6. nodaļa
– Man ir jaunumi, kas tevi iepriecinās, – Žans Mišels sacīja. Mēs gulējām savā gultā un sačukstējāmies, lai nepamodinātu bērnus, kas dusēja šaurā kambara pretējā stūrī.
– Kādi jaunumi? – es vienaldzīgi jautāju, pārāk nogurusi, lai īpaši ieinteresētos. Pēdējā laikā es vienmēr biju nogurusi – jau kopš atgriešanās Svētā Pāvila namā pēc prombūtnē pavadītiem gadiem. Bija daudzi kāpumi un kritumi, pēc kuriem mēs ar Žanu Mišelu dalījām gultu karaliskajā pilī, un mūsu dzīve bija krasi mainījusies.
Astoņus gadus es audzināju bērnus savās senajās mājās zem Lielā tilta. Vasarā pēc aiziešanas no bērnistabas es laidu pasaulē zēnu, kurš – paldies Dievam! – izdzīvoja. Mēs viņam devām Anrī Lika vārdu par godu abiem vectēviem, bet man viņš vienmēr bija vienkārši Liks. Žans Mišels pabeidza mācekļa gaitas pils staļļos un saņēma važoņa vietu. Viņš vadīja mantu vezumus starp Parīzi un karaliskajām muižām, tāpēc bieži bija prom no mājām. Žanam Mišelam piešķīra ģimenes istabas pilī, bet manu māti nomocīja sāpīgs pietūkums locītavās, tāpēc man nācās palikt maiznīcā. Es nepretojos, jo Burgundijas hercogs vēl brīdi turēja varas grožus savās rokās Svētā Pāvila namā, un pēc mūsu biedējošās tikšanās es gribēju turēties no viņa tālāk.
Tomēr dzīve pilsētā nebija viegla. Neviens vairs nedzīvoja jaukā saskaņā ar kaimiņiem, jo pēc tam, kad Burgundijs nolaupīja karaļa bērnus, Parīze pārvērtās par skumju un niknuma pilnu vietu. Iedzīvotāji sadalījās nometnēs atbilstoši tam, no kura karaliskās ģimenes pārstāvja bija atkarīgi vai kuru atbalstīja. Burgundijas un Orleānas hercogi, saķērušies cīņā par varu, aizstāvēja savas intereses un uzpirka dažādās ģildes, baznīcu kalpus un universitāšu mācībspēkus. Atšķirīgie uzskati sašķēla sabiedrību, izraisot vairākus dumpjus un slepkavības, dedzināšanu un nāvessodus, tāpēc ielās valdīja šausmas. Slimais karalis Šarls vēl joprojām sēdēja tronī, bet ilglaicīgi nespēja piesaistīt savu pavalstnieku uzticību. Karaliene centās valdīt viņa vietā un izspēlēja vienu hercogu pret otru; klīda baumas, ka tas notiek gan gultā, gan ārpus tās.
Atceroties šo laiku, man jāatzīst, ka princese to pavadīja tālu prom no visām intrigām, droši paslēpta savā lauku klosterī, bet man viņas pietrūka gluži kā atrauta locekļa. Es zināju, ka vajadzētu viņu aizmirst un mēs droši vien nekad vairs netiksimies, tomēr katrs jaunais manu bērnu dzīves posms man atgādināja Katrīnu. Protams, es mīlēju Alisi un Liku, un abi acīmredzami mīlēja mani. Viņi auga zem vecvecāku jumta, kur viņus bieži apciemoja Žans Mišels, un piederēja pie cieši saaugušas ģimenes, kurā visi ir uzticīgi cits citam un mīloši, bet man viņi sagādāja arī skaudras sirdssāpes, par kurām ne ar vienu nevarēju runāt, jo neviens neizprastu un neatbalstītu šādu mātišķo jūtu dalīšanu.
Manai mātei kļuva arvien sliktāk, līdz viņa no rīta tik tikko spēja izkāpt no gultas un pavadīja dienas lielāko daļu, sēžot pie veikala atvērtajiem slēģiem un stāstot man, kas jādara, kā arī izsakot piezīmes par maniem pūliņiem. Es zināju, ka viņa nav vainīga, jo drausmīgās sāpes satūkušajās locītavās sagādā viņai ārkārtīgas mokas, tomēr man bija grūti savaldīties un tas bieži vien neizdevās. Visu vēl sliktāku padarīja tas, ka viņa rāja tikai mani, nevis manu tēvu vai bērnus. Vēlāk viņa sāka lietot īpašas zāles, ko es atnesu no aptiekas. Grūti noticēt, ka magoņu sīrups spēj uz kādu atstāt tādu iespaidu kā uz manu māti, bet dienā, kad viņa pirmo reizi iedzēra šo virumu, mēs viņu zaudējām. Sākumā es jutos pateicīga, ka zāles remdē viņas sāpes, tāpēc nepievērsu uzmanību mātes gurdumam un tukšajām acīm, bet pēc dažām nedēļām es sāku raizēties un slepus aizvietoju zāles ar citām. Tomēr, kad māte sāka drebināties, vemt un kliegšus pieprasīt savu “eņģeļa elpu”, es biju spiesta padoties. Reiz viņa norija pārāk daudz šķidruma, vai arī maisījums bija sabojāts, jo tēvs pamodies ieraudzīja viņu mirušu.
Mūs abus pārņēma sēras, jo mēs atcerējāmies stipro sievieti, kāda viņa reiz bija, tomēr arī priecājāmies, ka viņas mokas ir beigušās. Dažā ziņā viņai paveicās nomirt savā gultā, jo tobrīd dzīvība Parīzē bija lēta un apdraudēta. Cilvēkus nogalināja tikai tāpēc, ka viņi nēsāja nepareizas krāsas kapuci vai gāja pa nepareizo ielu. Ik dienu pilsētā atrada līķus, kam pārgriezta rīkle vai galvaskauss sadragāts kā ola. Kādā ledaini aukstā novembra naktī slepkavām par upuri krita pats Orleānas hercogs. Maskējušies neģēļi viņam uzbruka Barbetes ielā aiz Svētā Antuāna nama. Viņš bieži viesojās kādā savrupnamā, kur vairākas nedēļas dzīvoja dāma; daudzi uzskatīja, ka tā ir karaliene. Kad karaliskie gvardi izgāja ielās, meklējot hercoga slepkavas, izplatījās vēsts, ka līķim nocirsta labā plauksta. Burgundijas hercoga atbalstītāji, kas nēsāja zilas kapuces, uzskatīja to par neapgāžamu pierādījumu Orleāna savienībai ar sātanu, jo tas vienmēr paņemot savu sabiedroto labo plaukstu. Baltās kapucēs tērpušies orleānieši iebilda, ka vienīgais sātans šajā slepkavībā esot Burgundijas hercogs. Viņš nevilšus apstiprināja šīs baumas, spēji pametot iekāroto varas sēdekli pie karaļa labās rokas un aizbēgot uz Artuā, bet pa ceļam iznīcināja svarīgākos tiltus. Varas vairs nebija nevienam, un Parīzes iedzīvotājiem tas bija visbīstamākais laiks. Katru nakti notekās krājās līķu kaudzes.
Mans tēvs pazina maiznieku, kas piegādāja maizi rūpīgi apsargātajam namam Barbetes ielā, un viņš mums pastāstīja, ka Orleānas hercoga apciemotā dāma dzemdējusi bērnu, gandrīz pati aizejot bojā. Pēc slepkavības viņa aizbēga, un neviens nezināja, kā un kur. Māja piepeši bija tukša. Pēc dažām dienām klajā nāca karaliskā vēsts, ka Izabo laidusi pasaulē vēl vienu zēnu. Bērnam dots Filipa vārds, un viņš drīz nomiris.
Mēs ar tēvu nēsājām brūnu kapuci un neatvērām muti. Mums izdevās paglābt dzīvību, bet katru dienu nācās pūlēties, lai krāsnis kurētos. Līdz šim mēs dedzinājām žagarus, ko savāca vīri laukos, bet izmisušo laupītāju un slepkavu bandas padarīja šo nodarbi pārāk bīstamu. Arī miltu piegāde bija sarežģīta, jo ap Parīzi nemitīgi virzījās karojošas armijas, kas pa ceļam izlaupīja ēdiena krājumus. Žanam Mišelam, par laimi, bieži izdevās mums “novirzīt” sausu irbuleņu kūļus un miltu maisus, ko barža atveda uz karalisko pili. Jā, mēs diemžēl sākām piesavināties karalisko īpašumu tikpat bezkaunīgi kā la Bonnas kundze. Tas bija vienīgais veids, kā izdzīvot.
Gadiem ilgi pūlējies uzturēt maiznīcu pie dzīvības, tēvs nomira, piepešas triekas ķerts. Mēs vēl nepaguvām viņu apglabāt, pirms maiznieku ģilde man bezkaislīgi pavēstīja, ka mūsu darba atļauja ir atņemta. Nebija jēgas iebilst. Sievietes nedrīkstēja pievienoties ģildei, un tikai ģildes biedriem bija ļauts cept maizi. Kaut gan man kā tēva vienīgajai mantiniecei piederēja krāsnis, es nedrīkstēju tās izmantot. Turklāt es neuzdrošinājos dzīvot viena pati ar bērniem nelikumību plosītajā Parīzē. Man nebija citas izvēles, tāpēc es izīrēju māju un maiznīcu kādam bijušajam māceklim un aizvedu Alisi un Liku pie viņu tēva uz Svētā Pāvila namu.
Es nepavisam nepriecājos atgriezties, bet Burgundijs vismaz vairs nevaldīja pilī. Dofinam jeb mazajam princim Luijam, kurš reiz iemeta man aiz ņiebura spalvainu kāpuru, apritēja sešpadsmit gadi, un viņš ieņēma savu vietu Karaliskajā padomē, kur viņam palīdzēja daudz vecākais brālēns Anžū hercogs. Abiem kopā izdevās panākt, ka Burgundijs un tā sabiedrotie neieņem Parīzi, tomēr karaliene neatkāpās no savas vietas, tāpēc dalīja reģenta lomu ar dofinu. Svētā Pāvila namā katru dienu varēja aplūkot piesarkušus sūtņus, kas traucās no karalienes mājvietas uz dofina apartamentiem, veltīgi pūloties nodibināt saikni starp māti un dēlu, kuri nekad nesapratās.
Man gan nevajadzētu tiesāt citus. Jāatzīst, ka arī starp mani un Žanu Mišelu nevaldīja