Piepeši Džemma atskārta – lai cik eleganta un daiļa, šī sieviete bija atspiedusies pret virtuves leti, kreiso roku pacēlusi un pa to lejup strūkliņā tecēja asinis. Viņa nekustējās, tikai stiklainām acīm raudzījās uz asinīm.
Džemma atrāva vaļā durvis, ieskrēja virtuvē, satvēra sievietes delnas locītavu un aizvilka viņu pie izlietnes. Viņa atgrieza aukstā ūdens krānu un pastūma sievietes roku zem strūklas.
– Kur ir pirmās palīdzības aptieciņa? – Džemma vaicāja, taču sieviete neatbildēja. Džemma no virtuves letes pagrāba trauku dvieli un aptina savainotajam pirkstam. Viņa aizgrieza krānu, pēc tam aizveda sievieti līdz augstam koka krēslam, bet pati ķērās pie pārsēja meklēšanas. Pieliekamajā viņa atrada lielu baltu metāla kasti, kurā bija pirmās palīdzības sniegšanai nepieciešamās lietas.
Ar šo kasti rokā Džemma devās pie sievietes, kura tā arī nebija pakustējusies kopš brīža, kad tika atstāta viena. Džemma nožēloja, ka mobilais telefons palicis augšstāvā. Ja nāksies zvanīt uz slimnīcu, telefons noteikti būs vajadzīgs. Bet tad viņa sev atgādināja, ka Kolins noteikti ir tepat tuvumā. Viņš jau nu zinās, kas darāms.
Džemma uzmanīgi noņēma dvieli no sievietes rokas. Vispirms jāapskatās, cik dziļa ir brūce, un tad, ja nepieciešams, jāmeklē palīdzība. Ieraudzījusi, ka iegriezums ir visai sekls un pavisam neliels, viņa neticīgi paskatījās uz sievieti, kura joprojām sēdēja mēmā klusumā. Viņas daiļā seja bija kļuvusi gluži bāla.
– Domāju, ka tagad viss būs kārtībā. – Džemma uzmanīgi apsaitēja viņas pirkstu. Sieviete joprojām klusēja, tādēļ Džemma turpināja: – Mani sauc Džemma. Esmu viena no kandidātēm, kas…
– Maizītes! – sieviete iesaucās, pielēca kājās, metās pie lielās plīts un atrāva vaļā cepeškrāsns durvis. Viņa sniedzās pēc karstās paplātes, bet nespēja to izņemt, jo ievainoto roku joprojām turēja paceltu, bet otrā nebija cimda.
– Ļaujiet, es to izdarīšu, – Džemma pieteicās, uzvilka virtuves cimdus un izņēma paplāti ar maizītēm.
– Es nu gan esmu gļēvule, – sieviete sacīja un atkal apsēdās uz augstā krēsla. – Kad runa ir par asinīm, jo īpaši par manām, es pārbīstos līdz nāvei. Mani sauc Džīna Koldvela. Un liels paldies! Ja tu nebūtu gājusi garām, es droši vien noģībtu, un vakariņas būtu pagalam. Un tas nozīmētu, ka Freizeriem nāktos pasūtīt picu. Vīriešiem gan tas patiktu. – Džīna nopūtās. – Varbūt tev nemaz nevajadzēja mani glābt.
Džemma pasmaidīja, bet Džīnas seja joprojām bija pārāk bāla. – Varbūt labāk pasēdi un ļauj man tikt te ar visu galā. – Uz katra no sešiem plīts riņķiem burbuļoja kāds katliņš.
– Vai tu proti gatavot?
– Nepavisam, bet es lieliski izpildu norādījumus. To esmu darījusi jau kopš piecu gadu vecuma.
– Ak jā. Pareizi. Skola. Atceros, ka nespēju ne sagaidīt, kad tikšu vaļā no profesoriem un kļūšu beidzot brīva. Tiesa, vajadzēja pavisam nedaudz, lai saprastu, ka, salīdzinot ar priekšniekiem, pasniedzēji ir gluži vai eņģeļi.
– Pieņemu, ka tev nekad nav bijusi darīšana ar doktoru Frēdriksonu.
Džīna pasmaidīja. – Kolins jau teica, ka tu esot jautra.
– Viņš tā sacīja? – Džemma pārvaicāja un jutās ļoti iepriecināta par šādu komplimentu. Ja Džīna būtu Kolina mīļotā meitene, viņa taču tā nerunātu, vai ne? – Vai man te kaut kas jādara?
– Pagriez mazāku uguni deglim kreisajā pusē aizmugurē un apmaisi to oranžo katlu. Mans Dievs! Es dzirdēju, ka Kolins tevi šajā pēcpusdienā bija paņēmis līdzi, kad aizlaidās no šejienes.
Džemma nepagriezās. Džīnas balsī, kad viņa pieminēja Kolinu, ieskanējās kaut kas tik ļoti īpašniecisks, ka Džemmas sirds teju vai apstājās. – Kolins… – viņa nedroši sacīja.
– Es jūs abus nevainoju, – Džīna sacīja. – Es satiku Ailu un Kērku. Aila ieradās te un sāka mani mācīt, kā jāgatavo ēdiens. Liku viņai sakapāt sīpolus un tā tiku no viņas vaļā. Tad tas sīkais, manierīgais Kērks atnāca un iestūma karoti manā osobuko teļa sautējumā. Pēc tam viņš paziņoja, ka vajagot vairāk sāls. Kolins paguva viņu no šejienes aizvākt, pirms es iemērcu viņa ģīmi katlā. Vai gribēsi mazliet vīna?
Džemma pūlējās, lai sejā būtu jauka izteiksme, bet dienas gaitā justā pacilātība pamazām zuda.
Džīna paņēma sarkanvīna pudeli, kas atvērta bija nolika uz virtuves letes, un no jauna piepildīja pati savu glāzi. – Man tas ir vajadzīgs, ja reiz nāksies tos divus atkal sastapt pie pusdienu galda. – Viņa ar rokas mājienu norādīja uz trauku skapi. Džemma to atvēra un ieraudzīja vīna glāzes. – Atvaino, ka neko nespēju, bet visu dienu pavadīju tiesā. Liekas, kājas mani gluži vienkārši nobeigs. Pēc tam nācās braukt teju septiņdesmit jūdžu no Ričmondas, un, kad ierados šeit, mani iepazīstināja ar to Ailu… Likās, viņa domā, ka mums abām lemts kļūt par labākajām draudzenēm.
Priecādamās, ka Džīna runā par kaut ko citu, nevis par Kolinu, Džemma pamāja ar galvu. – Manuprāt, Aila uzskata, ka viņa pārspēs visus un iegūs šo darbu. Mani viņa neuztver kā pienācīgu konkurenti un neraizējas par mani ne šeit, ne arī skolā.
– Nespēju iztēloties viņu tajā jūklī, ko Alija nopirkusi. Ko viņa īsti vēlas?
– Es domāju, ka viņa grib Leniju, bet Kolins teica, ka viņa mēģina savaldzināt Šeimusu. – Džemma vēroja, vai Džīnas sejā parādīsies kādas īpašas emocijas, kad tika pieminēts Kolins. Nekā tāda nebija. Vai nu viņi nebija pāris, vai arī Džīna bija ārkārtīgi pārliecināta.
Džīna iesmējās. – Jā, tas patiešām izklausās pēc kaut kā tāda, ko varētu pateikt Kolins. Otra brāļa, Peregrina, šeit nav. Viņš ir tas izskatīgais. Aila droši vien viņam veltītu īpašu uzmanību. Vai nogriezīsi uguni zem tā lielā kastroļa? Kolinam negaršo pārsautēta vēršgaļa. Paldies.
– Problēma ir tā, ka… – Džemma sacīja un lēnām iemalkoja vīnu. Viņa mēģināja pieņemt to, ko tagad redzēja skaidri, proti, Kolins un Džīna ir pāris. – Misis Freizerei patīk Aila.
– Es par to nebūtu tik pārliecināta. – Džīna ierunājās klusāk. – Nekad nevar skaidri zināt, ko Freizeri domā.
– Pat Kolins?
– Ar viņu ir visļaunāk. Es tev varētu pastāstīt tādas lietas! – Džīna sacīja. – Viņš pazīst daudzus cilvēkus. Ieklausās, ko viņi saka! Un viņam tie rūp. Bet pat tie, kuri uzskata Kolinu par savu labāko draugu, nezina, kas nomāc viņu pašu. Viņš neko neizpauž.
– Tas man būs jāpatur prātā, – Džemma noteica un atcerējās, kā Kolins bija izvairījies atbildēt uz personiskākiem jautājumiem, ko viņa uzdeva. Viņa pūlējās attapties no atklājuma, ka Kolins ir jau aizņemts.
– Par to neraizējies. Visi Freizeri glabā savus noslēpumus. Tagad tu varētu ielikt maizītes tajā groziņā un apklāt ar drānu. Paldies. Tu lieliski tiec galā ar šefpavāra palīdzes darbu. Tā, par ko mēs runājām?
– Par Freizeru noslēpumaino dabu.
– Jā, noslēpumaino. Tas nu patiešām ir ideāls vārds viņu raksturošanai. Lai nu kā, bet es gribēju pateikt, ka Alijas iecietība pret Ailas un Kērka nebeidzamo jūsmošanu vēl nepavisam