Lēdija Mārgarita redz, kā es satveru viņas dēla naktstērpa smalko apkakli, ko viņa pati izšuvusi ar baltu diegu, un turu to kā sava medību suņa pavadu.
Kādu brīdi lēdija Mārgarita vēro mūs, nedaudz pavērusi muti. Viņa ievelk elpu, un es pietuvinu galvu Henrijam, it kā grasītos to noguldīt viņam uz pleca. Henrijs lepni smaida un piesarkst, domājot, ka māte priecājas par savu dēlu, savu vienīgo dievināto dēlu kāzu gultā blakus skaistai līgavai, īstai princesei. Tikai es saprotu, ka greizsirdība lēdiju grauž kā izsalcis vilks, kad viņa redz mani smaidām Henrija gultā.
Viņa saviebusies aizver durvis. Kad slēdzene noklikšķ un sargi nolaiž pīķus zemē, mēs abi izelpojam, it kā būtu gaidījuši šo mirkli, kas beidzot pavadāms divatā. Es paceļu galvu un noņemu roku no Henrija pleca, bet viņš to satver un pieliek manus pirkstus pie sava atslēgas kaula. – Turpini, – viņš saka.
Manā sejā kaut kas liek viņam noprast, ka glāsts nebija īsts. – Kas tas bija? Kāda naidpilna meiteņu viltība?
Es atrauju roku un stūrgalvīgi nosaku: – Nekas.
Henrijs izslejas man pāri, un es brīdi baidos, ka esmu viņu sadusmojusi un viņš gribēs apstiprināt laulību, mani iegūstot. Dusmu dēļ viņš vēlēsies atmaksāt man ar sāpēm. Tomēr viņš atceras bērnu un to, ka nedrīkst man pieskarties, kamēr esmu grūta. Henrijs aizvainots pieceļas, apmet skaistos kāzu rītasvārkus ap pleciem un uzjundī uguni. Pievilcis rakstāmgaldu pie krēsla, viņš iededz sveci. Es saprotu, ka šis mirklis sabojājis viņam visu dienu. Henrijs spēj pasludināt dienu par neizdevušos vienas minūti ilgas neveiksmes dēļ; turpmāk viņš atcerēsies šo minūti, bet aizmirsīs dienu. Viņš vienmēr ir tik nemierpilns, ka pats uzmeklē vilšanos – tā apliecina, ka viņam ir taisnība. Visu atlikušo mūžu katedrāle, ceremonija, mielasts un patīkamie mirkļi viņa atmiņās rēgosies caur dusmu plīvuru.
– Un es, muļķis, jau iedomājos, ka paužat man mīlestību, – viņš skarbi nosaka. – Domāju, ka maigi pieskaraties man. Domāju, ka laulību solījums jūs aizkustinājis un jūs noguldāt galvu man uz pleca, izrādot pieķeršanos. Es esmu muļķis.
Man nav ko atbildēt. Protams, es nedāvāju viņam savu mīlestību. Viņš ir mans ienaidnieks, kurš noslepkavoja manu mīļoto vīrieti. Mans izvarotājs. Kāpēc viņš izdomājis, ka mūsu attiecībās jebkad varētu valdīt pieķeršanās?
– Drīkstat iet gulēt, – viņš pār plecu izmet. – Es izlasīšu lūgumus. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuri kaut ko vēlas no manis.
Man viņa sliktā oma ir pilnīgi vienaldzīga. Nekad es neļaušu sev kaut ko just pret viņu, arī tad, ja viņš dusmojas vai – kā šobrīd – ir sāpināts manis dēļ. Lai viņš pats sevi mierina vai visu nakti gremdējas aizvainojumā, ja vēlas. Es nolieku spilvenu zem galvas, nogludinu naktstērpu pār piebriedušo vēderu un uzgriežu Henrijam muguru.
Viņš piepeši iesaucas: – Pag! Es kaut ko aizmirsu. – Viņš pienāk pie gultas, es pametu skatienu pār uzrauto plecu un pārbijusies redzu nazi viņam rokā. Uguns liesmas apspīd atkailināto asmeni.
Es bailēs sastingstu. Mans Dievs, es esmu tā sadusmojusi Henriju, ka viņš mani nogalinās, atriebjoties par uzliktajiem ragiem. Kā visi trakos! Un es neatvadījos no mātes. Nākamajā mirklī man prātā ienāk muļķīga doma, ka es aizdevu mazajai Vorikas Mārgaritai kaklarotu, ko nēsāt manā kāzu dienā, un viņai vajadzētu zināt, ka manas nāves gadījumā viņa drīkst to paturēt. Pēc tam es domāju: “Ak Dievs, ja viņš tagad man pārgriezīs rīkli, es varēšu gulēt, nesapņojot par Ričardu. Varbūt būs spējas, šausminošas sāpes un pēc tam vairs nekas. Varbūt dunča dūriens iegrūdīs mani Ričarda rokās un es būšu viņam blakus veldzējošajā nāves mierā, un redzēšu smaidu viņa mīļajā sejā. Viņš mani apskaus, un mēs reizē aizvērsim acis.” Prātojot par Ričardu un nāvi, es pievēršos Henrijam un nazim viņa rokā.
– Vai jūs nebaidāties? – mans jaunais vīrs ieinteresēts jautā. Šķiet, ka viņš mani ieraudzījis pirmo reizi. – Es stāvu jums blakus ar dunci, bet jūs pat nesaraujaties. Vai tiešām tā ir patiesība? Jūsu sirds ir tā salauzta, ka alkstat nāves?
– Es nelūgšos, lai mani saudzējat, ja uz to cerējāt. – Manā balsī skan rūgtums. – Domāju, ka labākās dienas man jau ir aiz muguras un es nekad vairs nebūšu laimīga. Tomēr jūs maldāties. Es vēlos dzīvot. Labprātāk es dzīvotu nekā mirtu, labprātāk būtu karaliene nekā nelaiķe. Bet es nebaidos no jums un jūsu naža. Es apsolīju sev, ka man mūžam būs vienaldzīgs viss, ko jūs sakāt vai darāt. Un, ja es baidītos, es labprātāk mirtu nekā to izrādītu.
Henrijs aprauti iesmejas un domīgi nosaka: – Ietiepīga kā ēzelis. Es jau brīdināju savu māti. – Pēc brīža viņš jau skaļāk turpina: – Nē, šis nazis nav paredzēts jūsu daiļajam kaklam. Tas domāts tikai pēdai. Pasniedziet to!
Es negribīgi izstiepju kāju, un Henrijs atmet grezno segu. – Žēl, – viņš prāto. – Jums ir brīnišķīga āda, un pēdas izliekumu varētu skūpstīt… Ir muļķīgi par to domāt, bet jebkurš vīrietis vēlētos uzspiest skūpstu šeit… – Un viņš ātri, sāpīgi iegriež man ādā. Es saraujos un klusi iesaucos:
– Man sāp!
– Nekustieties, – Henrijs pavēl un saspiež manu pēdu virs palagiem. Divas vai trīs asins lāses nopil uz baltā auduma, un tad viņš pasniedz man lina drānu. – Apsaitējiet brūci. No rīta tā līdzināsies mazam skrāpējumam, turklāt jūs vilksiet zeķes.
Es apsienu drānu ap pēdu un palūkojos uz Henriju. – Neskatieties uz mani tik pārmetoši, – viņš noteic. – Es izglābu jūsu labo slavu. No rīta galminieki aplūkos palagus, un šis traips pierāda, ka savā kāzu naktī jūs asiņojāt kā jaunava. Kad vēders kļūs redzams, mēs paziņosim, ka ieņēmāt bērnu pirmajā naktī, bet vēlāk teiksim, ka viņš ir astoņu mēnešu bērns un piedzimis pāragri.
Es piespiežu plaukstu pie vēdera, kur jūtu tikai nedaudz lieku tauku. – Kas jums zināms par astoņu mēnešu bērniem? – es jautāju. – Un palagiem?
– Man visu pateica māte, – Henrijs atbild. – Viņa man lika iegriezt jums pēdā.
– Jā, esmu viņai daudz pateicības parādā, – es salti nosaku.
– Tieši tā. Viņa man lika to izdarīt, lai mazais būtu medusmēneša bērns. – Henrija balsī skan drūms uzjautrinājums. – Medusmēneša bērns. Svētība, nevis karaliskais bastards.
Vestminsteras pils, Londona, 1486. gada februāris
Es esmu Anglijas karaļa sieva, bet Vestminsteras pilī man nav karalienes apartamentu.
– Tu neesi karaliene, – Henrijs pavisam vienkārši paskaidro. Neatbildējusi es tikai sakniebju lūpas un naidpilni viņu vēroju. – Neesi! Turklāt māte man palīdz darbā ar valsts dokumentiem, un mums abiem ir vieglāk, ja istabas ir blakus.
– Vai jūs izmantojat slepeno eju, kas savieno jūsu guļamistabu ar mātes istabu?
Henrijs pietvīkst. – Tā nav slepena.
– Labi, lai būtu ērta. Mans tēvs to izveidoja, lai varētu aiziet pie mātes bez galminiekiem un gulēt ar viņu tā, lai viss galms par to neuzzina. Viņiem patika būt kopā slepšus.
– Elizabete… – Henrija vaigos atkal parādās sārtums. – Kas jums noticis? Mēs ar māti bieži vakariņojam kopā, sarunājamies un lūdzam Dievu. Labāk, ja viņa var atnākt pie manis vai es pie viņas.
– Vai jūs mēdzat iet viens otra istabās dienu un nakti? – es painteresējos.
Karalis aizkaitināts klusē. Es