– Es to daru vienmēr, – viņš teica. – Tāds ir mans darbs, vai piemirsi? Vai tev par mani neviens nestāstīja? Varbūt tu joprojām dusmojies par sinepēm?
Džoslinas naidīgais noskaņojums izplēnēja.
– Nē, es saprotu, ka tas bija negadījums. Vai gribi ienākt un padzert tēju?
– Kopā ar tevi un Remziju?
– Tu ļoti labi zini, ka viņš pirms desmit minūtēm aizbrauca, – Džoslina teica.
Greizi pasmaidījis, Ljūks iegāja namā. Uz grīdas joprojām bija izklāta sega un saliktas sveces, katliņš ar šokolādi un dažas zemenes.
– Tātad tu viņu aizdzini?
– Nē, es viņu neaizdzinu. Viņam nācās doties mājās, lai pastrādātu.
Ljūks pieliecās, pārlaida pirkstu gar joprojām siltā katliņa malu un iebāza ar šokolādi notriepto pirkstu mutē.
– Tā varētu būt. Droši vien tāpēc viņš taisnā ceļā devās pie Tesas.
Džoslina apstājās un pagriezās pret Ljūku. Viņš turēja katliņu rokās un ielika tajā zemeni.
– Ko viņš izdarīja?
– Aizgāja pie savas sekretāres. Viņa dzīvo tepat blakus. Un kontrolē Rema dzīvi.
– Par to man jau pastāstīja. Remzijs šobrīd atrodas pie Tesas?
– Protams, – Ljūks atbildēja un ieskatījās Džosijai acīs. – Kas tev pastāstīja par Tesu? Pats Rems tas noteikti nebija.
– Kā tas jāsaprot? – Džosija turpināja ceļu uz virtuvi. – Nāc, – viņa aicināja, – un paņem to līdzi, ja gribi.
– Paldies, – Ljūks atbildēja un viņai sekoja, ļaujot fondī katliņa vadam vilkties pa zemi. – Varbūt mēs rīt varētu apspriesties par taviem plāniem attiecībā uz dārzu?
– Es no dārzkopības neko nesaprotu. – Džosija atvēra skapīšu durvis, meklējot tējkannu, tējas maisiņus un jebko tamlīdzīgu.
– Tējas pagatavošana tev būs par grūtu. Lai paliek, negribēju tevi traucēt. Es kaut ko paķeršu mājupceļā. Viljamsburgā ir dažas ātrās ēdināšanas iestādes. Lielceļa malā. Tas nav sevišķi tālu, tikai dažu stundu brauciena attālumā.
Džoslina negribot iesmējās.
– Labi, apsēdies, – viņa pavēlēja, un Ljūks paklausīja. Tad viņa izcēla no vecā ledusskapja kārbu ar pāri palikušajiem makaroniem un ielika to aizvēsturiskā mikroviļņu krāsnī.
– Kāpēc tu esi pārliecināts, ka Rems man nestāstīja par savu sekretāri? – Viņa centās izklausīties vienaldzīga un tomēr radīt tuvības iespaidu.
– Pieņemu, ka Tesu tu vēl neesi satikusi, – Ljūks atbildēja, piecēlās kājās, piegāja pie skapīšiem un pastiepās pāri Džosijas galvai, lai paņemtu šķīvi. Kādā atvilktnē viņš sameklēja nazi un dakšiņu.
Džoslina nebija izpētījusi skapīšus, tāpēc nezināja, kur piederumi atrodas.
– Nē, es neesmu viņu satikusi, bet esmu daudz par viņu dzirdējusi.
– Vai par viņu runāja Sāra? Vai viņa pastāstīja par sarkano kleitu?
– Kas tur īsti ir? – Džosija jautāja un attaisīja mikroviļņu krāsns durtiņas.
– Vai tu tiešām gribi to uzzināt?
– Es esmu pieaugusi. Domāju, ka spēšu to izturēt. Kas notika ar sekretāri un kleitu?
Ljūks paņēma bļodu ar makaroniem, uzmeta tos uz šķīvja un nolika šķīvi uz galda.
– Gribēsi?
– Nē, pateicos. Es paēdu kopā ar Remziju. Vai jau piemirsi?
– Jā gan. Jūs bijāt kopā tik īsu laiku, ka gandrīz jau piemirsu par jūsu randiņu. Tas taču bija randiņš, vai ne?
Džosija nepūlējās viņam atbildēt, bet ielēja sev vīnu un iedzēra malku.
– Atvaino, bet vīns ir beidzies, – viņa paziņoja tonī, kas ļāva noprast, ka viņai nemaz nav žēl.
Kāpēc šis vīrietis uzdzina viņai tādas dusmas? Varbūt dusmu patiesais cēlonis bija Remzijs, kurš vispirms ļāva noprast, ka viņi varētu kļūt par pāri, un tad aizgāja pie citas sievietes?
Ljūks piecēlās kājās, atvēra ledusskapi un izņēma no tā alus pudeli.
– Šķiet, ka tu te jūties kā mājās.
– Es šeit bieži uzturos, un tev nāksies pie manis pierast. – Ljūks nogaršoja makaronus. – Diezgan labi. Vai tos pagatavoja Rems? Viņš ir teicams pavārs. Prot pagatavot pat “tārpu kūkas”. Palūdz, lai viņš tev par tām pastāsta.
– Pirms vai pēc tam, kad pastāstīsi par sarkano kleitu?
– Jā, pareizi, – Ljūks runāja ar pilnu muti. – Tesai nepatīk uzklausīt pavēles. Viņa uzskata, ka viņai jāveic vienīgi tiešie darba pienākumi, un tas arī viss. Viss pārējais ir viņas pašas darīšana.
– Vai tad tā neuzskatām mēs visi? – Džoslina jautāja. Viņa apsēdās krēslā iepretī Ljūkam.
– Ne tik lielā mērā kā Tesa. Savukārt Rems allaž ir bijis, kā mēs šeit mēdzam teikt, sīkumains.
– Skaidrs. – Džoslina vēsi pasmaidīja. – Viņš prot gatavot un, kā izrādās, ir sīkumains. Ko vēl tu man paziņosi? Remzijs savulaik bija sieviete?
– Cik man zināms, nē, – Ljūks nevainīgi atbildēja. – Vai viņš tev apgalvoja, ka gribētu būt sieviete? Esmu dzirdējis, ka mūsdienās pastāv ārstniecības iestādes, kurās to iespējams nokārtot. Protams, es par tām neko daudz nezinu, bet Rems, bez šaubām, zina.
Džosija nespēja apslāpēt smieklus.
– Tu esi šausmīgs. Vienkārši pastāsti, kas notika!
Ljūks apēda vēl dažus kumosus un turpināja:
– Patiesību sakot, viss bija ļoti vienkārši. Rems paziņoja Tesai, ka viņam nepatīk viņas apģērbs.
– Vai viņa to novilka?
– Vai sekretāres Floridas advokātu birojos tā dara? Tādā gadījumā man jāpārceļas uz dzīvi tur. Nē, viņa neko nenovilka. Tobrīd viņa bija nostrādājusi birojā pavisam neilgu laiku. Sešās nedēļās Tesai bija izdevies ieviest kārtību birojā. Viņa atlaida divas sekretāres un panāca to, ka palikušās divas patiešām strādāja. Manam brālēnam Remam tas bija kaut kas negaidīts, proti, sieviete, kas strādā, lai nopelnītu savu algu.
– Vai viņš zina, ka tu viņu šādi aprunā?
– Vai viņš tev stāstīja kaut ko par mani?
– Par laimi, viņš visu vakaru nepieminēja tevi pat ar pušplēstu vārdu.
– Precīzāk sakot, pusotru stundu. – Ljūks pavicināja dakšiņu. – Jūs pavadījāt kopā tikai pusotru stundu. Tas bija diezgan īss randiņš, vai ne? Ja sievieti uz randiņu būtu aicinājis es, tad…
– Jā, zinu. Tu būtu mīlējies ar šo sievieti, guļot uz zilas kukurūzas čipsu pakas. Turpini stāstu par Remziju.
– Mīlēties gultā, kas nobārstīta ar kukurūzas čipsiem… Kaut ko tādu es vēl neesmu pamēģinājis. Vai tu runā no pieredzes?
– Mana