– Viņš nebūs iepriecināts, – Meizija paredzēja. – Ja vēl tu būtu nekam nederīga vai vismaz nokavējusies dažas reizes… būtu vieglāk. – Emma iesmējās un pēdējo reizi uz salocītā formastērpa uzlika savu mazo balto cepurīti. – Dikensas jaunkundz, vai varu jūsu labā izdarīt vēl kaut ko? – vaicāja Meizija.
– Jā, lūdzu, – Emma atbildēja. – Man nepieciešama atsauksme.
– Grasies pieteikties vēl kādā neapmaksātā darbā, ja?
– Apmēram tā, – piekrita Emma, juzdamās mazliet vainīga par to, ka nedrīkst atklāt Harija mātei šo noslēpumu.
– Es nodiktēšu atsauksmi, tu to pierakstīsi un pēc tam es parakstīšos, – viņa sacīja un sagādāja Emmai papīra lapu ar viesnīcas emblēmu. – Iesniegšanai potenciālajam darba devējam, – Meizija iesāka, – īsajā laikā, kamēr…
– Vai es drīkstētu izlaist vārdu “īsajā”? – vaicāja Emma.
Meizija pasmaidīja.
– Laikā, kad Dikensas jaunkundze strādāja Grand Hotel… – Emma ierakstīja “Beringtones jaunkundze” un nepateica to Meizijai. – …viņa pierādīja, ka ir strādīga un prasmīga. Gan klienti, gan kolēģi viņu bija iemīļojuši. Viņai piemīt atzīstamas viesmīles prasmes un spēja ātri apgūt visu jauno, kas nepieciešams darbam. Tas liek domāt, ka ikviens darba devējs būs ar viņu apmierināts. Mums ir žēl no viņas šķirties. Ja kādreiz viņa vēlētos atgriezties Grand Hotel, mēs ar prieku viņu sagaidīsim atpakaļ.
Smaidot Emma pasniedza papīra lapu Meizijai, kura parakstījās zem vārdiem “Restorāna vadītāja”.
– Paldies! – sacīja Emma un apskāva Meiziju.
– Mana mīļā, nevaru ne iedomāties, ko esi iecerējusi, – noteica Meizija, kad Emma bija atslābinājusi skavas. – Vienalga, novēlu tev veiksmi.
Emmai gribējās viņai visu izstāstīt. Gribējās pateikt: “Es dodos meklēt jūsu dēlu un neatgriezīšos, kamēr nebūšu viņu atradusi.”
Astotā nodaļa
Emma ostā stāvēja jau vairāk nekā stundu, līdz beidzot ieraudzīja “Kanzasas zvaigzni” ieslīdam ostā. Pagāja vēl stunda, kamēr kuģis bija noenkurojies.
Gaidot Emma domāja par savu ieceri un jau sāka šaubīties, vai viņai maz pietiks drosmes to realizēt. Viņa centās aizgainīt no prāta ziņu, ka tikai pirms dažiem mēnešiem nogrimis kuģis “Atēnas”, ka pastāv iespēja nemūžam nenokļūt līdz Amerikas krastiem.
Viņa bija uzrakstījusi garu vēstuli savai mātei un pūlējusies izskaidrot, kālab vairākas (ilgākais, trīs) nedēļas būs projām no mājām. Viņai atlika vien cerēt, ka māte sapratīs. Sebastjanam viņa neko uzrakstīt nevarēja un tālab nespēja arī paskaidrot, ka dosies meklēt viņa tēvu. Viņa jau bija paguvusi noilgoties pēc sava mazā puisēna un pūlējās pārliecināt pati sevi, ka dara to tiklab sevis, kā sava dēla dēļ.
Sers Volters atkārtoti bija piedāvājies iepazīstināt Emmu ar “Kanzasas zvaigznes” kapteini, taču viņa pieklājīgi atteicās. Plānā tas neietilpa, jo viņa vēlējās palikt anonīma. Vectēvs bija viņai arī aprakstījis, kāds izskatās doktors Volless. Tiesa, diezgan vispārīgi un nekonkrēti. Tomēr Emma bija pārliecināta, ka neviens, kurš atbilstu dzirdētajam aprakstam, tajā rītā nebija nokāpis krastā no “Kanzasas zvaigznes”. Sers Volters bija viņai sniedzis vēl divas nenovērtējami svarīgas ziņas. “Kanzasas zvaigzne” vakarā dodas ceļā. Un parasti starp pulksten diviem un pieciem viņa kabinetā ierodas kuģa vecākais stjuarts un tiek noformēti iekraušanas dokumenti. Un pats galvenais – šis cilvēks esot atbildīgs par komandā neietilpstošu darbinieku pieņemšanu.
Dienu iepriekš Emma bija uzrakstījusi vectēvam vēstuli, pateikdamās par palīdzību. Viņa joprojām nebija atklājusi seram Volteram savu nodomu, tomēr nojauta, ka viņš visu ir sapratis.
Kad Beringtonu ēkas pulkstenis noskaitīja otro dienas stundu, bet no cilvēka, kurš līdzinātos doktoram Vollesam, joprojām nebija ne miņas, Emma nolēma rīkoties. Viņa paņēma savu ceļasomu un devās augšup pa trapu. Nokļuvusi uz klāja, viņa mulsi apstājās un satraukti lūkojās apkārt. Pirmajam formā tērptajam pretimnācējam viņa vaicāja, kā nokļūt uz vecākā stjuarta kajīti, un saņēma atbildi, ka tā atrodas kuģa pakaļgalā uz apakšējā klāja.
Emma pamanīja kādu pasažieri, kura devās lejup pa plašām kāpnēm, un sekoja viņai, jo nosprieda, ka tieši tur jābūt apakšējam klājam. Tā kā viņai nebija ne jausmas, kur atrodas kuģa pakaļgals, viņa iestājās rindā pie informācijas centra.
Aiz letes stāvēja divas meitenes tumši zilos svārkos un baltās blūzēs. Meitenes ne uz brīdi nemitējās smaidīt.
– Kā varu jums palīdzēt, jaunkundz? – viena no viņām jautāja, kad Emma beidzot bija nokļuvusi līdz letei. Bija skaidri redzams, ka meitene noturējusi Emmu par pasažieri. Jāteic, viņa pat bija apsvērusi domu nopirkt biļeti un šādi aizbraukt uz Ņujorku, tomēr galu galā nolēmusi, ka vairāk uzzinās, strādājot plecu pie pleca ar komandas locekļiem.
– Kur atrodas vecākā stjuarta kajīte? – viņa vaicāja.
– Otrās durvis pa labi. Lejup pa šīm kāpnēm, – atbildēja meitene. – Jūs noteikti nepaiesiet garām.
Devusies norādītajā virzienā, Emma nokļuva pie durvīm ar uzrakstu “Vecākais stjuarts”, dziļi ievilka elpu, tad pieklaudzināja.
– Ienāciet.
Emma atvēra durvis, iegāja telpā un ieraudzīja eleganti ģērbušos virsnieku, kurš sēdēja pie veidlapām nokrauta galda. Viņam mugurā bija balts, iestīvināts formas krekls, kuram bija zeltīti uzpleči.
– Kā varu jums palīdzēt? – viņš vaicāja. Šādu akcentu Emma vēl nekad nebija dzirdējusi, un bija pat grūti saprast, ko viņš saka.
– Kungs, es meklēju viesmīles darbu, – viņa atbildēja, cerēdama, ka runā līdzīgi kā viņas kalpones Menorhausā.
– Man žēl, – kungs noteica, – mums pašlaik jaunas viesmīles nav nepieciešamas. Vienīgā brīvā darba vieta ir informācijas centrā.
– Es ar prieku tur strādāšu, – atbildēja Emma jau savā ierastajā balsī.
Vecākais stjuarts ciešāk palūkojās uz viņu. – Alga nav īpaši laba, – viņš brīdināja. – Un darba stundas ir vēl ļaunākas.
– Esmu pieradusi, – atteica Emma.
– Turklāt nevaru jums piedāvāt pastāvīgu vietu, – vecākais stjuarts turpināja. – Viena no manām meitenēm pašlaik ir Ņujorkā un pēc šī reisa atkal mums pievienosies.
– Tā nav nekāda problēma, – Emma sacīja, bet neko vairāk nepaskaidroja.
Izskatījās, ka virsnieks nav pārliecināts. – Vai protat rakstīt un lasīt?
Emmai gribējās izstāstīt, ka dabūjusi stipendiju mācībām Oksfordā, tomēr viņa tikai pateica: – Jā, kungs.
Vairs neko nevaicājis, virsnieks no atvilktnes izņēma veidlapu, uz kuras bija vesela virkne jautājumu, pasniedza viņai pildspalvu un teica: – Aizpildiet šo! – Emma sāka rakstīt, bet viņš turpināja: – Un es vēlos redzēt arī ieteikuma vēstules.
Pabeigusi aizpildīt veidlapu, Emma no somiņas izņēma Meizijas doto ieteikuma vēstuli un pasniedza to virsniekam.
– Ļoti