Kristjens sastingst. Viņš atver acis un lūkojas uz mani ar neizdibināmu skatienu, bet es turpinu atkārtot laulību zvērestu.
– Es apsolu mīlēt tevi bez nosacījumiem, atbalstīt tavus centienus un sapņus, godāt un cienīt tevi, smieties un raudāt kopā ar tevi, atklāt tev savus sapņus un cerības, sniegt tev mierinājumu brīžos, kad tas būs nepieciešams. – Es apklustu un gaidu. Kristjens mani vēro, pavēris lūpas, bet neko nesaka.
– Un mīlēt tevi līdz nāvei. – Es nopūšos.
– Ana, Ana, – viņš nočukst un atkal sakustas, pārtraukdams mūsu ciešo tuvību tā, ka guļam sānu pie sāna. Izmantodams pirkstu kauliņus, viņš noglāsta manu vaigu.
– Svinīgi apsolu, ka saudzēšu un lološu mūsu savienību un tevi, – Kristjens aizsmacis čukst. – Apsolu uzticīgi mīlēt tevi, atsakoties no visām pārējām, labos laikos un sliktos, slimībā un veselībā, lai kādos ceļos mūs aizvestu dzīve. Es tevi sargāšu, uzticēšos un cienīšu tevi. Es dalīšos tavos priekos un bēdās un sniegšu mierinājumu, kad tas būs vajadzīgs. Apsolu tevi dievināt, atbalstīt tavus sapņus un cerības un gādāt par tavu sirdsmieru. Viss, kas pieder man, tagad ir tavs. Es tev dāvāju savu roku, sirdi un mīlestību no šī mirkļa, kamēr vien abi būsim dzīvi.
Man acīs sariešas asaras. Kristjens atmaidzis lūkojas uz mani.
– Neraudi, – viņš nosaka, ar īkšķi uztverdams asaru no mana vaiga.
– Kāpēc tu ar mani nerunā? Lūdzu, Kristjen!
Viņš aizver acis, it kā sāpju pārņemts.
– Kristjen, es solīju tev sniegt mierinājumu brīžos, kad tev tas nepieciešams. Lūdzu, neliec man lauzt solījumu.
Viņš nopūšas un sadrūmis atver acis. – Ugunsgrēks tika izraisīts tīšuprāt, – viņš nosaka, piepeši izskatīdamies ļoti jauns un neaizsargāts.
Sasodīts!
– Un mani māc raizes, ka vainīgais vēršas pret mani personiski. Un, ja tā ir… – Viņš apklust, nespēdams turpināt iesākto.
– … viņi varētu trāpīt man, – es nočukstu. Kristjens nobāl, un es aptveru, ka beidzot esmu uzminējusi viņa bažu iemeslu. Es noglāstu viņa seju.
– Paldies, – es nomurminu. Viņš sarauc pieri. – Par ko?
– Par to, ka man pateici.
Kristjens papurina galvu, un viņa lūpās ataust smaida atblāzma. – Tu spēj būt ļoti pārliecinoša, sieva.
– Un tu spēj vārīties pats savu domu un raižu sulā līdz nāvei. Droši vien nomirsi no sirdstriekas, pirms sasniegsi četrdesmit gadu vecumu, bet man tu būsi vajadzīgs vēl ilgi pēc tam.
– Tu mani nobeigsi. Redzot tevi uz ūdensmotocikla… Man tiešām gandrīz apstājās sirds. – Kristjens atkrīt uz gultas un ar plaukstu apsedz acis, un es jūtu, kā viņš nodreb.
– Kristjen, pat mazi bērni brauc ar ūdensmotocikliem. Vai spēj iedomāties, kas ar tevi notiks, kad mēs viesosimies tavā Aspenas namā un es pirmo reizi uzkāpšu uz slēpēm?
Viņš spēji ievelk elpu un pagriežas pret mani, un, kad ieraugu šausmas viņa sejā, man gribas smieties.
– Mūsu namā, – viņš pēc brīža nosaka.
Es izliekos to nedzirdam. – Kristjen, es esmu pieaugusi sieviete, turklāt daudz izturīgāka, nekā šķiet. Kad tu to beidzot sapratīsi?
Viņš parausta plecus un sakniebj lūpas. Es nospriežu, ka prātīgāk būtu mainīt sarunas tematu.
– Vai policijai ir zināms, ka notika ļaunprātīga dedzināšana?
– Jā, – Kristjens nopietni apliecina.
– Ļoti labi.
– Apsardze turpmāk būs stingrāka, – viņš lietišķi nosaka. – Saprotu. – Es paceļu galvu un palūkojos uz savu vīru. Viņš vēl joprojām ir ģērbies šortos un kreklā, un arī man mugurā ir krekls. Mjā, šis tiešām bija “viens, divi, gatavs” variants. Es iespurdzos.
– Kas tevi uzjautrina? – Kristjens apjucis vaicā.
– Tu. – Es?
– Jā. Tu. Tev mugurā ir drēbes.
– Ak jā, pareizi. – Viņš palūkojas uz sevi, atkal pievērš skatienu man, un viņa sejā atplaukst plats smaids.
– Nu, sieva, tu jau zini, cik grūti man novaldīt rokas tavā klātbūtnē. It īpaši, ja tu spurdz kā skolniece.
Ak jā, viņš taču mani kutināja. Brr! Es apsēžos jāteniski Kristjenam virsū, bet viņš nekavējoties noprot, kas man padomā, un satver mani aiz abām plaukstu locītavām.
– Nē, – viņš brīdina, un balsī nav ne vēsts no humora.
Es uzmetu lūpu, bet nospriežu, ka viņš vēl nav tam gatavs.
– Lūdzu, nevajag, – Kristjens nočukst. – Es to nespētu izturēt. Bērnībā mani neviens nekutināja. – Viņš apklust, un es atslābinu rokas, lai viņam nevajadzētu tās turēt.
– Keriks kutināja Eljotu un Miu, un tas izskatījās jautri, bet es… man…
Es pielieku pirkstu viņam pie lūpām un nosaku: – Zinu, zinu, nevajag. – Saudzīgi noskūpstījusi vīru uz mutes, es saritinos viņam pie krūtīm. Manī pamostas senā, pazīstamā smeldze un dziļās skumjas, ko jūtu, kad domāju par mazo Kristjenu. Šī vīrieša labā esmu gatava uz visu, jo es viņu ārkārtīgi mīlu.
Viņš apvij rokas man apkārt un iegremdē degunu matos, dziļi ieelpodams to smaržu un vienlaikus glāstīdams man muguru. Nezinu, cik ilgi mēs tā guļam, bet beigu beigās es laužu patīkamo klusumu.
– Kāds ir ilgākais laiks, ko esi pavadījis, neapmeklējot doktoru Flinnu?
– Divas nedēļas. Kāpēc tu jautā? Vai tevi pārņēmusi nevaldāma vēlme mani kutināt?
– Nē, – es iesmējusies atbildu. – Man šķiet, ka viņš tev palīdz.
Kristjens nicīgi iespurcas. – Un kā vēl! Es viņam maksāju pietiekami. – Viņš saudzīgi parauj mani aiz matiem, panākdams, ka es paceļu galvu un ielūkojos viņam sejā.
– Vai tu satraucies par manu labsajūtu, sieva? – viņš klusi jautā.
– Katrai krietnai sievai jādomā par sava mīļotā vīra labsajūtu, Kristjen, – es ķircinādama paziņoju.
– Mīļotā? – viņš čukstus atkārto, un viņa lūpās tas pārvēršas par ārkārtīgi svarīgu jautājumu.
– Kvēli mīļotā. – Es pavirzos uz priekšu, lai varētu Kristjenu noskūpstīt, un viņš kautri pasmaida.
– Vai vēlies izkāpt krastā un paēst?
– Es gribu ēst tur, kur tev labpatiks.
– Lieliski. – Kristjens smaida. – Uz klāja es varu parūpēties par tavu drošību. Un pateikties par dāvanu. – Viņš satver kameru un, turēdams to izstieptā rokā, nofotografē mūs abus šajā pēckutināšanas, pēcseksa, pēcgrēksūdzes apskāvienā.
– Man bija prieks to pasniegt. – Es pasmaidu, un viņa acis iegailas.
Mēs klīstam pa krāšņajām, apzeltītajām astoņpadsmitā gadsimta Versaļas pils telpām. Reiz tā bija necila medību rezidence, bet Saules karalis to