– Tikai pamēģini pajautāt, vai es esmu jeņķis. Tad es…
– Ko tad tu izdarīsi? – Ljūks ieinteresēti iepleta acis.
– Es nogriezīšu rožu ziedus. Nezinu. Kā lai soda dārznieku?
Ljūks uz viņu paraudzījās tā, ka viņa gandrīz piesarka.
– Tas ir interesantākais jautājums, kādu šodien esmu dzirdējis.
Džoslina juta strauji pieaugošu nepatiku pret šo vīrieti. Viņa ielūkojās rokaspulkstenī.
– Man jādodas uz tikšanos.
– Jā, ar Remu. Viņš jau ir klāt un nopūlas vaiga sviedros, lai ātri uzceltu jums abiem pasaku pasaulīti.
– Žēl, ka tu sabojāji pārsteigumu.
– Manuprāt, tā ir laika šķiešana.
– Droši vien tavā priekšstatā par randiņu ietilpst sešas alus pudeles un kartupeļu čipsu paka. – Džoslina veltīja viņam nicinājuma pilnu skatienu.
– Kukurūzas čipsu paka, – Ljūks izlaboja. – Man garšo kukurūzas čipsi. Sevišķi tie, kurus tirgo zilā iepakojumā. Ja sieviete pie manis ierastos ar zilo kukurūzas čipsu paku un sešām Samuel Adams pudelēm, viņai vakars varētu beigties labi.
– Tev tas droši vien šķiet uzjautrinoši.
– Es esmu godīgs.
– Tu esi tieši tāds kā daudzi vīrieši, kurus esmu satikusi un nekad vairs negribētu satikt.
Džoslina pagriezās pret durvīm, bet Ljūks nostājās viņai ceļā.
– Tu vēl nevari iet projām. Rems teica, ka iedarbinās zvanu, kad viss būs gatavs.
– Viņš tevi nosūtīja uz šejieni, lai tu mani aizturētu?
– Viņš nav tik stulbs. Viņš nosūtīja mani uz šejieni, lai es palūgtu Sārai tevi kādu laiku nodarbināt, bet piemirsa man pajautāt, vai Sāra šeit vispār ir. Varbūt apsēdies un sēdi mierīgi, lai nesaburzītu savu smuko, jauno kleitiņu. Es uztaisīšu sev sviestmaizi. Varētu piedāvāt sviestmaizi arī tev, bet Rems ir atvedis tik daudz ēdiena, ka pietiktu pusei pilsētas iedzīvotāju, tāpēc tev nevajadzētu ēst tagad.
Stāvēdama Sāras virtuves letes galā, Džoslina domāja, ko darīt tālāk. “Palikt šeit un ļaut šim augstprātīgajam vīrietim nesaprotamu iemeslu dēļ smieties par mani vai doties projām un sabojāt Remzija sagatavoto pārsteigumu?” Visbeidzot viņa nolēma, ka labprātāk dosies satikt Remziju, nevis paliks Sāras dzīvoklī kopā ar šo nekauņu.
Džoslina pagriezās brīdī, kad Ljūks lika uz letes savai sviestmaizei paredzētās sastāvdaļas. Viņu rokas saskārās, un sinepes no plastmasas pudeles apšļakstīja Džoslinas apģērbu. Baltās kleitas priekšpusē rēgojās spilgti dzeltens traips.
– Tu to izdarīji tīšām! – viņa iesaucās. – Tu gribēji, lai tā notiek.
– Negribēju, – Ljūks taisnojās, un izklausījās, ka viņš nemelo. – Goda vārds, es to negribēju. – Piepeši nicinošā attieksme un smīns, kas rotāja viņa seju kopš ienākšanas dzīvoklī, pazuda. – Atvaino, tiešām. – Ljūks pagriezās, paņēma tīru trauku lupatu no statīva virs izlietnes un to samitrināja. – Ļauj, es tev palīdzēšu, – viņš teica.
Džoslina pavilka kleitas audumu tālāk no krūtīm un domāja, kā nepamanītai iekļūt atpakaļ mājā un pārģērbties tā, lai nesatiktu Remziju. Bet viņš bija solījis saklāt maltīti uz grīdas. Ja runa bija par vestibila grīdu, Džoslinai neizdosies slepus tikt viņam garām – tātad nāksies Remziju satikt ar sinepēm notraipītā kleitā.
– Ko, pie velna, jūs darāt?
Durvīs stāvēja vīrietis, kurš, bez šaubām, bija Remzijs. Par vienu vai divām collām īsāks nekā Ljūks un nedaudz apaļīgāks, bet viņam bija tādi paši tumši mati un zaļas acis, gandrīz tāds pats deguns un zods. Abi likās patiesi neatvairāmi.
Džoslina novērsās no Remzija un paskatījās uz Ljūku, kurš turēja mitru lupatu virs viņas krūtīm. Viņa strauji atkāpās, lai Ljūks nevar viņu aizsniegt.
– Viņš man uz kleitas uzmeta sinepes, – Džoslina taisnojās.
Remzijs draudīgi raudzījās uz Ljūku.
Ljūks pacēla rokas gaisā.
– Tas bija negadījums. Zvēru. Viņa ir tavējā.
Joprojām turēdams plaukstas gaisā, viņš izgāja no virtuves, un Džoslina dzirdēja, kā atveras un aizveras ieejas durvis.
– Vai ar tevi viss kārtībā? – Remzijs apjautājās.
– Jā. Tiešām, viss kārtībā, bet es izskatos šausmīgi. Es gribēju izskatīties puslīdz labi mūsu pirmajā tikšanās reizē.
– Tu izskaties lieliski! – Remzijs iesaucās tik dedzīgi, ka Džoslina pasmaidīja.
– Tas ir ļoti jauki no tavas puses.
– Nē, nav. Vai piemirsi, ka es esmu advokāts? Varbūt dosimies uz tavu māju… tās galveno daļu… un paēdīsim? Vai esi izsalkusi?
– Esmu izbadējusies.
Remzijs pa gaiteni nokļuva līdz ieejas durvīm, atvēra tās un pieturēja, un brīdī, kad Džoslina atradās blakus, ierunājās:
– Es atvainojos par savu brālēnu. Ljūks ir… – Viņš paraustīja plecus, it kā trūktu vārdu, lai aprakstītu šo cilvēku.
– Viss kārtībā, – Džoslina atbildēja. – Mums visiem ir radinieki.
– Diemžēl man viņu ir vairāk nekā lielākajai daļai cilvēku.
Kad viņi izgāja ārā, Džoslina redzēja, ka Ljūks aizsteidzas projām sagrabējušā, vecā kravas automašīnā. Līdzīgus transporta līdzekļus viņa bērnībā redzēja pie tēva mājām. Pēc visa spriežot, Ljūks Konors piederēja pie tā vīriešu tipa, par kuru Edi jaunkundze Džoslinu bija brīdinājusi. Vēl ļaunāk – viņš bija tāds pats kā tas vīrietis, kurā bezcerīgi iemīlējās Džoslinas maigā, elegantā, izglītotā māte. Pēc kāzām Gerijs Mintons darīja visu iespējamo, lai kļūtu tāds, kādu viņu vēlējās redzēt sievas izsmalcinātie ģimenes locekļi, tomēr mēnesi pēc sievas nāves viņa dzīvē atgriezās ādas jakas, vaigubārda un Harley motocikli.
– Tu tiešām nedusmojies? – Remzijs pārjautāja. – Vai Ljūks tevi stipri satrauca?
– Protams, nē, – Džoslina atbildēja un, atgriezusies atpakaļ tagadnē, pasmaidīja. – Es pārģērbšos, un viss būs kārtībā.
– Šovakar ikkatra tava vēlme man ir pavēle, – Remzijs paziņoja un viegli paklanījās.
– Tādā gadījumā, drošsirdīgais bruņiniek, vediet mani uz savu pili, lai varu sagatavoties.
Remzijs pasmīnēja, padeva Džoslinai roku, un kopā viņi devās uz ieeju Edilīnas muižā.
Ceturtā nodaļa
– Patiešām skaisti, – Džoslina atzina, un teica to pavisam godīgi.
Remzijs bija ļoti centies, sagatavojot vakariņas, un viņa to novērtēja. Uz vestibila grīdas bija izklāta veca, balta, izšūta sega, un abās pusēs bija nolikti milzīgi spilveni. Vakariņām