Tie bija pēdējie vārdi, ko dzirdēju, jo abi mazākie bērni man blakus sāka lēkāt un raudāt, kamēr brāļi un māsa aizgāja neatskatoties. Es mazuļus sapratu; viņi bija apjukuši un pārbiedēti. Viņu pasaulē ielauzās sveši cilvēki, un jau pēc brīža nozuda vecākie bērni. Ūdens vārti aizveroties nograbēja. Muzikanti galerā sāka spēlēt jautru melodiju, it kā nebūtu noticis nekas īpašs. Karaliene Izabo aizbrauca savā izpopētajā laivā un pat nenojauta, kādas bēdas atstājusi sev aiz muguras.
Notikumiem bagātā diena vēl nebeidzās. Es aizvedu Katrīnu un Šarlu līdz aizaugušai lapenei, lai viņus apskautu, tāpēc neredzēju vairākus vīrus, kas parādījās dārzā tuvāk pilij un krūmos sāka spēli. Drīz mūs sasniedza neparasta skaņa – līksma satraukuma pilnas gaviles un vīriešu smiekli, – un es izbijusies pabāzu galvu aiz lapu aizsega. Dārzs līdz šim vienmēr piederēja tikai mums, un es negribēju sastapties ar galminiekiem, kas meklē izklaidi, vai rotaļīgiem mīlētājiem. Es prātoju, vai mēs varētu nemanīti aizbēgt uz bērnistabas torni.
Diemžēl tas nebija iespējams. Mūsu paslēptuvei jau tuvojās kāds vīrietis – nepierasts un biedējošs skats! – un viņš bija pamanījis manu galvu. Viņš spēji apstājās, un bālajā, kalsnajā sejā uz brīdi sastinga bērnišķa prieka pilna izteiksme, pirms tās vietā uzradās neizpratne. Visi galminieki bija gludi skūti vai rūpīgi kopa savu sejas apmatojumu, bet šis savādais vīrs audzēja spurainu, brūnu bārdu, un taukainie mati garās pinkās slīga līdz pleciem. Viņa drēbes bija saburzītas un netīras, bet reiz bijušas labas un jaunas. Zilajam, nodilušajam kamzolim bija savēlusies kažokādas apmale, un to rotāja netīrs zelta izšuvums, kas reiz droši vien attēlojis heraldiskās lilijas. Mani piepeši pārņēma biedējoša atskārsme, ka esmu nokļuvusi aci pret aci ar slimo karali. It kā nebūtu pietiekami jau ar to, ka tajā pašā dienā satiku arī karalieni un zaudēju trīs audzēkņus.
Mēs zaudējām valodu, viens otru ieraudzījuši, bet mūžam ziņkārā Katrīna pagāja man garām un nostājās karalim pretī. Tobrīd dārza tālākajā malā parādījās divi spēcīgi vīri ādas kamzoļos – karaļa uzraugi. Es gribēju pievilkt Katrīnu sev tuvāk, bet viņa izlocījās no tvēriena un droši piegāja klāt svešiniekam, jautājoši to uzlūkodama. – Labdien, kungs! Vai jūs rotaļājaties? – viņa piemīlīgi apvaicājās. – Vai es drīkstu piedalīties?
Katrīna nezināja, ka šis varētu būt viņas tēvs. Abi nekad nebija tikušies, un trīs gadus vecs bērns vienmēr ir gatavs rotaļāties ar kādu jaunu biedru, neko nezinot par apstākļiem.
Toties izspūrušais karalis rīkojās pavisam neparasti. Varbūt viņš neatkarīgi no veselā saprāta zuduma baidījās no bērniem. Savējos viņš nekad neapciemoja. Pacēlis rokas, lai atvairītu Katrīnu kā lauvu lēcienā vai satrakotu vērsi, viņš drausmīgi skaļi iekliedzās. Ak Dievs, kā viņš kliedza! Es steigšus pacēlu mazo Šarlu un cieši apskāvu viņu. Troksnis šķietami aizpildīja visu trīsuļojošo gaisu zem debesu velves. Plati iepletis lūpas, karalis atklāja dzeltenos zobus un bēra lamas pār mazo meiteni. Skaņas, kas plūda no viņa mutes, līdzinājās ievainota zirga zviedzieniem – tikpat skarbas un dzirdi plosošas. Kliedzienā bija ietverti vārdi, kas manī iedvesa ledainas šausmas un noteikti satrieca arī Katrīnu, kas stāvēja tikai rokas stiepiena attālumā.
– Prom! Nepieskaries! Es salūzīšu!
Katrīna pārbijusies apcirtās un metās pie manis pēc glābiņa. Viss viņas augums bailēs trīcēja, viņa ieslēpa seju manos svārkos un sāka apslāpēti šņukstēt. Elsodami ieradās abi spēcīgie uzraugi, kas sāka skriet pie mums, tiklīdz atskanēja kliedziens. Viens no viņiem izvilka lielu maisu no somas, kas otram bija uz muguras, un abi klusēdami pārvilka to karalim pār galvu, piespiežot rokas pie sāniem. Pēc tam viņi valdnieku pacēla un aiznesa uz pils vārtu pusi, kamēr viņš bezpalīdzīgi spārdījās. Maiss nenoklusināja viņa kliedzienus. Piepeši mums blakus parādījās trešais vīrs, ģērbies tādā pašā sakniedētā ādas tērpā, un elsodams sacīja: – Atvainojiet, kundze, viņš no jums baidās vairāk, nekā jūs no viņa. Domā, ka ir veidots no stikla. Viņš neko nenodarītu meitēnam. Lūdzu, paskaidrojiet bērnam, ka viņš nav briesmonis. Viņš ir karalis un slims.
Negaidot atbildi, uzraugs pieskārās cepures malai un aizsteidzās pie pārējiem. Aizritēja ilgs laiks, līdz abi bērni vairs bailēs nežagojās, un mana sirds strauji pukstēja, kad es satvēru Katrīnas plaukstu un vedu mazuļus uz mūsu torni, kur valdīja nosacīts miers. Es nospriedu, ka nekādā gadījumā tuvākajā laikā neatgriezīšos karalienes Žannas dārzā.
Bērnistabā abi ķērās pie manis kā pie akmens pārplūdušā upē. Man šķita, ka viņi nav dzirdējuši trešā uzrauga vārdus, un es negribēju visu vērst vēl sliktāku, atklājot, ka dārzā sastaptais biedējošais vīrs ir viņu tēvs karalis. Pietika jau ar to, ka viņi dzirdēja dzīvnieciskos kliedzienus un droši vien sapņos redzēs karaļa mokpilno seju. Šobrīd svarīgāka bija Mišelas, Luija un Žana prombūtne. Vecākā māsa un brāļi bija nozīmīga mazuļu īsā mūža daļa. Reizēm nebija viegli ar viņiem sadzīvot, bet tie vienmēr bija blakus, ar tiem varēja strīdēties, rotaļāties vai ķircināties. Bez viņiem bērnistabā valdīja savāds klusums, un tā pārvērtās par vietu, kas vienlaikus ir pazīstama un biedējoša.
Katrīna man uzdeva neskaitāmus jautājumus. Kur pārējie aizgājuši? Kāpēc? Kas ar viņiem notiks? Kad viņi atgriezīsies? Vai tā dāma patiesi bija viņas māte? Kāpēc māte ar viņu nerunāja? Vai māte atnāks arī pēc viņas?
Es nespēju atbildēt, jo man nebija ne jausmas, kāpēc karaliene aizvedusi vecākos bērnus un kas ar viņiem notiks, vai viņi atgriezīsies un kāpēc viņa nav pievērsusi uzmanību abiem jaunākajiem. Viņas rīcība šķita nesaprotama un neattaisnojama, bet viņa bija karaliene, un laikam jau tajā slēpās kāds iemesls. Biju daudz dzirdējusi par Burgundijas hercogu un viņa lielības pilno pavārdu – Žans Bezbailīgais, biju redzējusi Mišelas bažas, kad piepeši atskanēja runas par viņas laulību, un sapratusi, ka bērnus vedīs uz Šartru, bet neko citu nezināju. Arī es biju tikpat apjukusi kā abi mazuļi. Toties mēs visi vairījāmies pieminēt kliedzošo vīrieti.
Kad biju noguldījusi bērnus vienā gultiņā, kur abi cieši apskāvās, es devos meklēt audzinātāju un skolotāju, lai lūgtu padomu, bet viņus neatradu. Kad iegāju viņu istabās, durvis bija vaļā, bet lādes un skapji tukši. La Bonnas kundze un Leklērka kungs bija sakravājuši mantas un aizgājuši, turklāt izrādījās, ka nozudušas arī ēzelienes, jo viņu nedaudzās drēbes nekur nebija manāmas. Tobrīd es vēl nesapratu to, ko uzzināju vēlāk: pēc tēva nāves iepriekšējā gadā mantojis Burgundiju, Flandriju un Artuā, Žans Bezbailīgais pievērsās Francijai un tuvojās Parīzei, gribēdams valdīt jukušā karaļa vietā ar viņa dēla dofina starpniecību un tādējādi izjaukt karalienes un Orleānas hercoga ieviesto kārtību.
Man nebija ne jausmas, kā rīkoties. Vēl pirms dažām stundām es biju miegaina aukle saules karsētā dārzā, bet tagad paliku viena ar diviem karaļa bērniem un ne mazāko sapratni, kas noticis ar pārējiem. Kam lūgt padomu? Vai mani vainos par trīs vecāko bērnu pazušanu? Vai kāds ietekmīgs cilvēks vispār zina, ka viņi ir prom? Vai pilī vēl palicis kāds ietekmīgs cilvēks? Tas droši vien izklausās dīvaini, tomēr mani pārņēma trauksmaina vēlme atvairīt paniku ar kādu šķietami normālu darbību. Es paņēmu grozu ar lāpāmajiem apģērbiem un apsēdos pie loga lielajā istabā, lai izmantotu pēdējos dienasgaismas starus un gaidītu turpmāko.
Kaut gan bērni bija pārguruši, viņi nespēja iemigt un drīz atnāca pie manis, saķērušies rokās, iepletuši acis un nopietni sakniebuši lūpas. Baltajos, saburzītajos kreklos viņi līdzinājās