Man nebija nekādas pieredzes ar karaliskajām bērnistabām, bet šī man šķita dīvaina. Mēs dzīvojām kristīgās pasaules izšķērdīgākās karalienes pilī, bet es neredzēju nekādas greznības vai bagātības pazīmes, izņemot pērlēm izrotāto kristību tērpu, ko tūlīt pat noglabāja drošībā. Nebija kažokādām izpopētu gultiņu, sudraba grabuļu un lādēs sakrautu rotaļlietu. Istabas atradās atsevišķā tornī karalienes nama tālākajā daļā un bija aukstas un kailas. Manā istabā bija neliels kamīns un skurstenis, bet nekur nekurējās uguns, sildot jaundzimušo, un nebija gobelēnu, kas glābtu no rudens caurvēja. Naktis kļuva arvien garākas, bet tumsu kliedēja vienīgi dūmojošas sveces un eļļas lampas. No karalienes virtuves sūtīja ēdienu, bet tas nelīdzinājās gardumiem, ko redzēju ierodoties. Mums nebija ne sulīgu cepešu, ne trekna pudiņa; mēs ēdām biezu zupu un maizes putru, kam uzdzērām jaunvīnu vai paniņas. Reizēm saņēmām sieru vai šķiņķa gabalu, bet nekad nebija ne svaigas gaļas, ne zivju. Mēs dzīvojām kā klosterī, nevis pilī.
Iemesls nebija tālu jāmeklē. La Bonnas kundzes vārdam, kas nozīmēja “labā”, nebija nekādas saistības ar viņas raksturu. Es ātri sapratu, ka viņa rūpējas nevis par karalisko atvašu labklājību, bet gan par karaliskās guvernantes bagātību. Uzzināju, ka viss, ko viņai izdodas ietaupīt no bērnistabai atvēlētajiem līdzekļiem, nonāk tieši viņas rokās, un tāpēc viņa pieņēma darbā mani. Princesei piemērotāka zīdītāja būtu galminieka sieva, bet šādai sievietei būtu vairāk jāmaksā, turklāt viņai būtu ietekmīgi draugi, un la Bonnas kundzes kaltie plāni varēja vainagoties ar panākumiem tikai tad, ja bērnistabai netuvotos neviens varens cilvēks. Mūs neapciemoja ne galma pārvaldnieks, ne karalienes sekretārs vai kanclers, vai pat kāds no padotajiem, un pati karaliene neparādījās ne reizi.
Līdz ar Katrīnu tornī dzīvoja vēl trīs karaliskās atvases. Vecākā bija princese Mišela, sešus gadus veca, nopietna, vienkārša meitene, kas vienmēr centās saglabāt mieru starp abiem jaunākajiem brāļiem – prinčiem Luiju un Žanu. Luijs bija dofins jeb neviena negaidītais troņmantnieks. Kalsnajam, gaišmatainajam puisēnam bija četri gadi, bāla āda un nemitīgs klepus. Viņa drēbes bija netīras un pārāk mazas. Tomēr es manīju, ka viņam ir ass prāts un bagātīga iztēle, kas rosināja dažādas nerātnības. Viņa brālis Žans bija stūrgalvīgs briesmonis un kauslis jau trīs gadu vecumā, tumsnējāks un druknāks nekā brālis, turklāt daudz ietiepīgāks. Ja Luijs iesāka nedarbu, Žans to turpināja, līdz tas vairs nebija joks. Kad pieķēru viņu iemetam zirnekli Katrīnas gultiņā, es nolēmu ļoti uzmanīgi vērot princi Žanu. Zināju, ka par jebkādu princesei nodarīto ļaunumu vainotu mani, nevis viņas brāli.
Es biju vienīgā meita, tāpēc bērnus pazinu maz, tomēr izbrīnīta jutu, ka neizskaidrojami protu apieties ar šiem mazuļiem, kuriem mātes patiesībā nebija. Dīvaini, bet man nebija šādas mākas attiecībā uz Katrīnu. Nespēju apslāpēt nepatiku par to, ka viņa ir dzīva, kamēr mans bērns atdusas kapā, turklāt es neko neredzēju zem briesmīgajiem apsējiem, kas šķietami apspieda jebkādu rakstura izpausmi. Reizēm likās, ka es zīdīju desu. Turklāt man kļuva garlaicīgi, dīki gaidot, kad vajadzēs atvērt ņieburu, tāpēc Katrīnas zīdīšanas starplaikos es rotaļājos ar vecākajiem bērniem.
Zēnu nerātnības cēlonis bija garlaicība, nevis ļaunums. Viņi bija gudri un sparīgi bērni, bet abas aukles tikai spurdza, tenkoja un lavījās pie saviem mīļākajiem, tāpēc viņām nebija laika nodarboties ar audzēkņiem. Viņas nosvieda ēdienu uz galda, bet reti atnesa ūdeni, lai bērnus nomazgātu, un nekad nesarunājās vai nerotaļājās. La Bonnas kundze apcirpa viņu algu tik niecīgu, cik vien spēja, un mana māte mēdza teikt: “Ja maksāsi rāceņus, dabūsi ēzeļus.”
Sākumā bērni mani vēroja piesardzīgi, bet Mišela drīz atmaiga un pauda aizkustinošu pateicību par veltīto uzmanību. Mazajai, vienkāršajai meitenei bija smalki, gaiši un vienmēr savēlušies mati. Luijs reiz dusmu lēkmē izmeta vienīgo suku ārā pa logu, un la Bonnas kundze nesagādāja citu. Mišela likās ļoti rāma, bet patiesībā viņu mocīja nedrošība. Meitene vairījās no paceltas balss trokšņa, sadzirdēja nievas tur, kur tādu nebija, un baidījās, ka jebkurā mirklī viņu aizraus prom uz kādu svešu zemi un apprecinās ar princi. Kad es centos Mišelu pārliecināt, ka viņa ir pārāk jauna, meitene nopietni samirkšķināja jūraszaļās acis un papurināja galvu.
– Nē, Mjeta. – Bērniem bija pārāk grūti izrunāt manu pilno vārdu. – Manai māsai Izabellai bija tikai astoņi gadi, kad viņa devās uz Angliju.
Es atcerējos šo notikumu. Redzēju, kā princesi Izabellu ved Parīzes ielās, kad notika viņas attālinātās kāzas ar Anglijas karali Ričardu. Sīciņā, lellei līdzīgā meitene sēdēja nestuvēs, apkrauta ar kažokādām un dārglietām, un ne man, ne kādam citam skatītājam trokšņainajā pūlī neienāca prātā, ka viņa noteikti ir pārbijusies. Meiteni veda uz svešu zemi, kur viņai būs jādzīvo ar vīrieti viņas vectēva gados. Kas notika ar šo mazo līgavu? Angļu lords Bolingbroks nozaga karaļa Ričarda troni, un viņa pamestā karaliene vēl joprojām nīka otrā jūras šauruma pusē, neko nezinot par savu nākotni. Es sapratu, ka Mišelas bailes ir pamatotas.
Zēni vilcinājās ilgāk, pirms atsaucās maniem centieniem. Prinča Luija nedrošībai bija cits cēlonis, bet tā bija tikpat dziļa. Viņu vajāja rēgs. Gada sākumā viņa vecākais brālis Šarls mira no piepeša drudža, un visu Franciju pārņēma sēras. Karaliene Izabo dievināja deviņus gadus veco dofinu, atšķirībā no pārējiem bērniem viņš dzīvoja galmā blakus mātei ar saviem kalpotājiem un saņēma gan dāvanas, gan uzslavas. Zēnu izrādīja visiem cienījamiem viesiem un pasludināja par “Francijas spožo nākotni”. Pat mana saprātīgā māte pievienojās pārējiem, kas viņam uzgavilēja ielās un bārstīja svētības vārdus pār spoži zeltainiem matiem klāto galvu.
Dofinu nopļāva sviedru slimība. Vienubrīd viņš uz ponija jāja pa pilsētu, bet jau nākamajā dienā bija miris, drausmīga drudža pieveikts. Karaliene Izabo sabruka, un karali pārņēma kārtējā slimības lēkme. Droši vien turpmākajos mēnešos jaunais dofins cerēja, ka viņu gaida tāda pati greznības un priekšrocību pilna dzīve kā brāli, bet tas nenotika, un ik reizi, kad Luijam kaut ko aizrādīja vai liedza, viņš sāka trakot, metās zemē un kliedza: – Es esmu dofins! Dofins! – Tas vienmēr uzjautrināja Žanu, kurš notupās brālim blakus un neslēpti priecājās, kamēr Luijs sita papēžus pret grīdu un spiedza. Nekad neredzēju, ka Žans censtos brāli mierināt. Pat tik agrā bērnībā viņš bija savāds vienpatis.
La Bonnas kundze bija izgudrojusi īpatnēju veidu, kā parūpēties, lai Luija dusmu lēkmes skaņas nepārsniegtu bērnistabas slieksni. Pirmajā reizē, kad dzirdēju asinis stindzinošos kliedzienus, es izbijusies steidzos uz lielo istabu un satriekta ieraudzīju, ka audzinātāja paceļ zēnu, ieliek viņu lielā, tukšā lādē, aiztaisa vāku un apsēžas uz tā.
– Kundze, jūs nedrīkstat…! – es iebildu.
– Nekauņa! – viņa atcirta. – Klusē! Tu esi šeit tikai tādēļ, lai zīdītu princesi. Iesaku tev turēt muti ciet un ņieburu vaļā. Ja nē, es sameklēšu citu zīdītāju.
Luija apslāpētie kliedzieni lādē pārvērtās par šņukstiem, un es biju spiesta atgriezties torņa istabā. Audzinātāja izlaida zēnu tikai daudz