Džosija iedzēra malku tējas un veltīja Sārai vīzdegunīgu skatienu.
– Es startēju ārpus konkursa. Manējās ir audžumāsas. Identiskās dvīnes, skaistas, ar dabiski blondiem matiem, piecas pēdas un vienpadsmit collas garas. Vai zini, kā viņas mani sauc? Par Pelnīti.
– Pelnīti? – Sāra iepleta acis. – Taču ne…
– Tieši tā. Tas ir saīsinājums no “Pelnrušķītes”.
Sāra negrasījās atkāpties.
– Man ir divas absolūti nevainojamas māsasmeitas un tādi paši divi māsasdēli. Viņi vienmēr pasaka “lūdzu” un “paldies”.
– Vai esi dzirdējusi par Bellu un Ešu?
– Par modelēm? Protams. Pagājušonedēļ viņas bija uz žurnāla vāka… Nē! – Sāra noelsās. – Nevar būt. Viņas ir tavas…
– Audžumāsas, – Džoslina apliecināja.
– Tu uzvarēji. Jeb zaudēji, īsti nezinu. Es laikam piezvanīšu māsām un pateikšu “paldies” par to, ka viņas man ir. – Viņa uzlūkoja Džosiju ar izbrīnu. – Kā tu spēj to izturēt?
– Kaut kā jau spēju, – Džosija atbildēja, paraustot plecus. – Ja man nebūtu Edi jaunkundzes, es diezin vai būtu tikusi ar to galā. Viņa mani izglāba. – Džosija paraudzījās uz sviestmaizi. – Starp citu, Edi jaunkundze teica, ka tu šeit dzīvo kopš bērnības.
– Pilsētā, nevis muižā.
– Skaidrs, – Džosija piesardzīgi atbildēja un brīdi pakošļāja sviestmaizi, domājot, kā pieklājīgi pavaicāt to, kas viņu interesēja. – Vai tu pazīsti cilvēku, vārdā Remzijs Makdauels?
– Protams, – Sāra atbildēja, nepaceļot skatienu.
– Kāds viņš ir?
– Skaists, gudrs, izsmalcināts. Ko tieši tu gribi par viņu zināt?
– Izklausās, ka viņš ir siržu lauzējs.
Sāra brīdi klusēja. Bet pēc tam viņas balsī ieskanējās piesardzība.
– Dažas sirdis viņš ir salauzis, jā.
– Bet viņam pašam to neviena nav nodarījusi?
– Man droši vien jāpasaka, ka Remzijs ir mans brālēns un es esmu uzticīga savai ģimenei, – Sāra paziņoja, pacēlusi galvu. – Gribu tevi iepazīt labāk, pirms stāstu tev par viņu kaut ko vairāk.
– Saproti, viņš šovakar te ieradīsies uz vakariņām, un man gribētos par viņu zināt kaut ko vairāk. Vienas sarunas laikā ar viņu tas nebija iespējams. Viņš šķiet…
– Rems brauks uz šejieni? Šovakar? Kā tu to panāci? – Sāra izskatījās sajūsmināta.
– Nav ne jausmas, – Džosija atbildēja. – Viņa pārziņā ir visi ar muižu saistītie dokumenti, tāpēc…
– Tās ir darba lietas, un ar tām viņš nodarbojas birojā.
Kā tu panāci to, ka viņš ieradīsies tavā mājā?
– Es… es nezinu. Es varēju nosaukt Atbrīvošanas proklamācijas parakstīšanas dienu.
– Ar to arī varētu pietikt. Remam patīk gudri cilvēki, un viņš dievina vēsturi. – Sāra izņēma diega spoli no kastes un ievēra diegu adatā. – Tieši šajā jomā meitenes allaž pieļauj kļūdas attiecībās ar manu brālēnu.
– Ko tu ar to gribi teikt?
– Viņas uzskata, ka Rems ir tāds pats kā visi vīrieši, ka viņa vājība ir dziļi kleitu izgriezumi. Remam tie patīk, bet smadzenes viņam patīk vēl vairāk. Turklāt Tesa apgāza kleitu teoriju uz visiem laikiem. Kas attiecas uz citām lietām, kas viņu saista… par ēdienu, sievietēm un pārējo vari vaicāt Tesai. Viņa Remziju pazīst labāk nekā mēs.
– Tesa? Ak jā. Otra īrniece. Kāds viņai sakars ar Remziju… Remu?
– Viņa kontrolē Remzija dzīvi. – Kad Džosija iepleta acis, Sāra papurināja galvu. – Nē, ne tādā veidā. Tesa ir viņa biroja vadītāja, un viņai šis darbs tik labi padodas, ka reizēm viņa vada arī Remzija dzīvi. Ja tu dzimšanas dienā no viņa saņemsi ziedus, tos, visticamāk, būs izvēlējusies un nosūtījusi Tesa.
– Ā, viņa ir tāda veida sekretāre. Pieķērusies priekšniekam, pa pusei iemīlējusies? Apmēram tā?
Sāra pasmaidīja.
– Tesa apgalvo, ka nevar Remziju ciest, un bieži viņam to dara zināmu.
– Kāpēc tad viņi kopā strādā? Kāpēc Tesa dzīvo Edilīnā?
Sāra paraustīja plecus.
– Man nav ne jausmas. Tesa man ir mīkla, un es skaidri zinu, ka viņa ir mīkla arī Remam. Bet viņa vienmēr Remam paskaidro, ja ir neapmierināta ar kādu viņa soli.
– Un kāds tam visam sakars ar dziļiem izgriezumiem?
– Tev nāksies pierunāt Remu, lai viņš pats to izstāsta.
– Zini, es, šķiet, kādā grāmatā izlasīju ieteikumu pirmajā randiņā nerunāt ar vīrieti par viņa sekretāri un dziļiem izgriezumiem.
Sāra iesmējās.
– Tev droši vien ir taisnība, bet Rems prot par sevi pasmieties. Paklau, tas ir tikai brīdinājums, bet, kad satiksi Tesu, es neiesaku viņu saukt par sekretāri, un neprasi viņai neko par izgriezumiem. Viņai šis stāsts ir noriebies.
– Labi, – Džoslina noteica un aizstūma savu tukšo šķīvi. Viņa jau tagad jutās pārņemta ar visu, ko vēl nāksies uzzināt.
Šķita, ka Sāra lasa viņas domas.
– Būs jau labi. Šejienieši ir ziņkārīgi, tas arī viss. Bet es tevi brīdinu jau tagad, ka visi pilsētas iedzīvotāji gribēs, lai tu viņiem pastāsti par Edi jaunkundzi.
– Tas ir saprotams, – Džosija atbildēja. – Šejienieši viņu droši vien ļoti mīlēja.
– Mīlēja? – Sāra iesaucās. – Patiesībā tikai nedaudzi cilvēki, kas viņu ir pazinuši, patlaban vēl ir dzīvi. Izņemot tanti Mēriju Alisi, protams, bet viņai īsti nav iemesla mīlēt Edi jaunkundzi, vai ne?
– To es nezinu, – Džosija teica. – Kāpēc lai tava tante Mērija Alise nemīlētu Edi?
– Man šķita, ka jūs esat draudzenes. Vai tad tu nezini Edi jaunkundzes traģisko mīlas stāstu?
Džosija nopūtās.
– Vēl pirms dažām dienām es būtu varējusi apgalvot, ka zinu par viņu gandrīz visu, bet pamazām kļūst skaidrs, ka nemaz tik daudz es nezinu. Viņa ne reizi nepieminēja Edilīnas pilsētu vai šo māju. Es zinu, ka viņa savulaik bija iemīlējusies jaunā vīrietī, kurš gāja bojā Otrajā pasaules karā.
– Gāja bojā! – Sāra iesaucās. – Viņš gāja bojā no tā, ka mazā, kašķīgā Mērija Alise Velša palika stāvoklī un piespieda Deividu sevi apprecēt. Kad Edi jaunkundze pārnāca no kara, viņas mīļotais vīrietis bija kopā ar citu sievieti.
Jau atkal Džoslina jutās nodota. Viņa bija uzklausījusi citu šī stāsta versiju. Edi jaunkundzes aprakstītā mīlestība,