Ar svešu vārdu. Džefrijs Ārčers

no turienes ārā. Kamēr Džailss skuvās, Beitss bija paguvis gan saklāt gultu, gan saģērbties un jau devās uz kantīni. Beidzot ticis galā ar visu, arī Džailss iekārtojās pie galda Beitsam pretī.

      – Kā tev tas izdevās? – Džailss ar apbrīnu vaicāja.

      – Kas izdevās? – Beitss noteica.

      – Būt tik možam un pilnībā pamosties, kad mēs pārējie vēl pusmiegā neattapām, kas un kā.

      – Pavisam vienkārši. Esmu miesnieks, tāpat kā mans tēvs. Katru rītu cēlāmies četros un uz tirgu projām. Ja gribēju dabūt labāko, vajadzēja būt uz vietas, kad prece tiek piegādāta. Ja nokavēsi kaut dažas minūtes, tiksi tikai pie otrā labākā. Nokavē pusstundu un tiec pie pārpalikumiem. Tava mamma par to paldies neteiktu, vai ne?

      Džailss iesmējās, un Beitss cēlās kājās, lai dotos uz kazarmām. Atlika vien secināt, ka augstākais virsseržants nav atvēlējis laiku zobu tīrīšanai.

      Rīta lielākā daļa tika veltīta jauniesaukto ieģērbšanai formās. Viena otra no tām gan izskatījās pēc tādas, ko iepriekš valkājis kāds cits. Pēc tam tika izsniegtas beretes, jostas, zābaki, ķiveres, apavu spodrināšanas līdzeklis un vēl citas nepieciešamas lietas. Kad tas bija padarīts, jauniesauktos aizveda uz parādes laukumu, lai sāktu apmācību. Tā kā augstskolā Džailsam jau bija nācies iziet nelielu apmācības kursu, iesākumā viņš pat bija mazliet labākā pozīcijā par citiem, tomēr nojauta, ka ilgi tā neturpināsies, un Terijs Beitss ātri vien viņu panāks.

      Divpadsmitos viņi soļoja uz kantīni, un Džailss jutās tik ļoti izsalcis, ka notiesāja gandrīz visu, kas tika celts galdā. Pēc pusdienām viņi atgriezās kazarmās un pārģērbās sporta tērpos, tad visi tika aizkomandēti uz sporta laukumu, kur sākās dzenāšana. Džailss klusībā pateicās savam sporta skolotājam, kas bija iemācījis viņam rāpties pa virvi, noturēt līdzsvaru uz baļķa un pievilkties pie stieņa. Viņš pamanīja, ka Beitss atkārto katru viņa kustību.

      Pēcpusdiena noslēdzās ar piecu jūdžu garu skrējienu pa Devonas tīreļiem. Tikai astoņi no trīsdesmit sešiem jauniesauktajiem pa treniņnometnes vārtiem atgriezās kopā ar fiziskās sagatavotības instruktoru. Viens pat bija pamanījies apmaldīties, un tika izsūtīta grupa viņa meklēšanai. Pēc tējas sekoja tas, ko augstākais virsseržants dēvēja par “atpūtas laiku”. Lielākā daļa jauniesaukto gluži vienkārši sabruka savās gultās un iekrita dziļā miegā.