– Labi, – Remzijs teica, – paturi savus noslēpumus. Bet agri vai vēlu es tos no tevis izvilkšu.
Džosija noraudzījās, kā viņš pieceļas no spilvena un izstaipās. Viņa krekls pieplaka pie krūtīm un rokām, un Džosija nespēja novērst no tām skatienu. Kad Remzijs to pamanīja, viņa strauji novērsās, bet ne pietiekami ātri, un tas bija iemesls sakaunēties.
– Vai tu spēlē golfu? – viņš jautāja.
– Ko?
– Golfu. Vai tu to spēlē?
– Nē.
– Tenisu?
– Atvaino, arī tenisu ne. Un uzreiz varu pateikt, ka ne sevišķi labi peldu, nespēlēju bridžu un citas kāršu spēles.
– Tad ar ko tev patīk nodarboties? – Remzijs vaicāja. – Nē, nesaki. Es mēģināšu uzminēt. Sapņošana par savām kāzām noteikti nav vienīgais, ar ko tu nodarbojies.
– Tā gan.
Remzijs smaidot sāka vākt traukus, bet šoreiz Džosija viņam palīdzēja.
– Kādu tu iztēlojies savu līgavaini?
– Ar gaišiem matiem un zilām acīm, – Džosija nekavējoties atbildēja, un Remzijs iesmējās.
– Es biju to pelnījis. – Viņš nolika traukus uz lielā virtuves galda un palūkojās apkārt. – Tev droši vien gribas pārbūvēt šo virtuvi.
Pie griestiem karājās trīs spuldzes, kas izplatīja telpā blāvu gaismu un radīja gandrīz spocīgu iespaidu.
– Kāpēc lai es gribētu kaut ko izmainīt šajā brīnišķīgajā istabā? – viņa jokodamās iesaucās.
– Šī galda vietā varētu ierīkot galdu ar marmora virsmu, – Remzijs turpināja, skatoties viņai acīs. – Un nopirkt jaunu izlietni, protams.
Viņa paskatījās uz izlietni un sajuta nemieru, iztēlojoties, ka tā varētu no šejienes pazust. Izlietne bija milzīga, ar kājām, divām milzīgām tvertnēm ar garu porcelāna aizmuguri un žāvēšanas virsmām abās pusēs. Džosija no tās novērsās.
– Tu mēģini noskaidrot, vai es protu gatavot? – Pirms Remzijs paguva atbildēt, viņa turpināja: – Neprotu. Edi jaunkundze vairāk nekā divdesmit gadu algoja pavāri, kas savu darbu veica lieliski. Savukārt manās mājās… Nu, labāk neko daudz par to nestāstīšu. Bet es protu izcept kūciņas.
– Kūciņas?
– To gatavošana bija daļa no mājturības projekta skolā, un Edi jaunkundze atļāva izmantot šim nolūkam savu virtuvi. Es protu apieties pat ar konditorejas turzu.
– Tas ir labi, – Remzijs atbildēja, bet viņa balsī ieskanējās šaubas.
Iestājās klusums, un Džoslina apspieda žāvas. Šī diena viņai bijusi ļoti gara.
– Klau, es laikam došos, – Remzijs ierunājās. – Ir jau vēls. Vai man rīt atbraukt pēc tevis pa ceļam uz baznīcu?
– Ja mēs kopīgi iesoļotu baznīcā, mūs uzskatītu par pāri visu atlikušo dzīvi, – Džoslina pajokoja, bet Remzijs nesmaidīja.
– Var būt arī ļaunāk.
– Piekrītu, – viņa atbildēja, bet neieskatījās Remzija acīs. – Varbūt tiksimies tur? Desmitos no rīta, vai ne?
– Ja ieradīsimies desmitos, nokavēsim svētdienas skolu, kā parasti notiek ar mani.
– Tu ilgi guli?
– Ilgi strādāju, – Remzijs atbildēja. – Man šonakt jāpaveic triju stundu darbs.
– Tiešām?
– Jā.
– Vai es varu tev palīdzēt?
Remzijs brīdi šķita apmulsis, it kā mēģinātu saprast, vai Džoslina kārtējo reizi joko.
– Paldies, bet nē. Mums uzticēta nopietna šķiršanās lieta, un es mēģinu atrast nozudušu naudu. Kā cilvēks var atļauties iegādāties māju par trim miljoniem dolāru un samaksāt skaidrā naudā, ja gadā saņem sešdesmit tūkstošus? Vismaz viņa sievu tas ļoti interesē.
– Man nepadodas naudas lietas, – Džosija atzinās, – bet es varētu… Esmu daudz nodarbojusies ar pētnieciskajiem darbiem, tāpēc, ja tev noder palīdzība šajā jomā, vari padot man ziņu.
– Un kūciņas, – Remzijs pasmaidīja. – Neaizmirsīsim kūciņas.
– Es nekad nepiemirstu kūciņas, – Džoslina atbildēja un piespieda sevi pasmaidīt. Kad Remzijs pasniedzās pēc šķīvja, viņa ierunājās: – Atstāj to šeit, un es rīt visu satīrīšu. Tev jāiet strādāt un jāizdara pēc iespējas vairāk, lai rītā vari doties uz baznīcu.
– Paldies, – viņš atbildēja un, šķiet, nezināja, kā turpināt. – Tad tiksimies baznīcā?
– Ja vien spēsi tikt ārā no gultas, – viņa teica.
Remzijs devās uz durvju pusi, un Džosija viņam sekoja. Viņš atvēra durvis un sastinga. Džosijai šķita, ka sekos skūpsts, bet Remzijs izgāja pagalmā.
– Paldies par visu, – viņa teica. – Man tiešām patika šis vakars.
– Jā, – Remzijs atbildēja un devās lejup pa kāpnēm. – Man arī.
Džoslina aizvēra durvis un atspiedās pret tām. “Kas, pie velna, man lēcies? Es pavadīju ļoti romantisko vakaru ar īsto vīrieti – to, kurš, pēc Edi jaunkundzes domām, varētu kļūt par manu vienīgo un īsto mīlestību. Tomēr man kaut kādā veidā izdevies šo vakaru sabojāt.” Džosija nesaprata, kā tas notika, bet tas notika. “Protams, mani stulbie joki par laulībām bija nevietā. Jābrīnās, kāpēc Remzijs neaizbēga uzreiz. Ko viņš teica telefona sarunā? Kad sieviete ieminējās par laulībām, viņu aizveda neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā.”
Pulkstenis rādīja tikai pusdesmit vakarā. Te tev nu bija satikšanās! Kaut gan bija vēl agrs, Džosija nožāvājās. Varbūt pie visa vainīgs nogurums. Viņa šodien bija iepazinusies ar jauniem cilvēkiem, aplūkojusi muižu un paēdusi vakariņas kopā ar vīrieti – jebkuram cilvēkam tas būtu par daudz.
Viņa salika netīros traukus uz galda, nospieda slēdzi, lai izslēgtu neglītās virtuves spuldzes, un devās uz kāpņu pusi, lai nokļūtu guļamistabā. Ejot gar sētas puses durvīm, viņa izdzirdēja skrapstoņu, un sirds gandrīz izlēca no mutes. Pie durvīm kāds bija! Un mēģināja ielauzties mājā!
Džoslina drudžaini pūlējās atcerēties, kur atstājusi mobilo telefonu. “Augšstāvā. Vai apakšstāvā? Velti. Vai šeit ir pieslēgts stacionārais telefons?” Dienas laikā Džoslina bija tik aizņemta, ka viņai neienāca prātā sameklēt telefonu.
Kāds pavilka durvis uz savu pusi, un Džoslina pieplaka pie sienas, sirdij strauji pukstot. Pieliekusies viņa aizvirzījās zem loga blakus durvīm, lai iebrucējs ienākot nevarētu viņu saskatīt. “Ja tikšu līdz ieejas durvīm pirms iebrucēja, varbūt man izdosies aizbēgt.”
Zagdamās garām durvīm, viņa ieraudzīja ēnu, un mēness gaismā parādījās siluets. Tas bija gara auguma tumšmatis. Viņš…
Džoslina nostājās taisni. Tas bija Remzijs. Droši