– Edilīnas muiža… – Džemma platām acīm palūkojās uz Kolinu un noteica: – Es redzēju fotogrāfijas internetā. Vai tā patiešām ir tik lieliska, kā izskatās?
– Vēl labāka. Es parūpēšos, lai tu varētu to apskatīt.
– Pirms došanās projām, – Džemma piebilda un sadrūma. Šajās dažās stundās viņai darbs jau nozīmēja vairāk nekā tikai Freizeru dokumentus. Viņa bija iepazinusies ar cilvēkiem un pat jutās iesaistījusies viņu problēmās. Un var būt, ka viņa ar Kolinu pamazām iedraudzējas. Vai varbūt tur radās pat kaut kas vairāk par draudzību… Viņš Džemmai šķita visai pievilcīgs gan fiziski, gan arī dvēseliski. Un Džemmu valdzināja tas, ka pilsētas iedzīvotāji Kolinu ļoti ciena. Pat bērniem viņš patika.
– Ja tev nāksies doties projām, – Kolins izlaboja viņas sacīto un iestūrēja automašīnu kādā piebraucamajā ceļā pie ļoti skaistas mājas.
Mēģinot apslēpt smaidu par to, kādā tonī viņš to pateica, Džemma paliecās uz priekšu, lai labāk apskatītu māju. Ar dziļajām jumtu pārkarēm un iebūvētajām puķu kastēm tā patiešām mazliet līdzinājās ēkām, kas būvētas pēc Frenka Loida Raita projekta. Logu un durvju rotājumi bija darināti no koka, kas, kā šķita, mirdzēja siltā gaismā.
Kolins nospieda pogu, kas bija iestrādāta automašīnas saules aizsargpanelī, un atvērās garāžas durvis. Tā bija pilnīgi tukša, tajā nebija pilnīgi nekā, pat ne tik, cik parasti mēdz būt dārza mājiņā. Kad viņiem aiz muguras aizvērās lielās durvis, Kolins pasniedzās pēc iesaiņotā ēdiena. – Vai vēlies apskatīt māju?
– Ar lielāko prieku, – Džemma atbildēja, izkāpa no automašīnas un sekoja viņam. Turpat bija ierīkota īpaša eja, kas veda no garāžas uz mājas sānu durvīm. Viss bija darināts no triju krāsu koka un apstrādāts ar īpašiem līdzekļiem, lai saglabātu dabīgos toņus.
Džemma ar plaukstu pieskārās šķērskokam. – Tu sacīji, ka to paveica tavs brālēns Ljūks? Vai viņš nolīga kādu, kas to visu izdarīja?
– Viņš ir lielisks namdaris. – Kolins atslēdza sētas puses durvis, un viņi iegāja virtuvē. Tā bija patiešām skaista. Jauni skapīši nokrāsoti bāli dzeltenā krāsā, granīta darba virsmas izrādījās piesātināti zeltainas. Viss aprīkojums bija no nerūsošā tērauda.
No virtuves varēja nokļūt ēdamistabā, kur bija aplūkojami vēl vairāki skaisti apdarināti logi ar skatu uz pagalmu.
– Oho! – Džemma sajūsminājās, un Kolins viņai uzsmaidīja. Pa labi atradās dzīvojamā istaba, kas ar sienu daļēji bija atdalīta no ēdamistabas un virtuves zonas. Vienā malā bija akmens kamīns, kam abās pusēs izvietoti grāmatu plaukti un liels televizors. Grīdu sedza milzīgs austrumnieciska stila paklājs, taču tas arī bija vienīgais priekšmets istabā. Mēbeļu nebija. Nekur.
– Vai neiebilsti, ja nāksies sēdēt uz grīdas? – Kolins vaicāja.
– Tā ir mana iecienītākā vieta sēdēšanai.
– Tikai tad, ja tev apkārt izlikts apmēram ducis atvērtu grāmatu, bet klēpī piezīmju grāmata. Un cik dažādu krāsu pildspalvas tu lieto?
– Septiņas. Par vienu mazāk, nekā lietojot Kērks. Vismaz, ja ticam viņa vārdiem. Man vajadzēs viņam pavaicāt, ko īsti nozīmē cipars “astoņi”.
Viņi apsēdās uz paklāja, izsaiņoja ēdienu no papīra un sāka mieloties.
– Tas nu ir patiešām izcili, – slavēja Džemma.
– Ja to gatavo Elija, tad tā ir vienmēr. Par to var būt drošs.
Džemma aplūkoja skaisto telpu. Tās tālākajā daļā bija stikla durvis, kas veda uz pagalmu, kura vienā pusē atradās dārzs. Džemma atkal paskatījās uz Kolinu un kārtējo reizi nodomāja, cik ļoti viņai patīk šis cilvēks. Pēdējos pāris gadus viņa tik daudz laika pavadījusi atlētisku puišu sabiedrībā, ka gluži nemanot viņai iepatikušies liela auguma vīrieši. Turklāt, neskaitot zēnus, kuriem viņa palīdzēja apgūt zinības, bija arī treneri. Ar kādu trenera palīgu viņa satikās vairākus mēnešus. Taču, sapratusi, ka šo cilvēku interesē tikai un vienīgi sports, viņa šīs attiecības pārtrauca.
Abu attiecībās virmoja kaut kas vārdos neizsakāms, un Džemma apjauta, ka arī Kolins pret viņu nav vienaldzīgs. Viņa apzinājās, ka Kolins virzījis sarunu tā, lai noskaidrotu, vai Džemmai nav puiša, tomēr pats par savu mīlas dzīvi nav pateicis neko. Ja viņas zinātniskā darba vadītājs nebūtu pavēstījis, ka visi trīs misis Freizeres dēli nav precējušies, viņa nezinātu pat to. – Un kā tavai draudzenei patīk šī māja?
– Es jau tev sacīju, ka to neviens vēl nav redzējis.
“Ideāla atbilde, lai neko nepateiktu,” nodomāja Džemma. Lai viņa nolādēta, ja mēģinās vēl kaut ko izzināt par Kolina privāto dzīvi. – Man šī māja ļoti patīk, – viņa beidzot sacīja. – Tu droši vien šeit jūties ļoti laimīgs.
Kolins pavirzījās uz sienas pusi un atspiedās pret to. Viņš brīdi klusēja, tad lēni ierunājās, it kā apsvērtu katru vārdu. – Apmēram pusotra gada laikā trīs mani draugi – nē, pat četri – ir apprecējušies. Un tas lika man padomāt pašam par savu nākotni. – Viņš paraudzījās uz Džemmu un silti uzsmaidīja. – Esmu pārliecināts, ka tas ir pat vairāk, nekā tu vēlējies par mani uzzināt.
Džemma gribēja teikt, ka vēlētos dzirdēt vēl daudzkārt vairāk, tomēr kaut ko tādu sacīt bija vēl pāragri.
Viņi kādu brīdi klusēja, tad Džemma pavaicāja Kolinam par viņa brāļiem.
– Īsta sodība, – Kolins sacīja, tomēr balsī skanēja tik daudz mīlestības, ka tas šķita pat mulsinoši. Kamēr abi ieturēja maltīti, vīrietis stāstīja Džemmai par savu ģimeni. Viņa skaidri redzēja, cik tuvi cits citam šīs ģimenes locekļi ir.
Kolins izstāstīja Džemmai par saviem brāļiem Leniju un Periju, kuri strādā ģimenes autotirdzniecības biznesā. Izstāstīja, cik nozīmīga ģimenei liekas Šeimusa māksliniecisko dotību attīstīšana un ka viņi vēlas izraudzīties vislabāko iespējamo mākslas skolu, kur brālim mācīties. – Mūsu māte ir izvaicājusi universitāšu pārstāvjus tik cītīgi, it kā plānotu izšķirošu kauju. Pagaidām neviena vēl nav izrādījusies gana laba viņas dārgajam bērniņam.
Beidzot viņš pievērsās savai māsai Arielai, kura jau drīz atgriezīsies Edilīnā un uzsāks ārsta darbu. Likās, Kolina krūtis vai plīst no lepnuma.
– Es tevi apskaužu, – Džemma sacīja, kad viņš bija beidzis.
– Un tava ģimene?
– Man ir māte un māsa. Abas ir ārkārtīgi līdzīgas. Smejas par vienu un to pašu, zvana viena otrai katru dienu. Tāds labs pāris.
– Un kā tu sadzīvo ar viņām?
– Man tas neizdodas, – Džemma sacīja. – Man lieliski saskanēja ar tēvu. Mēs bijām kā divi draugi. Man bija divpadsmit gadu, kad viņš nomira. Un pēc tam es… – Viņa paraustīja plecus. – Skumjas atmiņas. Labās ziņas ir tādas, ka mana māsa apprecējās ar bagātu cilvēku, kuram pieder santehnikas kompānija, un sūta man patiešām jaukas dāvanas. Pateicībā par to man tikai nedēļām ilgi jāpieskata viņas bērni.
Kolins iesmējās. – Un kādas dāvanas viņa tev sūta?
– Kindle elektronisko grāmatu lasīšanas ierīci, šādu tādu sporta aprīkojumu,