Viņa sekoja Kolinam pie augsta skapja ar stikla durvīm. Tas bija piekrauts ar jūras produktiem, kas izskatījās pavisam svaigi. Jā, neapšaubāmi, šī vieta bija ārpus viņai pieejamo cenu zonas.
– Kolin! – sacīja izskatīga pusmūža sieviete, kura stāvēja aiz letes. – Tieši tevi es vēlējos satikt.
Pirms viņš paguva kaut ko sacīt, parādījās mazs zēns, apmēram četrus gadus vecs. Viņš skrēja pie Kolina. Puisēna paceltajā rokā bija rotaļu kravas automašīna, bet otrajā – tās riteņi. Viņa sejiņā bija redzamas nožuvušu asaru pēdas. Mazais skatījās uz Kolinu tik dievinoši, it kā viņa priekšā stāvētu Supermens. – Šerif, – viņš nočukstēja ar manāmu viltības pieskaņu balstiņā.
Paņemt salauzto automašīnu nebija iespējams, jo rokas Kolinam bija aizņemtas ar mazulīti.
Džemma nevilcinoties paņēma bērnu pie sevis, Kolins notupās pie zēna un ātri ielika riteņus vietā. Puika aizdieba projām brīdī, kad viņa māte parādījās pie stūra.
– Te tu esi, Metjū. Nekad vairs šādi nebēdz projām! O, Kolin! Paldies.
– Vienmēr laipni, – viņš atbildēja sievietei, kura pacēla puisēnu uz rokām un devās projām. Atgriezās iepriekš sastaptā sieviete, un Džemma ielika viņai rokās mazo meitenīti.
Visu šo laiku sieviete aiz letes bija vērojusi notiekošo. – Kā vienmēr, ko, Kolin? – viņa smaidot sacīja.
– Gandrīz nekādas atšķirības. Un kāpēc tu vēlējies mani sastapt, Elij? Vai kāds bija ielauzies?
– Tu nu gan esi jocīgs. Vai vari šo to aizvest?
– Mūsu iemīļotajam vīriņam?
– Nu, man viņš noteikti ir “iemīļotais”, kopš palīdzēja manai meitai. Vai vari pāris kastu aizvest uz fermu?
– Kāpēc viņš pats neierodas, lai paņemtu visu, kas nepieciešams?
– Kluba kundzītes viņu atkal sākušas vajāt.
– Labi. Iesaiņo visu. – Kolins pasmaidīja. – Domāju, ka Džemma labprāt apskatīs Merlina fermu.
– Vai man jāpieņem, ka Džemma ir jūsu auklīte? Tā jaunā sieviete tev aiz muguras.
Kolins pagriezās un ieraudzīja, ka Džemma pēta tikko izceptas vistiņas. – Džemma, šī ir Elija Šova, mana… Kas tu īsti man esi?
– Ceturtās pakāpes māsīca, attāla radiniece, – Elija sacīja Džemmai. – Mūsu pilsētiņas iedzīvotāja izveidojusi dažu Edilīnas ģimeņu ģenealoģisko koku, un mēs beidzot uzzinājām, kādi kuram radi esam. Es paspiestu tev roku, bet… – Viņai rokās bija sterili cimdi.
– Priecājos iepazīties, – Džemma teica. – Vai esat šī veikala īpašniece?
– Kas tad mani nodod? – Elija vaicāja.
– Īpašnieciskā attieksme, – Kolins atteica. Izdzirdējis, ka mazulis sāk raudāt, viņš ātri sacīja: – Vai varam dabūt dažas sviestmaizes? Līdznešanai.
– Kolins ir vietējo bērnu mīlulis, – Elija paskaidroja Džemmai un ziņkārīgi nopētīja te vienu, te atkal otru.
– Nu jau pietiks, – Kolins sacīja. – Es te cenšos viņai radīt iespaidu par sevi, stāstu, ka esmu šerifs un man darīšana ar nelietīgiem noziedzniekiem.
– Un kā? Vai viņš atstājis uz tevi iespaidu? – Elija vaicāja.
Džemma nolēma, ka pienācis laiks visu paskaidrot. – Es esmu viena no pretendentēm uz darba vietu, ko piedāvā misis Freizere.
– Ak jā! Tikt galā ar visu to jūkli, ko viņa atveda no Anglijas. – Elija paraudzījās uz Kolinu. – Un kur tad ir pārējie divi, kas pretendē uz šo darbu?
– Mājās. Pie baseina. Mamma aizgāja nosnausties.
Elija pavīpsnāja. – Tava māte nekad mūžā nav gulējusi diendusu.
– Es to zinu, – Kolins atbildēja un pasmaidīja.
– Un kādas sviestmaizes jūs abi vēlaties? – Elija atkal paraudzījās vispirms uz Kolinu, tad uz Džemmu.
– Ar rostbifu, – abi vienā balsī atsaucās.
– Un piedevās? Man ir kāpostu salāti un kartupeļu salāti.
– Kāpostu, – abi, gluži kā sarunājuši, atkal vienā balsī atteica.
– Tūlīt dabūsiet. – Kad Elija aizgriezās, viņas sejā rotājās smaids.
– Vai gribēsi apskatīt apkārtni? – Kolins vaicāja.
– Lai varu Ailai pastāstīt par vietu, kur viņa dzīvos?
– Jā, tieši tā es arī biju iedomājies, – Kolins ķircinājās, bet Džemmai darba iegūšana vai neiegūšana nebija nekāds joks, to viņš redzēja pēc meitenes sejas izteiksmes. Viņa balss kļuva klusāka. – Es šovakar parunāšu ar mammu. Ceru, ka arī tētim būs savs vārds sakāms. Un Šeimusam. Varbūt mums trim izdosies pierunāt viņu izvēlēties pareizo cilvēku. – Kolins jau grasījās sacīt vēl kaut ko, bet apklusa, jo sieviete, kura stāvēja pie izliktajām graudaugu pārslām, pagriezās uz viņa pusi.
– Kolin! – viņa teica. – Biju šodien iegājusi tavā birojā, bet Roja sacīja, ka tev esot ģimenes lietas kārtojamas. Es ļoti priecājos tevi satikt!
– Vai tas notika atkal, Tāra? – Kolins vaicāja.
Pirmo reizi Džemma redzēja Kolina “šerifa seju”. Vienā sekundē no ķircinātāja un smējēja viņš kļuva par ļoti nopietnu cilvēku.
– Kāds atkal izbradājis manas puķes, – sieviete atbildēja, un Džemmai nācās apslēpt smaidu. Ziņu izlaidumi bija pilni ar stāstiem par slepkavībām un citiem šaušalīgiem noziegumiem, bet šī sieviete uztraucās par savām tulpēm!
– Vai Roja izveidoja pēdu atlējumus?
– Jā. Ieradās uzreiz pēc tam, kad piezvanīju.
Džemma iepleta acis. Pēdu atlējumi?! Izskatījās, ka viss ir daudz nopietnāk par izbradātām puķēm.
– Es nezinu, ko iesākt, Kolin, – Tāra sacīja. – Man ir divi mazi bērni, un tagad, kad Džimijs tik bieži ir projām…
Kolins apskāva sievieti, un viņa piespieda vaigu vīrieša krūtīm, ar pūlēm valdīdama asaras. – Vai vēlies padzīvot mūsu viesu namiņā? – viņš vaicāja. – Lielākais jau ir aizņemts, bet jūs ar bērniem esat laipni aicināti apmesties otrajā.
Viņa atvirzījās. – Nē, mums viss būs labi. Tas cilvēks, ko tu ieteici, uzliks novērošanas kameras, un Džimijs šovakar būs mājās. Mums viss būs labi. – Tāra izņēma nēzdodziņu no kabatas un izšņauca degunu. Tad viņa paraudzījās uz Džemmu. – Jaunā draudzene?
– Es esmu viena no pretendentēm uz misis Freizeres piedāvāto darba vietu. Runa ir par dokumentu kataloģizāciju, – Džemma aši paskaidroja un pakāpās mazliet tālāk no Kolina. Šī bija maza pilsētiņa, un viņa nevēlējās būt par tenku iemeslu.
Spriežot pēc Tāras vienaldzīgās sejas, viņai nebija ne jausmas par ko Džemma runā. – Ja Kolinam tu patīc, es balsoju par tevi. – Viņa lūkojās savos iepirkumu ratiņos. – Man jāiet, lai tas viss neatkūst. Kolin, paldies par tavu… par visu.
– Tev ir mana mobilā telefona numurs. Ja dzirdi