. Viņa tos nēsāja izlaistus kā jauna meitene, bet mati bija tik skaisti savīti, sasprogoti un sapīti, ka šim darbam noteikti veltīta vismaz stunda. Pakausi rotāja neliela zelta krāsas satīna cepurīte, apdarināta ar dārgakmeņiem un apzeltītu lenti. Sievietes acu krāsa bija ļoti līdzīga matu tonim. Margarita nosprieda, ka tās ir lauvenes acis. Venēcijā lauvas bija visur – šie dzīvnieki lepni slējās virs pīlāriem, bija izgrebti bareljefos ap durvīm vai uzgleznoti uz baznīcu sienām. Lauvas ar alkainām, zeltainām acīm, tāpat kā šai sievietei, kas zināja Margaritas vārdu.
– Man ir dāvana, – sieviete sacīja un pieliecās meitenei tuvāk. Viņas spēcīgās smaržas nomāca mazās kūciņas aromātu. Viņa oda pēc tālām, tveicīgām zemēm. Margarita soli atkāpās, jo piepeši izbijās, bet sieviete tikai pasmaidīja un kaut ko aplika Margaritai ap kaklu. Viņa pamanīja uzzibsnījam zeltu un juta kaut ko svešu uz krūtīm. Palūkojusies lejup, meitene ieraudzīja zelta karuli virs savas kleitas raupjā, brūnā auduma.
– Bet… kas jūs esat? Kā zināt manu vārdu?
Sieviete pasmaidīja. – Es esmu tava krustmāte, Margarita. Vai māte tev neko par mani