– Nē.
– Vai jums nepieciešami labāki gobelēni pie sienām? Jums trūkst muzikantu vai kalpotāju? Vai esat izsalkusi un gribat vairāk trauku no virtuves?
– Runa nav par to.
– Labi, tad sakiet, vai mirstat badā? Varbūt jums ir vientuļi vai auksti?
– Manas istabas ir pieņemamas, – es nosaku, sakodusi zobus.
– Tādā gadījumā ļaujiet manai mātei izmantot pašreizējos apartamentus, kas viņai nepieciešami kā manai svarīgākajai padomdevējai. Un paturiet istabas, ko viņa piešķīrusi jums. Es nākšu pie jums katru vakaru līdz pat dienai, kad došos ceļojumā.
– Jūs ceļosiet? – Es par to uzzinu tikai tagad.
Henrijs pamāj. – Jūs man nepievienosieties. Māte domā, ka jums labāk atpūsties Londonā. Mēs ar viņu dosimies uz ziemeļiem. Man vajadzētu parādīties pavalstniekiem, viesoties pilsētās, raisīt uzticību. Nostiprināt sabiedrotos jaunajos amatos, sadraudzēties ar bijušajiem ienaidniekiem. Ir jāuzspiež Tjūdoru zīmogs šai valstij.
– Tādā gadījumā jūsu māte tiešām nevēlēsies, lai jums pievienojos, – es indīgi piebilstu. – Tas galu galā ir Tjūdoru ceļojums. Viņa negribēs blakus Jorku princesi. Kas notiktu, ja tauta dotu priekšroku man? Ja viņi izliktos neredzam jūs un lēdiju Mārgaritu, bet uzgavilētu man?
– Manuprāt, – Henrijs pieceļas kājās, – māti satrauc tikai jūsu veselība un mūsu bērna labklājība. Tāpat kā mani, – viņš asi paskaidro. – Protams, karaļvalsts pienākums ir apliecināt uzticību Tjūdoru dzimtai. Bērns zem jūsu sirds ir Tjūdoru mantinieks. Mēs tā rīkojamies jūsu un bērna dēļ. Cerams, jums pietiks godaprāta justies pateicīgai. Man visu laiku jādzird, ka esat dzimusi princese; jūs varētu to izrādīt. Mēģiniet izturēties karaliski.
Es nolaižu skatienu. – Lūdzu, pasakiet mātei, ka esmu pateicīga. Vienmēr, vienmēr pateicīga.
Pie manis atnāk māte. Viņa ir nobālējusi un rokā tur vēstuli.
– Kas tas ir? Šķiet, ka nekas labs.
– Karalis Henrijs ierosina, ka man vajadzētu apprecēties. Izņemu vēstuli mātei no rokām. – Ko tas nozīmē? – Es jau sāku pētīt tekstu, tomēr paceļu skatienu. Pat mātes lūpas ir bālas. Viņa māj ar galvu, it kā nevarētu atrast vārdus. – Ar ko apprecēties? Māt, izbeidziet, jūs mani biedējat! Kas viņam padomā?
– Skotijas Džeimss. – Māte spēji ievelk elpu; skaņa līdzinās smiekliem. – Pašās vēstules beigās, pēc visiem glaimiem par manu skaistumu un labo veselību, viņš paziņo, ka man jāprecas ar Skotijas karali un jādodas uz tālo Edinburgu. Un es nedrīkstu atgriezties.
Mans skatiens atkal pielīp vēstulei. Tā ir sarakstīta pieklājīgā valodā; mans vīrs teic, ka māte viņu ļoti iepriecinātu, ja tiktos ar Skotijas sūtni, pieņemtu karaļa precību piedāvājumu un piekristu ierosinātajam kāzu datumam, tātad laulāšanai jau šovasar.
– Henrijs ir zaudējis prātu. – Es palūkojos uz māti. – Viņš nevar jums pavēlēt, ar ko precēties. Tas ir viņa mātes plāns. Jūs nedrīkstat mani pamest!
Māte ir pielikusi plaukstu pie mutes, slēpjot trīsošās lūpas. – Viņi piespiedīs mani doties prom.
– Nē, es šeit neizdzīvošu bez jums!
– Ja nu viņš to pavēlēs?
– Nē!
– Es nespētu tevi pamest. Bet mums nebūs citas iespējas, ja karalis pavēlēs.
– Jūs vairs nedrīkstat precēties! – Šī doma mani satriec. – Nevarat pat domāt par to!
Viņa aizsedz acis. – Es nespēju kaut ko tādu iztēloties. Tavs tēvs… – Viņa brīdi klusē. – Elizabete, mīļā, es tev liku smaidīt kāzu dienā; es atgādināju savai māsai Ketrinai, ka sievietēm jāprecas ar tiem, kas viņām izvēlēti; es piekritu Henrija ierosinājumam attiecībā uz Sesilijas līgavaini. Un es nespēju izlikties, ka esmu vienīgā no mums, kurai tas ies secen. Henrijs uzvarēja kaujā. Tagad viņš valda Anglijā. Ja viņš man pavēlēs precēties ar Skotijas karali, man vajadzēs doties uz Skotiju.
– Vainīga viņa māte, – es izgrūžu. – Lēdija Mārgarita grib jūs aizsūtīt prom!
– Jā, droši vien, – māte domīgi piekrīt. – Tomēr viņa ir pārrēķinājusies. Šī nav pirmā reize, kad viņa kļūdījusies saistībā ar mani.
– Kāpēc?
– Viņi vēlas aizsūtīt mani uz Edinburgu, lai pārliecinātos, ka skotu karalis turpinās jauno savienību ar Angliju. Man vajadzētu veicināt viņa draudzību ar Henriju. Viņi domā, ka Džeimss neiebruks mana znota valstī, kamēr vien es būšu Skotijas karaliene.
– Un? – es čukstu.
– Viņi maldās. – Mātes balsī ieskanas atriebības kāre. – Ļoti maldās. Kļuvusi par Skotijas karalieni, kuras rīcībā ir armija un vīrs, kam dot padomu, es nekalpošu Henrijam Tjūdoram. Es necentīšos pārliecināt savu vīru ievērot ar Henriju noslēgto miera līgumu. Ja es būtu pietiekami ietekmīga un varētu pulcēt nepieciešamos sabiedrotos, es uzbruktu Henrijam Tjūdoram un trauktos uz dienvidiem, sējot visapkārt šausmas.
– Jūs iebruktu Anglijā ar skotu armiju? – es čukstu. Tas ir lielākais Anglijas bieds. Skotu iebrukums, mežoņu karaspēks, kas nāk no saltajām ziemeļu zemēm un nozog visu, ko ierauga. – Cīnītos ar Henriju? Iesēdinātu jaunu karali Anglijas tronī? Jorku mantinieku?
Māte pat nepamāj, tikai iepleš pelēkās acis.
– Kas tad notiks ar mani? – es vaicāju. – Kas notiks ar mani un bērnu?
Mēs vienojamies, ka es mēģināšu aprunāties ar Henriju. Pirms lielā ceļojuma viņš katru nakti nāk pie manis un guļ man blakus. Šādi viņš cenšas iedvest ticamību apgalvojumam, ka mēs radījām bērnu tūlīt pēc kāzām. Henrijs man nepieskaras, lai nenodarītu pari mazulim, bet paēd vakariņas pie pavarda un iekārtojas gultā pie manis. Pārsvarā viņš guļ nemierīgi, un viņu nomoka sapņi. Bieži vien viņš daudzas nakts stundas pavada uz ceļiem, un man šķiet, ka viņu spīdzina atmiņas par karu pret likumīgo valdnieku, par gāztajiem Dieva likumiem un manu lauzto sirdi. Nakts tumsā viņa sirdsapziņas balss ir skaļāka nekā mātes godkāre.
Reizēm Henrijs atnāk vēlu, jo pavadījis laiku ar lēdiju Mārgaritu, citreiz ir nedaudz iedzēris un ilgi smējies ar saviem draugiem. Viņam to ir maz – tikai daži no trimdas laikiem, vīri, kuriem Henrijs spēj uzticēties. Tie neatkāpās no viņa dienās, kad viņš bija tikai klejojošs princis un šie cilvēki bija tikpat izmisuši kā viņš. Henrijs apbrīno tikai trīs vīrus: savu tēvoci Džesperu un jaunos radiniekus – lordu Tomasu Stenliju un seru Viljamu Stenliju. Tie ir vienīgie Henrija padomdevēji.
Šoreiz Henrijs ierodas agri un šķiet iegrimis domās. Viņam rokās ir papīru žūksnis – lūgumi no tiem, kas viņu atbalstīja un tagad vēlas kādu daļu no Anglijas bagātībām. Basie trimdinieki stājas rindā pēc miroņu apaviem.
– Henrij, man ar jums jārunā. – Es sēžu pie pavarda, ģērbusies naktstērpā. Manus plecus sedz sarkani rītasvārki, un mati ir izsukāti. Esmu sagatavojusi viņam siltu alu un nelielus gaļas pīrāgus.
– Jūs vēlaties apspriesties par savu māti, – viņš nekavējoties uzmin, aplūkodams manu veikumu. – Citādi necenstos man sagādāt prieku un izskatīties