Jau grasīdamās kaut ko iedrošinoši samelot, es sakustos. Tomēr Henrijs sniedz man roku, un es ielieku savu auksto plaukstu viņējā. Viņš pievelk mani tuvāk.
– Ja kāds paziņotu, ka viņam ir tiesības uz troni un viņš ir cēlies no Jorku dzimtas, viņam piepulcētos tūkstotis, varbūt pat daudzi tūkstoši vīru, – Henrijs saka. – Padomājiet! Ja zem baltās rozes karoga nostātos suns, šie ļaudis ierastos un tā dēļ cīnītos līdz nāvei. Un es neko nepanāktu. Man vajadzētu atkal cīnīties, vēlreiz iekarojot šo zemi. Es justos gluži kā pirms Bosvortas kaujas, tikai šoreiz man nebūtu franču armijas, nebūtu atbalstītāju no Bretaņas, nebūtu citu valstu dotas naudas armijas nolīgšanai, nebūtu labi apmācītu algotņu un muļķīgās pārliecības, kas pārņem jaunekli pirms pašas pirmās kaujas. Šoreiz es būtu viens pats. Šoreiz mani atbalstītu tikai tie, kas pievienojušies manam galmam pēc uzvaras cīņā. – Manā sejā uzplaiksnī nicinājums pret šiem cilvēkiem, un Henrijs piekrītot pamāj. – Es zinu. Tie ir tikai draugi uz īsu laiku. Viņi pievienojas uzvarētājam. Domājat, es nesaprotu, ka viņi būtu Ričarda tuvākie draugi, ja Bosvortā uzvarētu viņš? Šie vīri nekavējoties steigtos pie tā, kurš uzvarētu cīņā starp mani un jaunu troņa kārotāju. Un es mēdzu skaitīt tos pavisam nedaudzos, kas bija ar mani kopā Bretaņā un kuru ir maz, salīdzinot ar milzīgo pūli, kas mani pavada Londonā. Jebkurš jauns pretendents, kurš mani sakautu, būtu tāds pats kā es un rīkotos tāpat kā es, proti, mainītu likumus, izdāļātu bagātības, censtos iegūt un saglabāt uzticamus draugus.
– Kāds jauns pretendents? – es čukstus jautāju, sadzirdējusi šo vienu vārdu starp visām pārējām Henrija bažām. Mani stindzina bailes, ka viņš saklausījis baumas par zēnu, kurš slēpjas Eiropā un varbūt sarakstās ar manu māti.
– Jebkurš, – Henrijs skarbi atcērt. – Pat Jēzus Kristus nevar zināt, kas slēpjas tur ārā! Es ik pa brīdim kaut ko padzirdu par kādu zēnu, bet neviens man nevar paskaidrot, kur viņš ir un par ko uzdodas. Dievs vien nojauš, kā rīkotos tauta, ja dzirdētu kaut pusi no tiem stāstiem, kas man jāklausās katru dienu. Džons de la Pols zvērēja man uzticību, bet viņa māte ir jūsu tēva māsa un viņš bija Ričarda mantinieks, tāpēc es nezinu, vai varu viņam uzticēties. Ričarda tuvākais draugs Frānsiss Lavels kaut kur slēpjas, un neviens nezina, kas viņam padomā un ar ko viņš sadarbojas. Lai Dievs man palīdz, bet reizēm es apšaubu pat jūsu tēvoci Edvardu Vudvilu, kurš bijis pie manis kopš Bretaņas. Es novilcinu jūsu pusbrāļa Tomasa Greja atbrīvošanu, jo baidos, ka viņš atgriezīsies mājās kā vēl viens šo neredzamo ienaidnieku pārstāvis. Vēl ir Edvards, Vorikas grāfs, kurš dzīvo pie jūsu mātes un mācās… ko? Nodevību? Man visapkārt ir jūsu radi, un es neuzticos nevienam no tiem.
– Edvards ir bērns, – es steigšus saku. Mani pārņēmis atvieglojums, jo Henrijs neko nezina par Jorku princi, viņa atrašanās vietu, izskatu, izglītību, tiesībām uz troni. – Un dzelžaini uzticīgs jums – tāpat kā mana māte. Mēs jums apsolījām, ka Tedijs jums nepretosies. Viņš ir zvērējis uzticību. Viņam jūs varat uzticēties vairāk nekā jebkuram citam.
– Cerams, – karalis piekrīt. – Cerams. – Bailes viņu ir nomocījušas. – Tomēr… man jādara viss! Man jāsaglabā miers šajā valstī, jānostiprina robežas. Es cenšos paveikt kaut ko diženu, Elizabete. Cenšos panākt to pašu, ko izdarīja jūsu tēvs, proti, iedibināt jaunu karalisko dinastiju, uzlikt valstij tās zīmogu, vest tautu pretī mieram. Jūsu tēvam neizdevās noslēgt mieru ar Skotiju, kaut gan viņš centās, un es to turpinu. Ja jūsu māte dosies uz Skotiju un saglabās šo savienību, viņa palīdzētu gan man, gan jums, un mazdēls būtu viņai pateicību parādā visu mūžu, jo mantojis drošu Angliju. Padomājiet! Mūsu dēls varētu saņemt valsti, kuras robežās valda miers! Un to panāktu jūsu māte.
– Man viņa ir nepieciešama! – Es vaimanāju kā bērns. – Jūs nesūtītu prom savu māti. Viņai vienmēr jābūt jums blakus!
– Viņa kalpo mūsu dzimtai, – Henrijs atgādina. – To pašu es lūdzu jūsu mātei. Viņa vēl joprojām ir daiļa sieviete un prot būt karaliene. Ja viņa būtu Skotijas karaliene, mēs visi justos drošāk. – Henrijs pieceļas, abām rokām aptver manu piebriedušo vidukli un ielūkojas manā raižu apēnotajā sejā. – Elizabete, es jūsu dēļ būtu gatavs uz jebko, – viņš saudzīgi nosaka. – Nebēdājieties, kad nesat zem sirds mūsu dēlu. Lūdzu, neraudiet. Tas kaitē jums un bērnam. Lūdzu…
nevajag raudāt.
– Mēs pat nezinām, vai tas ir dēls, – es saīgusi atgādinu. – Jūs visu laiku to atkārtojat, bet no tā nekas nemainīsies.
– Protams, tas ir zēns. – Henrijs pasmaida. – Vai tik skaista meitene varētu man dāvāt ko citu, nevis skaistu pirmdzimto dēlu?
– Man nepieciešama māte, – es paziņoju un, pacēlusi skatienu, ieraugu sava vīra sejā kaut ko tādu, ko nemūžam nebiju gaidījusi. Riekstbrūnajās acīs vīd maigums. Viņš izskatās iemīlējies.
– Toties man viņa nepieciešama Skotijā, – Henrijs saka, tomēr balsī skan piekāpīgums.
– Es nevaru laist pasaulē bērnu, ja man blakus nav mātes. Ja nu kaut kas notiks?
Tā ir mana stiprākā trumpja kārts.
Henrijs vilcinās. – Vai vēlaties, lai viņa palīdz jums mūsu dēla dzemdībās?
Es pamāju. – Mātei jābūt man blakus līdz kristībām. Citādi es nespēšu mierīgi gulēt nošķirtībā.
Vīrs noskūpsta mani uz galvvidus. – Labi, dodu jums savu goda vārdu. Jūs mani pakļaujat savai gribai kā burve. Un jūsu māte varēs doties uz Skotiju pēc bērna piedzimšanas.
Vestminsteras pils, Londona, 1486. gada marts
Henrija māte sajūsmināta plāno un vada karalisko ceļojumu. Mana māte, kas rīkojusi daudz ceļojumu, svētku un apciemojumu, klusēdama vēro, kā lēdija Mārgarita uz vairākām dienām nozūd karaliskajā garderobē kopā ar drēbniekiem, šuvējām, kurpniekiem un cepurniekiem, cenšoties radīt savam dēlam tērpus, kas apžilbinās ziemeļniekus tā, ka tie pieņems Henriju kā savu karali. Viņa rīkojas kā jebkura uzurpatoru dinastija, kas nav pārliecināta par savu vērtību, un vēlas, lai Henrijs var tēlot savu lomu līdz pat pēdējam sīkumam. Viņam jātēlo karalis; ar titulu nepietiek.
Mēs ar māti uzjautrināmies par to, ka lēdijai Mārgaritai zināma tikai mana tēva priekšzīme; tas viņu mulsina. Mans tēvs bija neparasti garš un izskatīgs, un viņam vajadzēja tikai ienākt istabā, lai valdītu pār visiem klātesošajiem. Viņš jūsmoja par jaunākajiem tērpiem un skaistiem, bagātīgiem audumiem un krāsām. Viņš daudziem šķita neatvairāmi pievilcīgs un nespēja atteikties no šādas uzmanības. Sievietes vienmēr bija nedaudz iemīlējušās manā tēvā, bet viņu vīrus pārņēma vienlaikus apbrīna un skaudība. Turklāt viņam blakus vienmēr bija mana neparasti daiļā māte un vairākas skaistas meitas. Mēs vienmēr līdzinājāmies vitrāžai kustībā, dailes un grācijas ikonai. Lēdija Mārgarita zina, ka mēs bijām neparasta karaliskā ģimene – majestātiska, auglīga, daiļa un bagāta. Kalpodama