– Tā ir taisnība. Mēs bijām kopā ar viņu, kad dažus mirkļus pēc izkāpšanas krastā viņš tika apcietināts.
– Viņu apcietināja? – Emma neticīgi pārvaicāja. – Ko gan viņš bija izdarījis?
– Viņu apsūdzēja par brāļa slepkavību, – sacīja Kristīna. – Bet jūs noteikti to jau zināt?
Emma vairs nespēja valdīt asaras. Cerības bija sašķīdušas driskās. Viņa atskārta, ka laikam jau patiešām izdzīvojis Toms Bredšovs, nevis Harijs. Ja Harijs būtu apcietināts kļūdaini, viņam taču nenāktos grūti paskaidrot, ka viņš nav meklētais cilvēks.
“Ja vien es būtu atplēsusi to vēstuli Meizijas mājās!” Emma sūkstījās. “Tad nebūtu jāpiedzīvo šis smagais pārbaudījums.” Asaras lija, un pirmo reizi viņa pa īstam apjauta, ka Harijs ir miris.
DŽAILSS BERINGTONS
1939-1941
Vienpadsmitā nodaļa
Kad ieradās vecaistēvs sers Volters Beringtons un paziņoja drausmo vēsti, ka Harijs ir gājis bojā, Džailss bija kā sastindzis. Kļuvis nejutīgs. Likās, ka viņš zaudējis kādu locekli. Patiesībā viņš ar prieku būtu ziedojis kādu sava ķermeņa daļu, lai tikai atsauktu Hariju atpakaļ dzīvē. Jau kopš bērnības abi bija nešķirami. Džailss allaž uzskatīja, ka šī draudzība abiem ir viena no dzīves lielākajām veiksmēm. Harija bezjēdzīgā, pilnīgi liekā nāve tikai vēl vairāk nostiprināja Džailsa apņēmību nepieļaut tādu kļūdu arī pašam.
Viesistabā Džailss klausījās Čērčila kunga runu pa radio, kad Emma ievaicājās: – Vai esi plānojis iestāties bruņotajos spēkos?
– Jā. Es nevaru atgriezties Oksfordā. Esmu apņēmies nekavējoties pieteikties dienestā.
Māte bija acīmredzami pārsteigta, tomēr sacīja, ka visu saprot. Emma cieši apskāva brāli un teica: – Harijs ar tevi lepotos. – Greisa, kura reti izrādīja savas jūtas, nespēja novaldīt asaras.
Jau nākamajā rītā Džailss aizbrauca uz Bristoli un dižmanīgi apstādināja savu dzelteno MG pie pašām rekrutēšanas dienesta durvīm. Viņš iegāja pa tām un izturējās tik pašapzinīgi, it kā viņa lēmums būtu uzrakstīts viņam uz pieres.
Augstākais virsseržants no Glosteršīras pulka – no kapteiņa Džeka Tārenta kādreizējā pulka – stāvēja un uzmanīgi vēroja jauno Beringtona kungu. Pēc tam virsnieks pasniedza Džailsam veidlapu, ko viņš paklausīgi aizpildīja. Kad bija aizritējusi stunda, viņu paaicināja aiz priekškara, kur armijas ārsts pārbaudīja jauniesaucamo veselību.
Ārsts rūpīgi pildīja savu pienākumu un pēc tam ievilka ķeksīti visās ailītēs – ausis, deguns, kakls, krūtis un locekļi. Visbeidzot pienāca kārta redzes pārbaudei. Džailss nostājās aiz iezīmētās baltās līnijas un nosauca visus pieprasītos burtus un ciparus. Galu galā viņš taču spēja pamanīt, kad bumba ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā traucās tieši viņam virsū, turklāt no daudz lielāka attāluma. Viņš jutās drošs arī par to, ka tiks galā ar krāsu testu. Un piepeši ārsts viņam pavaicāja, vai viņa ģimenes locekļiem ir kādas iedzimtas kaites vai nopietnas veselības problēmas. Džailss atbildēja godīgi: – Gan tēvs, gan arī mans vectēvs ir daltoniķi.
Pārbaude turpinājās, un ārsts klusi pie sevis kaut ko ik pa laikam noteica.
– Beringtona kungs, man žēl jums to sacīt, – viņš beidzot ierunājās, – taču, ņemot vērā jūsu ģimenes medicīnisko vēsturi, nevarēšu jūs ieteikt aktīvajam dienestam. Protams, nav nekādu šķēršļu, lai jūs pievienotos štāba virsnieku pulkam.
– Vai jūs tomēr nevarētu ielikt ķeksīti, kur nepieciešams, un aizmirsīsim, ka es vispār esmu šo sasodīto tematu aizskāris? – noteica Džailss, pūlēdamies radīt izmisuma pieskaņu balsī.
Šo izteikumu ārsts neņēma vērā viņa un ailītē C3 ierakstīja: “Aktīvajam dienestam nav derīgs.”
Menorhausā Džailss atgriezās uz pusdienu laiku. Viņa māte Elizabete neteica ne vārda, kad viņš iztukšoja gandrīz veselu pudeli vīna. Visiem, kas vien vēlējās klausīties, un arī dažiem, kas to nemaz negribēja, viņš vēstīja, ka sava krāsu akluma dēļ nav pieņemts Glosteršīras pulkā.
– Vectēvam tas netraucēja cīnīties pret būriem, – viņam atgādināja Greisa, kad brālis bija uzlicis sev otru porciju pudiņa.
– Tolaik viņi droši vien nemaz nezināja, ka tāda kaite pastāv, – aizrādīja Džailss, mēģinādams nogludināt piezīmes asumu.
Ar sitienu zem jostasvietas iesaistījās Emma. – Tā pieteikšanās jau nebija nopietni domāta, vai ne? – viņa secināja, skatīdamās brālim tieši acīs. Džailss pētīja savu kurpju purngalus, bet māsa deva vēl pēdējo triecienu. – Žēl gan, ka te nav tava drauga no dokiem, kurš varētu tev atgādināt, ka arī bija daltoniķis.
Māte, izdzirdējusi jaunumus, bija redzami atvieglota, tomēr notikušo nekomentēja. Līdz savai aizbraukšanai uz Kembridžu Greisa vairs nepārmija ne vārda ar brāli.
Džailss brauca atpakaļ uz Oksfordu un cerēja, ka visi sapratīs iemeslu, kālab viņš nav pieņemts aktīvajā dienestā un turpina studijas. Iegājis pa koledžas vārtiem, viņš secināja, ka pagalms drīzāk atgādina rekrutēšanas centru, nevis mācību iestādi. Jauno vīriešu armijas formastērpos te bija daudz vairāk nekā to, kuriem šādas formas nav. Pēc Džailsa domām, vienīgais labums no šiem notikumiem bija tāds, ka tagad universitātē bija vienlīdzīgs skaits sieviešu un vīriešu. Diemžēl lielākā daļa šo jauno dāmu vēlējās, lai tiktu redzētas ejam kopā ar kādu, kurš valkā armijas uniformu.
Džailsa senais skolas draugs Dīkinss bija viens no tiem, kurš neizrādīja īpašu nožēlu par to, ka nav pieteicies armijā. No ārsta pārbaudes Dīkinsam nebūtu nekādas jēgas. Tas būtu vienīgais eksāmens, kuru viņš nekādi nespētu nokārtot. Katrā ailītē viņam varētu ierakstīt: “Atzīt par nederīgu aktīvajam dienestam.” Un tad gluži negaidot viņš pazuda kādā vietā, ko sauca par Blečlīparku. Neviens nespēja Džailsam izskaidrot, kas tur īsti notiek, tomēr nemitīgi klusināja un nevēlējās par to runāt. Arī pats Dīkinss brīdināja Džailsu, ka zināmu apstākļu dēļ Džailsam nebūs iespējams viņu brīvi apciemot.
Mēnešiem ritot, Džailss vairāk laika sāka pavadīt krodziņā pilnīgā vientulībā, nevis ieradās uz lekcijām universitātes auditorijā, kura pamazām pildījās ar jaunajiem vīriešiem, kuri bija atgriezušies no frontes. Kāds bez vienas rokas, kāds – tikai ar vienu kāju, vēl kāds bija zaudējis redzi. Un visi bija tieši no koledžas, kurā mācījās Džailss. Viņš pūlējās to neievērot, tomēr, tuvojoties semestra beigām, šādā sabiedrībā jutās aizvien neiederīgāks.
Mācībām beidzoties, Džailss devās uz Skotiju, lai piedalītos Sebastjana Artura Kliftona kristībās. Tikai tuvākie ģimenes piederīgie un daži ciešākie draugi tika aicināti uz šo ceremoniju, kas norisinājās Malgelrijas pils kapelā. Emmas un Džailsa tēva starp viesiem nebija.
Džailsu iepriecināja un pārsteidza Emmas lūgums kļūt par mazā Sebastjana krusttēvu. Tomēr, kad māsa pavēstīja par šādas izvēles argumentiem – viņa zinājusi, ka, par spīti visam, Harijs tieši tā būtu vēlējies, – Džailss jutās satriekts.
Nākamajā rītā, kāpdams lejup uz brokastīm, viņš pamanīja, ka vectēva kabinetā deg gaisma. Pa ceļam uz ēdamistabu, ejot garām kabineta durvīm,