Klusā Mišela rātni sēdēja uz soliņa zem koka un lasīja Voradžinas Jēkaba “Zelta leģendas”. Savukārt man kaunpilni jāatzīstas, ka es atbalstīju muguru pret saules sildīto mūri, klausījos bišu sanoņā un iemigu. Tomēr ilgi es nesnaudu, jo mazais delveris Luijs izmantoja manu neuzmanību, lai piezagtos man klāt un iemestu man aiz krekla kaut ko lokanu un sarainu. Sajutusi dzēlienu starp krūtīm, es pamodos, iespiedzos un aizslēpos aiz krūmiem. Kamēr es atrāvu saites un iebāzu roku aiz ņiebura, zēni skaļi smējās. Es nodrebinājusies izņēmu melnu, spalvainu kāpuru un aizsviedu to. Uz maigās, miklās miesas jau bija parādījušies sarkani izsitumi. Kauna pārņemta, es sēju ņieburu un prātā jau izmēģināju pērienu, ko dabūs abi jaunie prinči, bet abu smiekli piepeši aprāvās. Es piesarkusi iznācu no paslēptuves un pavēru muti, ieraudzījusi kaut ko neticamu.
Radās iespaids, ka dārzā nolaidušies milzīgi tauriņi. Sargi steigšus atvēra vecos vārtus, kas veda uz reti izmantotu piestātni upes krastā, un pa tiem ienāca dāmas un kungi, ģērbušies jaunākajos tērpos. Visi smējās un pļāpāja. Apzeltītā galera, no kuras viņi izkāpa, viegli sitās pret piestātni, bet upes vidū peldēja trīs baržas, un katrā no tām satilpa divdesmit vai pat vairāk stopa šāvēji un bruņoti vīri. Bērni stingi vēroja notiekošo un iepleta muti kā ielaspuikas.
Viesu vidū bija sešas dāmas, ģērbušās kuplos tērpos visās varavīksnes krāsās. Tērpiem bija augsta jostasvieta un garas piedurknes. Sievietes pastaigājās nosvērtā, dīkā gaitā, uzmanīgi nesot savas dažādās galvassegas, kas atgādināja baznīcas smailes, arkas un slīpos jumtus, nosētus ar dārgakmeņiem un rotātus ar plāniem plīvuriem. Vīrieši bija ģērbušies tikpat krāšņi – greznos brokāta kamzoļos ar augstu, šauru apkakli, nēsāja dažādi rotātas cepures un centās noturēt līdzsvaru uz dārgakmeņiem nosētām kurpēm ar augstiem, sarkaniem papēžiem un uzlocītiem purngaliem.
Gājiena priekšgalā pastaigājās spožākais pāris, iegrimis aizrautīgā sarunā. Nekad nebiju redzējusi tuvumā karalieni, tomēr uzreiz sapratu, ka tā ir viņa, sadevusies elkoņos ar savu svaini Orleānas hercogu.
Karaliene Izabo vairs nebija slaida – viņas augumu sabojāja vienpadsmit bērni un daudzie sulīgie cepeši, – bet šajā tveicīgajā pēcpusdienā, kad viss kusa, viņa mirdzēja kā ledus. Tērps bija veidots no spīdīga, gaiši zila zīda, tik bagātīgi caurausta ar zelta pavedieniem, ka tas kustoties staroja. Viņas plecus apvija lielas pērļu un safīru virtenes. Virs galvas slējās milzīgas, zaigojošas spalvas, sakārtotas aplī un saspraustas ar pīles olas lieluma briljantu.
Viņas pavadonis bija tikpat krāšņs. Orleānas Luijs bija gara auguma pievilcīgs vīrietis ar izvirzītu žokli, garu valdonīga cilvēka degunu un lāsumainām, pelēkām acīm. Es pārsteigta ieraudzīju, ka uz viņa tērpa ar zelta diegu un ahāta krellītēm izšūtas dzeloņcūkas, bet uzkrītošo cepuri rotāja svītrainas dzeloņcūku adatas. Viņam staigājot, tās grabēja. Vēlāk es uzzināju, ka dzeloņcūka ir hercoga pieņemtā emblēma. Orleānas hercogs gribēja, lai visi saprastu, kas viņš ir.
Šis spožums mani tā aizrāva, ka es piemirsu aizlavīties prom un tagad varēju vienīgi noslīgt ceļos, jo Katrīna un Šarls slēpās aiz manis un ieķērās svārkos. Tomēr biju satraukusies veltīgi, jo karaliene Izabo mūs pat nepamanīja. Viņa atrāva skatienu no hercoga un pievērsa to Mišelai, kas satraukta piecēlās un turēja grāmatu kā vairogu.
– Princese Mišela? – Karaliene pamāja drebošajai meitenei, un es saklausīju dobjajā balsī aizkaitinājumu, kā arī vācisku pieskaņu. – Tu esi Mišela, vai ne?
Jautājums bija pamatots. Manuprāt, karaliene deviņu gadu gaitā kopš meitas dzimšanas bija viņu redzējusi tikai vienu vai divas reizes.
– Nāc šurp, bērns. – Karaliene nepacietīgi pamāja.
Mišelas svārku netīrā mala ievirzījās manā redzeslokā, un es redzēju, ka viņa nometas ceļos mātes priekšā. Viņa bija ļoti jauna, bet apbrīnojami savaldīga.
– Jā, tu noteikti esi Mišela. Tev ir manas acis. Un šie ir tavi brāļi, vai ne? – Viņa norādīja uz Luiju un Žanu un pamāja, kad Mišela nočukstēja: – Jā, kundze.
– Nu protams! Kādi citi bērni gan varētu rotaļāties karalienes Žannas dārzā? Bet tu izskaties briesmīgi! – karaliene iesaucās. – Vai tev nav ķemmes? Nav plīvura? Un tavs tērps… tik netīrs un ciešs? Kur ir tava audzinātāja? Kā viņa uzdrošinās pieļaut, lai kāds tevi tādu redz?
Mišela spēji piesarka, un viņas sejā vienlaikus atspoguļojās gan bailes, gan kauns. Es cerēju, ka viņa nosūdzēs la Bonnas kundzi, tomēr meitene spēji norija siekalas un papurināja galvu. Varbūt viņa zināja, ka visvarenā māte nemūžam neticēs patiesībai – tam, ka bērnistabas ķemmei palikuši vien daži zobi, ka tīru drēbju nav un audzinātāja ieslēgusies savā torņa istabā, kur skaita ietaupītās monētas.
– Vai esi aizmirsusi labo audzināšanu? – karaliene noprasīja. Vienu spraigu mirkli šķita, ka viņa ļaus vaļu dusmām, bet viņa tikai paraustīja plecus un pievērsās hercogam. – Nu labi, tas nav svarīgi. Jaunām meitenēm prātīgāk klusēt. Kā jums šķiet, kungs? Vai uzposusies viņa derēs jūsu dēlam? Viņš galu galā ir tikai zēns. Abi ir mazuļi, kas varēs kopā izaugt par gulbjiem!
Orleānas Luijs pieliecās un pielika cimdā tērpto pirkstu Mišelai pie zoda. Meitene izmisusi iepleta acis, līdzinādamās pārbiedētam kaķēnam. Hercogs pasmaidīja un atkāpās. – Viņa ir jūsu meita, kundze, tātad būs nevainojama. Es jau viņu esmu iemīlējis, un dēls sekos manai priekšzīmei.
Karaliene iesmējās. – Jūs glaimojat mums, kungs! – Orleāna valdzinājums palīdzēja viņai aizmirst Mišelas trūkumus un audzinātājas prombūtni. Viņa pavicināja lielo, apgleznoto vēdekli, ko turēja rokā. – Mišela, Luij, Žan, sekojiet man. Priecājos, ka atradu jūs dārzā. Man aiztaupītas pūles sūtīt vīrus pārmeklēt pili. Jums pienācis laiks doties prom. Te vairs neesat drošībā. Jaunais Burgundijas hercogs domā, ka varēs jūs izmantot, lai pats valdītu Francijā, bet es esmu jūsu māte un karaliene, un man ir citi plāni. Jums nekas nav jāņem līdzi. Mēs iesim prom tūlīt pat.
Viņas vārdi ķēra smaržīgo dārzu kā zibens šautras. Trīs vecākie bērni satriekti pārmija skatienus; Mišelas sejā pavīdēja nemiers, Luijs šķita līksmi satraukts, bet Žans – apjucis. Neviens neuzdrošinājās kaut ko teikt.
– Mēs dosimies turp, kur Burgundijs nevarēs jūs iegrūst nevēlamās savienībās. Mēs izjauksim viņa plānus, un jums būs jauni rotaļu biedri – Orleānas hercoga bērni. Dāmas!
Karaliene pamāja savām pavadonēm ar vēdekli. Divas sievietes steidzās uz priekšu un pacēla tērpa velci, kā arī sakārtoja ieloces karalienei ap kājām tā, lai viņa varētu pagriezties. Kamēr dāmas rosījās, viņa vēlreiz uzmeta šaubu pilnu skatienu bērniem un pieliecās tuvāk Orleānam, klusi jautājot: – Vai viņus ir vērts glābt no Burgundija intrigām? Izskatās diezgan nožēlojami.
Hercogs mierinādams pielieca galvu. – Neraizējieties, kundze, viņiem ir karaliskas asinis. Mēs viņus uzlabosim. – Viņš pievērsās Mišelai, kas vēl joprojām cieši turēja rokās grāmatu kā vienīgo pamatu piepeši mainītā pasaulē. – Burgundijas hercogs vēlas izprecināt jūs savam dēlam, jaunkundze, bet kā jums patiktu kļūt par mana dēla sievu?
Viņš acīmredzami negaidīja atbildi, jo svīta jau virzījās atpakaļ uz upes vārtu pusi, un hercogs nekavējoties pagriezās pret