Romāns par Edilīnu
Pirmā nodaļa
Džemma pavisam skaidri zināja, ka ļoti vēlas šo darbu un būtu gatava pat nogalināt, lai to dabūtu.
Nu, varbūt ne gluži nonāvēt kādu cilvēku, taču salauzt dažas rokas vai kājas noteikti.
Viņa stāvēja blakus misis Freizerei un skatījās uz noliktavas telpu, kura bija pilna ar netīrām, vecām kastēm, rūpīgi saliktām uz jauniem koka plauktiem. Viņa zināja, ka neko tik skaistu savā dzīvē nav redzējusi. Galvā skaļi skanēja vārdi: “Tie ir pirmavoti!” Viņa raudzījās uz dokumentu krājumu, kuriem neviens nav pieskāries jau simtiem gadu.
Misis Freizere, majestātiska gara auguma sieviete, vēroja Džemmu. Bija skaidri manāms, ka viņa gaida, lai Džemma kaut ko saka. Bet kā gan Džemma varēja ietērpt vārdos savas izjūtas? Kā vislabāk aprakstīt savu mūža aizraušanos ar vēsturi? Vai pateikt, ka viņai šie dokumenti nozīmē jaunus atklājumus un neaizmirstamus piedzīvojumus? Vai mēģināt aprakstīt to sajūsmu, ko rada jaunas informācijas meklēšana un atrašana, jaunu…
– Droši vien tas viss izskatās mazliet nomācoši, – misis Freizere noteica un noklikšķināja gaismas slēdzi. Tā bija skaidra norāde, ka Džemmai jāatstāj nenovērtējami dārgās kastes un to noslēpumainais saturs. Džemma negribīgi sekoja viņai uz omulīgo dzīvojamo istabu. Pat viesu namiņš, kurā apmetīsies cilvēks, kas šo darbu dabūs, bija patīkami mīlīgs. Tajā bija plaša dzīvojamā istaba, kuras vienā galā ierīkota virtuve, vēl bija liela guļamistaba, atsevišķa vannas istaba un noliktavas telpa, kuru viņas tikko bija apskatījušas. Mājas priekšpusē atradās neiedomājami skaists un plašs kabinets ar dubultām franču stila durvīm, pa kurām varēja raudzīties uz akriem plašu zālāju un košām puķēm. Ārā aiz nojumes bija garāža, kas paredzēta trim automašīnām. Tā no grīdas līdz griestiem bija pilna ar daudzām kastēm, kurās glabājās vēl nesakārtoti un katalogos neierakstīti dokumenti. Džemmu reibināja doma par to, cik neaptverami plašu uzdevumu klāstu ietvēra šis darba piedāvājums. Viņas vēstures doktorantūras zinātniskā darba vadītājs bija atsūtījis elektroniskā pasta vēstuli, kurā paziņoja, ka viņam izdevies sarunāt Džemmai darba interviju un veiksmes gadījumā viņa varētu dabūt pagaidu darbu mazītiņā pilsētā Edilīnā Virdžīnijas štatā. Džemma bija ļoti nopriecājusies. Zinātniskā darba vadītājs arī paskaidroja, ka sieviete, kura šo darbu piedāvā, pati ir pabeigusi viņu universitāti un vēlas nolīgt kādu, kurš varētu izpētīt un sakārtot ģimenes dokumentus, un pēc tam uzrakstīt šīs ģimenes vēsturi. Džemmai šī doma likās smieklīga. Ko gan tas īsti nozīmēja? Tas būs stāsts par to, kā vecvecmāmiņa ieradās Ņujorkas ostā kopā ar citiem imigrantiem? Ļoti, ļoti garlaicīgi…
Vēlāk tajā dienā viņa bija iegriezusies sava zinātniskā darba vadītāja kabinetā, lai izrādītu pieklājību un personiski sniegtu atbildi. Džemma sacīja, ka viņai patiešām žēl, tomēr tagad, kad lekciju kurss ir beidzies, viņai nopietni jāstrādā ar savu disertāciju, lai varētu to pabeigt un iegūt doktora grādu.
– Domāju, ka tev vajadzētu paskatīties uz šo, – zinātniskā darba vadītājs sacīja un pasniedza Džemmai vēstuli, kas bija uzdrukāta uz dārga, bieza velīnpapīra. Vēstulē bija sacīts, ka misis Alija Freizere no sava vīra ģimenes muižas Anglijā atvedusi vairākus simtus kastu ar sešpadsmitajā gadsimtā rakstītiem dokumentiem. Viņa piedāvā darbu kādam, kurš tos spētu kataloģizēt un, izmantojot noskaidrotos faktus, uzrakstīt ģimenes vēsturi.
Pāri galdam Džemma skatījās uz savu darba vadītāju. “Sešpadsmitais gadsimts” un “vairāki simti kastu” kaut kā īsti neatbilda terminam “ģenealoģija”.
– Kurš vēl ir redzējis tos dokumentus?
– Žurkas, peles… – zinātniskā darba vadītājs sacīja un pacēla kādu cieši piebāztu aploksni. – Te viss ir paskaidrots. Dokumenti ir glabājušies Anglijā, mājas bēniņos, jau kopš tiem laikiem, kad ēka celta. Tas bijis apmēram Elizabetes Pirmās valdīšanas periods. Ģimene… – Viņš izņēma kādu lapu no aploksnes un paskatījās uz to. – Tā bija Riptonas grāfu dzimta. Īpašumu viņi pārdeva apmēram astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, Amerikas Neatkarības kara laikā. Taču nākamajai ģimenes paaudzei kaut kā izdevās īpašumu atkal atgūt. Pavisam nesen šī senā vieta vēlreiz pārdota, tikai šoreiz tā nonāca kādas korporācijas īpašumā, kura vēlējās, lai bēniņi tiek iztīrīti. Viņi sarīkoja izsoli.
Džemma apsēdās. Patiesībā viņa gandrīz sabruka krēslā iepretim rakstāmgaldam. – Tātad šī misis Freizere…
– …aizbrauca uz Angliju un nopirka visus dokumentus, kas bija glabājušies tajā mājā gadsimtiem ilgi. Te nekas nav minēts, cik tieši viņa par tiem ir samaksājusi. Teikts tikai, ka tie bijuši “daudzi tūkstoši”. Liekas, ka izsolē gājis karsti, tomēr misis Freizerei izdevies atgriezties mājās ar visu šo bagātību. Man radies iespaids, viņa ir sīksta sieviete. Ja viņa kaut ko vēlas, to arī iegūst.
– Un neviens nezina, kas ir tajos dokumentos? – Džemma paskatījās uz vēstuli, ko turēja rokā.
– Nē. Izsoļu nama darbinieki visu nostiepa lejā un sadalīja pa atsevišķām vienībām. Viņi neko neatvēra, un tieši tas bija viens no iemesliem, kas izsolei piešķīra īpašu asumu. Tie tiklab varēja būt vienkārši mājsaimniecības rēķini, par kuriem ģimenei nepiederīgiem ļaudīm nebūtu nekādas intereses. Tas, cik daudz liellopu gaļas grāfs nopircis tūkstoš septiņsimt četrdesmit otrajā gadā, varētu interesēt vienīgi viņa pēctečus. Un nevienu citu. Zinātnisko padomi jau nu noteikti ne. – Viņš mirkli klusēja. – Tomēr tur varētu glabāties arī kaut kas daudzkārt interesantāks, – viņš ar smaidu sejā piebilda.
Džemma mēģināja aptvert šos vārdus. – Un kā šī sieviete domā, cik ilgs laiks būs nepieciešams tam cilvēkam, lai bez palīgiem izpētītu dokumentus un vēl arī visu uzzināto apkopotu ģimenes vēsturē?
– Iesākumam viņa piedāvā divus gadus. Tas nozīmē arī bezmaksas dzīvošanu viņas ģimenes īpašumā, mašīnu un divdesmit piecu tūkstošu dolāru lielu gada algu. Ja divu gadu laikā viss vēl nebūs pabeigts… – Viņš paraustīja plecus. – Domāju, varēs vienoties par to, ka darbu turpinās, cik tas būs nepieciešams. Ja man nebūtu sievas un bērnu, es pats to gribētu pamēģināt.
Džemma joprojām pūlējās aptvert visus faktus. Ja tikko dzirdētā informācija ir precīza, viņa savu disertāciju varēs rakstīt, izmantojot faktus, ko būs atradusi šajā materiālu pārbagātībā. Pagaidām viņa pat nebija izvēlējusies tematu savam pētnieciskajam darbam, nemaz jau nerunājot par pētījumu uzsākšanu. Viņa paskatījās uz savu zinātniskā darba vadītāju. – Un kur slēpjas lamatas?
– Tev būs ļoti spēcīgi konkurenti.
Viņš vilcinājās, un Džemma saprata, ka ziņas nebūs iepriecinošas.
– Kas viņi ir?
– Kērks Lorenss un Aila Vilmonta.
Abi minētie kolēģi bija apmēram viņas vecumā un arī tiecās iegūt doktora grādu vēsturē. Tiesa, tā bija vienīgā līdzība. Džemmas seja pauda pārsteigumu.
– Kāpēc gan kādam no viņiem būtu vajadzīgs šāds darbs? Dzīvošana viesu namā mazā pilsētiņā Virdžīnijas štatā? Izpētes darbs gadu garumā? Tas neizklausās pēc kaut kā tāda, ar ko varētu viņus iekārdināt.
– Dzirdēju, ka esot arī trīs pieauguši dēli. Neprecējušies.
Bagāti.
– Tas varētu interesēt Ailu, bet Kērks? – Džemma novaidējās.
– Kā noprotu, naudu no viņa tēva dibinātā trasta fonda viņš saņem tik ilgi, kamēr mācās. Viņam atliek tikai apburt misis Freizeri, iegūt šo darbu, un tad jau mācību beigas varētu atlikt uz nezināmu laiku… Esmu dzirdējis, ka viņam nāksies iesaistīties ģimenes biznesā, ja neizdosies atrast darbu uzreiz pēc grāda iegūšanas. Logu un durvju izgatavošana. – Vadītājs paskatījās uz Džemmu. – Tie dokumenti varētu būt labs materiāls publikācijām.
Džemma ievilka elpu. Publikācijas būtu lieliska iespēja iekļūt akadēmiskajā vidē un palīdzētu karjeras veidošanai nākotnē. Publikācijas nozīmē to, ka Kērkam nenāktos iesaistīties ģimenes biznesā un Ailai nevajadzētu izmisīgi alkt pēc precībām