– Vai sagatavot Ņujorkā izkāpjošo pasažieru sarakstu? – viņa vaicāja, kad Pegija bija atnākusi.
– Nekad vēl neesmu redzējusi kādu, kurš labprātīgi piesakās veikt šo darbu, – sacīja Pegija. – Bet, jā! Noteikti vari ķerties klāt. Kādam ir jāpārliecinās, vai saraksts ir atjaunots, ja nu gadījumā imigrācijas dienests nolemtu rūpīgāk pārbaudīt kādu pasažieri, kad būsim iebraukuši Ņujorkas ostā.
Emma devās uz mazo kabinetu. Viņa nolika malā šā reisa pasažieru sarakstu un pievērsa uzmanību mapēm, kurās glabājās dokumenti par agrākajiem kuģa komandas locekļiem. Tās viņa atrada atsevišķā skapītī – izskatījās, ka tās jau ilgu laiku nevienu nav interesējušas.
Lēnām, ar pedantisku rūpību viņa sāka meklēt dokumentus, kas attiektos uz Kristīnu un Ričardu. Ar Kristīnu bija viegli. Izrādījās, ka ar šādu vārdu uz kuģa tolaik bijusi tikai viņa vienīgā. Viņā strādājusi par vecāko medmāsu uz “Kanzasas zvaigznes” no tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestā līdz tūkstoš deviņi simti trīsdesmit devītajam gadam. Ričardi gan bija vairāki, kā arī vēl Diki un Dikiji. Vienam no šiem Ričardiem, leitnantam Ričardam Tibetam, bija norādīta tāda pati adrese Manhetenā kā Kristīnai Kreivenai.
Šo adresi Emma pierakstīja.
Desmitā nodaļa
– Laipni lūdzam Amerikas Savienotajās Valstīs, Beringtones jaunkundz!
– Paldies! – atbildēja Emma.
– Cik ilgi plānojat palikt mūsu valstī? – vaicāja imigrācijas dienesta virsnieks, pārbaudīdams Emmas pasi.
– Nedēļu. Ilgākais, divas, – atteica viņa. – Apciemošu sava vectēva māsu un pēc tam atgriezīšos Anglijā. – Un tas, ka Emmas vectēva lorda Hārvija māsa dzīvoja Ņujorkā, bija patiesība. Tomēr viņas apciemošana Emmas plānos neietilpa, jo viņa nevēlējās, lai ģimenē taptu zināms, kas viņai padomā.
– Kāda ir jūsu vectēva māsas adrese?
– Parka avēnijas un Sešdesmit ceturtās ielas stūris.
Imigrācijas dienesta virsnieks kaut ko pierakstīja, iespieda zīmogu Emmas pasē un atdeva to viņai atpakaļ.
– Novēlu jauki pavadīt laiku Ņujorkā, Beringtones jaunkundze.
Izgājusi imigrācijas dienesta pārbaudi, Emma pievienojās garajai “Kanzasas zvaigznes” pasažieru rindai. Tikai pēc divdesmit minūtēm viņa varēja iekārtoties dzeltenā taksometra aizmugurējā sēdeklī.
– Es gribētu, lai mani aizvedat uz mazu, ne pārāk dārgu viesnīcu kaut kur Mērtonstrītas tuvumā Manhetenā, – viņa sacīja taksometra vadītājam.
– Kundze, vai jūs pateiks man to pašu vēlreiz? – viņš noteica, cigāru iespiedis mutes vienā kaktiņā.
Emmai bija grūti saprast, ko viņš saka, un viņa nosprieda, ka arī taksometra vadītājam radušās līdzīgas problēmas.
– Es meklēju mazu viesnīcu par mazu naudu. Mērtonstrītā Manhetenā, – viņa atkārtoja lēnām, skaidri izrunājot katru vārdu.
– Mērtonstrīta, – noskaldīja taksometra vadītājs, it kā būtu sapratis tikai šo vienu vārdu.
– Tieši tā, – apstiprināja Emma.
– Un kāpēc jūs to neteicāt uzreiz?
Šoferis uzsāka braukt un vairs nesacīja ne vārda līdz brīdim, kad automašīna piestāja pie sarkanu ķieģeļu ēkas, pie kuras bija izkārts karogs ar uzrakstu The Mayflower Hotel.
– Četrdesmit centi, – paziņoja šoferis, un cigārs viņa mutē pie katra vārda sašūpojās.
Samaksāja Emma no naudas, ko bija nopelnījusi uz kuģa. Reģistrējusies viesnīcā, viņa uzreiz devās uz ceturto stāvu un iekārtojās numurā. Vispirms viņa izģērbās un iegāja karstā vannā.
Negribīgi izkāpusi no vannas, viņa noslaucījās lielā, pūkainā dvielī un uzvilka, viņasprāt, neuzkrītošu kleitu. Viņa jutās gandrīz kā cilvēks.
Emma izraudzījās galdiņu viesnīcas kafejnīcas klusā stūrī un pasūtīja tasi tējas (par Earl Grey viņi gan neko nebija dzirdējuši) un “Kluba sviestmaizi” (kaut ko tādu, par ko Emma nekad iepriekš nebija dzirdējusi). Gaidot, kad tiks izpildīts viņas pasūtījums, Emma uz papīra salvetes sāka rakstīt daudzos jautājumus, kurus vēlējās uzdot cilvēkiem, kuri dzīvoja Mērtonstrītā četrdesmit seši. Viņa ļoti cerēja, ka tur joprojām ir kāds, kurš būs gatavs uz šiem jautājumiem atbildēt.
Parakstījusi čeku – kārtējais jaunais vārds Emmas krājumā –, viņa pavaicāja, kā nokļūt līdz Mērtonstrītai. Viņai tika paskaidrots, ka vispirms jādodas trīs kvartālus uz ziemeļiem un pēc tam divus kvartālus uz rietumiem. Viņai nebija ne jausmas, ka ikvienam ņujorkietim ir iedzimts iekšējais kompass.
Gājienu Emma izbaudīja un vairākas reizes apstājās pie skatlogiem ar precēm, kādu Bristolē nebija. Pēc pusdienlaika viņa nonāca pie liela daudzdzīvokļu nama un īsti nezināja, ko iesāks, ja Tibeta kundzes nebūs mājās.
Durvju sargs glītā formastērpā atvēra Emmai durvis un vaicāja: – Kā varu jums pakalpot?
– Esmu ieradusies pie Tibeta kundzes, – Emma atbildēja, pūlēdamās runāt pārliecinoši, it kā būtu gaidīta.
– Trīsdesmit pirmais dzīvoklis trešajā stāvā, – durvju sargs paskaidroja un ar pirkstu galiem pieskārās pie savas cepures malas.
Tas, ka angļu akcents palīdz atdarīt durvis, izrādījās taisnība.
Lifts veda Emmu uz trešo stāvu, un viņa prātā izmēģināja jautājumus, kuri, kā viņa cerēja, palīdzēs atvērt otras durvis. Kad lifts apstājās, viņa pavilka malā režģi un izgāja gaitenī, lai meklētu trīsdesmit pirmo dzīvokli. Tibetu durvīs vīdēja neliels stikla aplītis, kurš Emmai šķita līdzīgs Ciklopa acij. Viņa pa to nespēja ielūkoties iekšā, taču bija pārliecināta, ka iemītniekiem gan labi redzams, kurš stāv aiz durvīm. Namrunis sienā blakus durvīm gan likās krietni vien ierastāks. Viņa piespieda pogu un gaidīja. Pagāja kāds laiks, līdz durvis galu galā atvērās. Un arī tad tikai nedaudz, vien tik, cik atļāva misiņa drošības ķēde. Skatiens cieši ieurbās Emmā.
– Pie kā jūs esat atnākusi? – atskanēja jautājums, un viņa to spēja itin labi saprast.
– Es ļoti atvainojos, ka traucēju jūs, Tibeta kundze, – Emma sacīja, – bet iespējams, ka esat mana pēdējā cerība. – Sieviete aizdomīgi raudzījās uz negaidīto viešņu. – Redziet, es izmisīgi pūlos atrast Tomu.
– Tomu? – sieviete atkārtoja.
– Tomu Bredšovu. Viņš ir mana bērna tēvs, – paskaidroja Emma, izspēlēdama pēdējo durvju atvēršanas kārti.
Durvis aizkrita ciet, varēja dzirdēt, kā tiek noņemta ķēde, un tās atkal atvērās. Tagad bija labi redzama jauna sieviete ar bērnu rokās.
– Atvainojiet par nelaipno sagaidīšanu, – viņa sacīja, – bet Ričardam nepatīk, ja atveru durvis svešiniekiem. Lūdzu, ienāciet! – Viņa veda Emmu uz dzīvojamo istabu. – Apsēdieties, bet es nolikšu Džeiku atpakaļ sētiņā.
Emma apsēdās un aplūkoja istabu. Tur bija vairākas fotogrāfijas, kurās Kristīna bija redzama kopā ar jaunu flotes virsnieku, acīmredzot Ričardu Tibetu. Viņas vīru.
Pēc dažām minūtēm Kristīna