– Vai tu ļautu man sēsties pie stūres šai mašīnai? – es iejautājos un pati satrūkstos. Nebiju domājusi šos vārdus teikt skaļi.
– Protams, – Kristjens smaidīdams atbild. – Viss, kas pieder man, ir tavs. Tomēr, ja saskrāpēsi sānus, es tevi ievedīšu sarkanajā sāpju istabā. – Viņš aši pamet skatienu uz mani, savilcis lūpas ļaunīgā smaidā.
Vai! Es skatos uz viņu, pavērusi muti. Vai tas ir joks?
– Tu joko. Tu mani sodītu par mašīnas sabojāšanu? Vai mašīnu tu mīli vairāk nekā mani? – es ķircinādama apjautājos.
– Gandrīz, – viņš piekrīt un saspiež manu ceļgalu. – Bet mašīna nesilda manus sānus naktī.
– Esmu pārliecināta, ka to var nokārtot. Tu varētu gulēt salonā, – es atcērtu.
Kristjens iesmejas. – Mēs esam mājās tikai dienu, un tu mani jau izdzen no dzīvokļa. – Viņš šķiet sajūsmināts un smaida līdz ausīm, un, kaut gan es vēlos dusmoties, tas nav iespējams, ja viņam ir šāds noskaņojums. Es beidzot pamanu, ka Kristjens ir daudz līksmāks, kopš iznāca no sava kabineta. Un es apjaušu, ka uzvedos tik gražīgi, jo mums jāatgriežas īstenībā un es nezinu, vai viņš atkal pārvērtīsies par noslēgto Kristjenu, kāds bija pirms medusmēneša, vai arī man būs iespēja paturēt jauno, uzlaboto variantu.
– Kāpēc tu esi tik priecīgs? – es pavaicāju.
Kristjens atkal atplaukst žilbinošā smaidā. – Tāpēc, ka šī saruna ir ļoti… normāla.
– Normāla! – Es nicīgi iespurcos. – Ne jau pēc trim nedēļām laulībā!
Viņa smaids nozūd.
– Joks, Kristjen, – es steigšus nosaku, jo negribu bojāt viņa noskaņojumu. Reizēm viņš ir ārkārtīgi nepārliecināts pats par sevi. Droši vien tā bijis vienmēr, bet līdz šim viņš šo nedrošību slēpis aiz biedējošās izturēšanās. Kristjenu ķircināt ir ļoti viegli – laikam tāpēc, ka viņš nav pie tā pieradis. Tā ir īsta atklāsme, un mani atkal pārsteidz doma, ka mums vēl daudz jāuzzina vienam par otru.
– Neuztraucies, es izmantošu Saab, – es noņurdu un pagriezusies lūkojos ārā pa logu, cenzdamās atbrīvoties no nelāgā noskaņojuma.
– Ana, kas noticis?
– Nekas.
– Reizēm tu esi ļoti kaitinoša, Ana. Runā!
Es vīpsnādama pagriežos. – Tu esi tāds pats, Grej.
Viņš sarauc pieri un klusi nosaka: – Es cenšos.
– Zinu. Es arī. – Mans noskaņojums nedaudz uzlabojas, un es pasmaidu.
Keriks ir uzlicis galvā pavāra cepuri un apsējis priekšautu ar uzrakstu “Saņemta atļauja grilēt”. Viņš stāv pie grila un izskatās ārkārtīgi smieklīgs. Es pasmaidu ik reizi, kad palūkojos uz viņu. Jāatzīst, ka es jūtos daudz priecīgāka. Mēs visi sēžam pie galda Greja ģimenes mājas terasē un baudām vasaras beigu saules starus. Greisa un Mia liek uz galda dažādus salātus, bet Eljots un Kristjens apmainās draudzīgiem dzēlieniem un pārrunā jaunās mājas celtniecības plānus. Ītans un Keita mani iztaujā par medusmēnesi. Kristjens ir satvēris manu roku un izklaidīgi rotaļājas ar laulību un saderināšanās gredzeniem.
– Ja tev izdosies vienoties ar Džiu par visiem plāniem, man ir brīvs laiks no septembra līdz novembra vidum, un es varu iesaistīt visu brigādi, – Eljots nosaka, vienlaikus izstaipīdamies un aplikdams roku Keitai ap pleciem. Mana draudzene apmierināta smaida.
– Džia rītvakar atnāks, un mēs apspriedīsim plānus, – Kristjens atbild. – Ceru, ka vienosimies. – Viņš pagriežas un gaidpilni uzlūko mani.
Es par šo tikšanos dzirdu pirmo reizi.
– Protams. – Es smaidu, lai nesatrauktu Kristjena radus, bet patiesībā atkal ieslīgstu nomāktībā. Kāpēc viņš pieņem šādus lēmumus, neapspriežoties ar mani? Varbūt mani vairāk satrauc doma, ka Džia, apveltīta ar kārdinošiem gurniem un pilnīgām krūtīm, ģērbusies dārgos tērpos un apslacījusies ar smaržām, atkal izaicinoši uzsmaidīs manam vīram? Zemapziņa pārmetoši skatās uz mani. Viņš nav tev sagādājis nevienu iemeslu greizsirdībai. Sasodīts, mans noskaņojums šodien svārstās kā neprātīgs. Kas ar mani notiek?
– Ana! – Keita iesaucas, izraudama mani no pārdomām. – Vai tu vēl esi Francijas dienvidos?
– Jā, – es smaidīdama apstiprinu.
– Tu ļoti labi izskaties, – viņa nosaka, bet vienlaikus sarauc pieri.
– Jūs abi esat glīti un starojoši, – Greisa smaidīdama paziņo, un Eljots tikmēr piepilda mūsu glāzes.
– Par jauno pāri! – Keriks priecīgs paceļ glāzi, un visi pie galda sēdošie atkārto šos vārdus.
– Un apsveicam Ītanu, kurš iekļuvis maģistra programmā Sietlas Universitātē, – Mia lepni piebilst. Viņa veltī Ītanam dievināšanas pilnu smaidu, un Ītans pavīpsnā. Interesanti, vai Miai izdevies mazināt Keitas brāļa pretestību? Man ir grūti par to spriest.
Es klausos pārējo sarunās. Kristjens stāsta par mūsu piedzīvojumiem pēdējo triju nedēļu laikā, reizēm kaut ko izpušķodams. Viņš šķiet ļoti mierīgs un savaldīgs; raizes par dedzināšanu ir aizmirstas. Toties es nespēju atbrīvoties no drūmajām domām un ēdu pavisam negribīgi. Vakar Kristjens paziņoja, ka esmu resna. Viņš jokoja! Zemapziņa atkal mani norāj. Ītans netīšām apgāž glāzi, un tā nokrīt uz terases; visi iztrūkstas un sāk rosīties, lai satīrītu izlijušo šķidrumu.
– Ja tūlīt pat neizrausies no sava īgnuma, es tevi aizvedīšu uz laivu namiņu un beidzot kārtīgi nopēršu, – Kristjens čukst.
Es pārsteigta ievelku elpu un skatos uz viņu, pavērusi muti. Ko tas nozīmē? Vai viņš mani tīšām izaicina?
– Tu neuzdrošinātos! – es norūcu, un kaut kur dziļi manī pamostas senais, tīkamais satraukums. Kristjens paceļ uzaci. Protams, viņš ne mirkli nevilcinātos. Es aši pametu skatienu uz Keitu galda otrā pusē. Viņa ieinteresēta vēro mūs.
Es atkal pievēršos Kristjenam un draudīgi samiedzu acis.
– Tev vispirms nāktos mani notvert… un man kājās ir zempapēžu kurpes, – es nošņācu.
– Es lieliski izklaidētos, tevi ķerot, – viņš čukst, baudkāri smaidīdams, un man šķiet, ka viņš joko.
Manos vaigos ielīst sārtums, bet es jūtos neizskaidrojami labāk.
Kamēr ēdam desertu – zemenes un putukrējumu, – sākas lietus. Mēs pielecam kājās un, savākuši šķīvjus un glāzes, nesam tās uz virtuvi.
– Labi, ka negaiss pagaidīja, līdz paēdām, – Greisa apmierināta nosaka, un mēs sapulcējamies viesistabā. Kristjens apsēžas pie melnajām, mirdzošajām klavierēm, nospiež kluso pedāli un sāk spēlēt kādu melodiju, kas šķiet pazīstama, bet es neatceros tās nosaukumu.
Greisa jautā, kā man patika Senpoldevānsa.
Viņa apmeklējusi šo vietu pirms daudziem gadiem savā medusmēnesī kopā ar Keriku, un es nospriežu, ka tā ir laba zīme, jo abi tagad